Atkal izkalts čiks. Nav bijis korupcijas "būvnieku karteļa lietā"

2019. gada vasarā plašsaziņas līdzekļos parādījās skaļi skandalozas ziņas, ka Konkurences padome (KP) kopā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) veikusi inspekcijas desmit vadošajos Latvijas būvniecības uzņēmumos uz aizdomu pamata par aizliegtu vienošanos publiskajos un arī privātajos iepirkumos.
26.05.2021. Māris Krautmanis
 
Kamēr KNAB un KP izmeklē būvnieku karteli, nišā spraucas iekšā aizdomās turēto būvnieku konkurenti ©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Taču tagad izrādījies, ka vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz iespējamo kukuļošanu, kriminālprocess ir izbeigts. Ilze Šteinfelde par to jau rakstīja.

Tā saukto būvnieku karteļa lietu pavadīja amizanti valsts amatpersonu izteikumi. Piemēram, Valsts prezidents Egils Levits skubināja būvniekus pasteigties kādam pirmajam un nosūdzēt visus pārējos apmaiņā pret atbrīvošanu no soda. Nav zināms, vai kāds paklausīja, bet laikam jau nebija gribētāju. Vismaz par to, ka kāds kādam būtu devis kukuļus, neviens nav “stučījis”, un izskatās, ka KNAB velti vēdinājis telpas, gaidot, ka kāds pieteiksies.

Tas, ka KNAB un KP strādāja tandēmā, būtībā nav nekas peļams, jo mēdz būt tā, ka korupcija un karteļošana iet roku rokā, taču kriminālprocess ir izčibējis. Tā gadās.

Kaut kā pat ļoti bieži tā gadās, jo KNAB laikam joprojām nav atbrīvojies no tā metožu mantojuma, ko birojā atstājuši darbinieki, kas vēlāk konvertējās par Jaunās konservatīvās partijas (JKP) politiķiem. Bet JKP “bezkompromisu tiesiskuma” uzstādījumi ir sen zināmi: pierādījumiem nav nozīmes, galvenais ir revolucionāra pārliecība; nav svarīgi, kam ir taisnība, jo, kam ir politiskā vara, tam arī taisnība. Iespējams, tāpēc bezpierādījumu kriminālprocess ir gājis secen Limbažu melioratoru kartelim, jo tur viens no figurantiem varēja būt Sandis Riekstiņš, kurš no grāvju rakšanas brīvajā laikā ir arī Saeimas deputāts JKP frakcijā. Taču tur KP ir uzlikusi tikai naudas sodu. Un tagad arī visaugstākajā instancē - Augstākajā tiesā - ir diemžēl tiesiski noskaidrojies, ka Riekstiņš ir blēdīgs tips, kas apmānījis valsti.

Gan agrākos, gan laikam arī ne tik senos laikos KNAB ir ļoti cītīgi nodarbojies ar telefonsarunu klausīšanos. Taču nevar visus žetonus likt uz viena telefonsarunu lauciņa. Noklausīta telefonsaruna vēl nav pierādījums,

jo cilvēki mēdz muldēt zilus brīnumus - viņi melo un blefo cits citam, stāsta lietas, kas nekad nav notikušas, dalās ar plāniem, kas ir nerealizējami, cenšas izlikties bagātāki nekā ir, stāsta par sakariem augstās aprindās, kuru viņiem patiesībā nav. Cilvēki, ja domā, ka viņus nedzird, lamājas. Ja zina, ka viņus klausās, stāsta absurdas blēņas. Bet KNAB nezin kāpēc to uzskata par īstu monētu. Līdztekus noklausītām sarunām pastāv arī liecības, dokumenti par pārskaitījumiem, skaidra nauda, pirkstu nospiedumi, paraksti, līgumi, dibināšanas dokumenti, sapulču protokoli un vēl viss kas. Ja kāds aizdomīgs elements privātā sarunā tikai muld, ka dos naudu ministram, bet nav ne naudas, ne tikšanās ar ministru, tad tā ir tikai muldēšana.

Ne reizi vien ir bijis arī tā, ka KNAB rīko skaļus “masku šovus” un noplūdina lietas materiālus atsevišķiem plašsaziņas līdzekļiem, kas sarīko propagandas publikācijas un raidījumus, lai “sliktos” diskreditētu. Grūti pat saskaitīt, cik reižu ir strādāts pēc šādas shēmas. Vienreiz pat parlamentārā izmeklēšanas komisija tika izveidota - par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911. Protams, nekādas valsts nozagšanas pazīmes netika atrastas, jo izmeklēšanas kvalitāte izrādījās bijusi gaužām vāja.

Jādomā, ka tagad viena daļa preses presēs un gānīs KNAB priekšnieku, ka tas “noracis” lietu, taču Jēkabs Straume nav vainīgs, ka viņa apakšnieki nodarbojas ar politisku propagandu, nevis izmeklēšanu. Viņš nevar visus atlaist un viņam nav tiesību jaukties iekšā izmeklētāju darbā. Tā tas kaut kā jocīgi ir. Pārfrāzējot pirmskara politiķi Kārli Ulmani, kurš bieži teicis “kas ir - tas ir, kā nav - tā nav”, ja ir pierādījumi, tad tie ir; ja nav pierādījumu - tad to nav.

Bet būvnieki jau kopš 2018. gada nav varējuši pilnvērtīgi strādāt, jo aizdomu ēna pār viņiem ir klājusies, viņu reputācijai tas ir kaitējums, viņu zaudējumi ir krājušies, viņu piedalīšanās iepirkumos ir bijusi ierobežota vai nekāda.

Jā, šie cilvēki ir bagāti un pazīstami, bet latvietim nav garšīgāka ēdiena par citu latvieti. Karbonāde ar kartupeļiem ir tikai pēc tam. Nav lielāka prieka kā tad, ja kādam bagātam un varenam gadās krist.

Taču ir arī tā, ka šie būvnieki ir bijuši uzņēmīgi, ir riskējuši, ir devuši darba vietas ļoti daudziem citiem. Bet kamēr viņi nevar pilnvērtīgi strādāt un ir spiesti sniegt liecības izmeklētājiem, viņu niša nozarē nestāv tukša - tur spiežas iekšā citi, tur iekšā spiežas ārzemnieki, par kuru karteļiem un kukuļiem šeit Latvijā nav ne jausmas. Tas ir tā skumīgi, jo Latvijas pašmāju būvniecības bizness tiek ja ne izreiderēts, tad stipri pareiderēts gan.

Izmeklēšana sākta 2018. gadā, pirms diviem gadiem arī visa publika dzirdēja, kuri būvnieki kukuļojuši. Bet nu ar to tad tagad tā kā būtu punkts - nekas nav pierādīts. Ja nav bijis korupcijas, tad pamatotas aizdomas var rasties arī par to, ka nav bijusi karteļa vienošanās. Vai varbūt ir bijusi? Mēs to pagaidām nezinām.

Pagaidām nav noskaidrots, vai ir bijis Konkurences likuma pārkāpums? Par to var uzlikt skarbu naudas sodu. Taču to KP vēl turpina izmeklēt. Nevar zināt, kad beigs izmeklēt. Ja būvnieki tiks sodīti, pastāv iespēja, ka lieta tiks pārsūdzēta un ceļos pa tiesas instancēm. Cik vēl laika paies - gads, divi, varbūt trīs? Varbūt pieci vai desmit gadi? Cerams, ka ne līdz pastardienai.