Demokrātijas spēlītēm tuvojas gals. Vakcinācija būs obligāta

Veselības ministrijas izstrādātā stratēģija cīņai ar Covid-19 rudenī tiek raksturota ar frāzi “ātri ciet – ātri vaļā”.
08.07.2021. Māris Krautmanis
 
Valdība ir konceptuāli nolēmusi, ka pietiek izlikties – vakcinācijai jābūt obligātai. Tādai it kā neobligātai, tomēr tādai, no kuras nevar izvairīties neviens medicīnas, izglītības vai sociālās jomas darbinieks un neviens, kam darbs ar cilvēkiem ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Tā paredz, ka, atsākoties vīrusa izplatībai rudenī, dzīve tiks organizēta trīs režīmos: drošajā, daļēji drošajā un nedrošajā darbības režīmā. Ministrijas stratēģiskā koronavirināšana izklausās mazliet komiski, bet nu vismaz labi, ka kaut kas ir domāts, un cerams, ka atbildīgās amatpersonas arī zinās, ko tas nozīmē un kas tām jādara. Jo nāk virsū Indijas delta, Anglijas alfa un vēl visādas ārkārtīgi bīstamas Ēģiptes koronavīrusa mocības. Lai arī līdz šim nav piepildījušās nekādas infektologu prognozes par drīzu un šaušalīgu infekcijas izplatību, tas netraucē turpināt prognozēt un uzturēt sabiedrībā baiļu tonusu. Jo visādi var gadīties.

Šonedēļ ir noticis būtisks pagrieziens. Ministru kabinets ir pārstājis spēlēt paslēpes un ir diezgan pat skaidri atklājis savus plānus. Tā kā tagad beidzot vakcīnas ir iepirktas pietiekamā daudzumā, kurss ir uz bezierunu obligāto vakcināciju pret Covid-19. Jau ir noteiktas tās profesijas, kurās bez vakcinēšanās nevarēs strādāt. Obligāti vakcinēties pret Covid-19 prasīs medicīnas, sociālās aprūpes un izglītības darbiniekiem; citiem to varēs pieprasīt darba devējs. Te uzreiz jāteic, ka darba devējs nevis varēs, bet būs spiests pieprasīt savu darbinieku vakcinēšanos visās tajās jomās, kur darbs ar cilvēkiem un kur ir drūzma.

Valdība otrdien vienojās, ka darba devējam būs tiesības atbrīvot no amata darbinieku, kurš līdz 15. septembrim nebūs ieguvis Covid-19 sertifikātu. Līdz 14. jūlijam tiks sagatavoti attiecīgi grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā. Citādi nekad netiks sasniegti tādi vakcinācijas rādītāji, kas ļaus runāt par “pūļa imunitāti” jeb, ja šis termins tiek tulkots tieši no angļu valodas - par “ganāmpulka imunitāti”.

Virziens uz vakcinācijas obligātumu rada šādas tādas ētiskas, juridiskas un praktiskas problēmas.

Ar ētiku un morāli ir šķidri

Ar ētiku un morāli ir tā, ka pastāv demokrātiskas valstis un ir arī autoritāras vai diktatoriskas valstis. Autoritārs vadonis var atļauties pirms gada pasludināt, ka kovids nepastāv, bet pēc gada pieņemt likumu, ka visiem jāvakcinējas obligāti un pret tiem, kas to nedarīs, ierosināmas krimināllietas.

Ar demokrātiskām vai tādām zemēm, kas cenšas par tādām izlikties, ir citādi. Latvija ir ES dalībvalsts, bet Eiropā līdzšinējais “trends” ir bijis tāds, ka nekādā gadījumā un ne par ko nedrīkst diskriminēt nevakcinētos. Par to, piemēram, bija Eiropas Parlamenta debates 27. janvārī, kas rezultējās ar rezolūciju 2361, kura uzlika par pienākumu visām ES dalībvalstīm nodrošināt, lai visi iedzīvotāji ir informēti, ka vakcinācija pret kovidu notiek tikai brīvprātīgi un neviens netiks politiski, sociāli, praktiski vai citādi iespaidots un diskriminēts, ja vakcinēties nevēlas.

Taču jau rezolūcijas rakstīšanas brīdī bija skaidrs, ka nekādas nediskriminācijas nebūs un rezolūcija ir tukšs papīrs - protams, ka diskriminācija bija jau tad, bet tagad tā jau ir tik ļoti skaudra realitāte, ka nav vairs nepamanāma. Ja cilvēks apsēžas lielveikalā iedzert kafiju, viņam prasa digitālo vakcinācijas sertifikātu. Ja viņam tāda nav, viņu padzen projām kā suni.

Demokrātija ir labāka par autoritārismu, taču demokrātiskās valstīs modē ir liekuļot, manipulēt ar jēdzieniem “obligāts”, “piespiedu”, “diskriminācija”, “priekšrocības”. Realitāte no tā nemainās - diskriminācija pastāv, un vakcinācija būs obligāta. Labi, ja vakcinēties negribošos policija netvarstīs uz ielām un nevedīs potēties ar varu.

Valstu politiskajām elitēm tas arī nebūs izdevīgi. Daudz ienesīgāk ir rīkot vakcinācijas propagandas kampaņas. Jādomā, ka Latvijas valdošie politiskie spēki šajā jomā vēl sevi parādīs no visalkatīgākās puses un kovidnelaimi monetarizēs tā, ka aicinājumi uz poti iedzīvotājiem uzbāzīsies visur - medijos, plakātos, lielceļu malās, varbūt pat mežā un purvā. Vakcinācijas projekta biroja vadītāja Eva Juhņēviča jau medijos stāsta, ka ar solīto vakcinācijas avīzi kaut kā nesanāca, taču būs visādi citādi pasākumi.

Laikam jau no vakcinācijas obligātuma neizbēgt

Ar obligātās vakcinācijas juridisko pusi ir tā, ka tas ir jautājums par to, kas ir svarīgāks - cilvēku individuālā brīvība vai sabiedrības kopējās intereses.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) Strasbūrā nupat nesen nolēma, ka obligātā vakcinācija nav pretrunā ar cilvēktiesību likumiem - un tas var būt nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Šis lēmums tika pieņemts pēc tam, kad tika novērtēta Čehijas ģimeņu tiesā iesniegtā sūdzība par obligāto vakcināciju bērniem. “Pasākumus varētu uzskatīt par “nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā”,” teikts tiesas spriedumā. Saskaņā ar Čehijas likumiem bērni ir jāvakcinē pret deviņām slimībām, tostarp difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, B hepatītu un masalām. Lietu tiesā iesniedza čehu ģimenes, kurām tika uzlikts naudas sods vai kuru bērniem bija liegta piekļuve bērnudārzam par likumīgā vakcinācijas pienākuma neievērošanu. Taču šīs čehu ģimenes lietu zaudēja. Lai gan nolēmums tieši neattiecās uz vakcīnām pret Covid-19, eksperti uzskata, ka tas varētu ietekmēt vakcinācijas centienus pret kovidu.

Arī Latvijā pastāv bērnu obligātās vakcinācijas kalendārs pat pret lielāku skaitu slimību nekā Čehijā.

Eiropeiskas tiesiskuma tradīcijas gan neparedz, ka precedentam var būt noteicoša loma visās nākamajās lietās, tomēr uz to velk, ka arī Eiropā obligāta vakcinācija pret Covid-19 tiks ieviesta par normu. Līdz tam gan vēl paredzama ne viena vien juridiska kolīzija un tiesu prāvas.

Cilvēki, kas “izkrīt cauri”

Par vakcinācijas praktisko pusi - joprojām nav tā, ka tagad visi uzreiz var tā brīvi aiziet savakcinēties un ātri dabūt digitālo sertifikātu. Cilvēkiem mēdz būt visāda veida problēmas. Kāds ir slimojis ar ko citu, kas neļauj vakcinēties. Kādam ģimenes ārsts nerekomendē. Šādu gadījumu ir daudz. Pazīstu Imantu, kuram nesen bija insults. Viņam ir bail vakcinēties, un šīs bailes ir saprotamas, jo nevienam negribas būt to cilvēku starpā, kas vinnē negatīvā loterijā un ir viens no tiem nedaudzajiem, kam vakcīna izraisa trombus un nāvi. Ir, piemēram, Anna - pirmsskolas izglītības iestādes audzinātāja, kurai līdz šim darba devējs ļāva strādāt, ja viņa katru nedēļu parādīja negatīvu kovida testu. Taču ir mainījusies testēšanas kārtība, un tagad par testiem jāmaksā barga nauda - vairāk nekā 40 eiro. Katru nedēļu maksāt šādu naudu nozīmē, ka viņai algā paliek pāri ļoti maz. Viņa vairs nevar strādāt, jo nevar atļauties testus. Viņa nav “antivaksere” - viņai ģimenes ārste ir ieteikusi nevakcinēties, jo pastāv liels risks dabūt tādas organisma alerģijas un trombu rašanās problēmas, kas lielākas vēl par kovidu. Viņa ir izmisumā.

Ir, piemēram, Aleksejs Batenko. Ar viņa atļauju varu pat publicēt viņa vārdu. Viņa gadījumā ir tā, ka viņa tēvs, kurš ir 85 gadus vecs, saslima ar kovidu. Tēvs laimīgā kārtā ir izdzīvojis, bet nav šaubu, ka inficēts bija arī Aleksejs, kurš visu tēva slimības laiku bija ar viņu kopā, kopa tēvu un ievēroja pašizolāciju. Aleksejam nekādu slimības simptomu nebija - tātad ļoti stipra imunitāte. Pēc pašizolācijas laika beigām Alekseja kovida tests rādīja negatīvu rezultātu. Savukārt antivielu tests viņam pārliecinoši rāda, ka ir 8,6. Tātad viņš ir bijis inficēts un ir pārslimojis bez simptomiem. Tieši šajā laikā valdība atcēla klauzulu, saskaņā ar kuru digitālo sertifikātu varēja saņemt tie, kuri bija slimi ar kovidu un kuriem bija antivielas.

Taču veselības ministrs Daniels Pavļuts sāka runāt par mītiem un aicināja neticēt, ka antivielas ir iemesls sertifikāta izsniegšanai. Bet, ja antivielu ir daudz, vai tad tas nav objektīvs rādījums, ka cilvēks ir bijis inficēts?

Tagad Aleksejs ir strupceļā - viņam darba pienākumos vajadzētu pārvietoties, uzrādot digitālo sertifikātu, taču viņš nevar ne to, ne to. Varētu vakcinēties, taču ģimenes ārsts to neiesaka, jo vakcīnai labākajā gadījumā nebūs jēgas, bet sliktā gadījumā tā pašlaik kaitēs viņa veselībai. Viņš varētu veikt testus, taču tie ir nesamērīgi dārgi. Viņš varētu maksāt kādus 7 eiro, taču testi maksā dārgāk. Vai Veselības ministrija nevarētu tomēr atgriezties pie jautājuma par antivielām? Šāds gadījums kā ar Alekseju rāda, ka viņš diezin vai ir bīstams sabiedrībai, taču viņš to nekādi nevar pierādīt, kamēr nav vakcinējies. Vai tiešām vakcinācija ir pašmērķis? Vai varbūt mērķim tomēr vajadzēja būt sabiedrības veselībai?

Ir daudz cilvēku, kuri “izkrīt cauri” valdības lēmumiem, un par viņiem nav nekādas bēdas. Vai tomēr nevajadzētu padomāt arī par šiem cilvēkiem?

Citur ir vēl sliktāk, tāpēc pie mums ir labi

Vēl valdība pieņēma lēmumu par 165 600 “Vaxzevria” vakcīnu devu ziedošanu piecām valstīm - Gruzijai, Moldovai, Albānijai, Melnkalnei un Kenijai. Šis ir smalks gājiens. Lai gan visu laiku Latvija vakcinācijas tempu ziņā ir vilkusies astē visai Eiropas Savienībai, un tikai Bulgārijā tie bija vēl lēnāki, tagad sabiedrībai tiek vēstīts, ka vakcīnu nupat ir tik daudz, kā nekad nav bijis. Paliek pat pāri. Un ir citas zemes, kurās ir daudz sliktāk. Tas savukārt nozīmē, ka pie mums ir daudz labāk, pat ļoti labi, lai neteiktu, ka brīnišķīgi. Un tas tā ir, pateicoties mūsu lieliskajai, veiktspējīgajai valdībai. Tāpēc “veco kefīru” - vakcīnas, kurām drīz beigsies derīguma termiņš, Latvija var atļauties sūtīt uz Gruziju, Moldovu, Albāniju, Melnkalni un Keniju. Aplausi!