Industrializācija ir izgāzusies

Ilgi un neatlaidīgi žurnālistu tirdīta, Ekonomikas ministrija beidzot ir bijusi spiesta atzīt, ka Latvija nav sasniegusi nevienu no “Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam” izvirzītajiem mērķiem.
27.07.2021. Māris Krautmanis
 
Ražošana nevaid mirusi un notiek, taču pastāv atpalicība no citām valstīm un nav sasniegti savulaik sacerētie industrializācijas mērķi ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Jāatgādina, ka Latvijas Nacionālās industriālās politikas mērķis bija veicināt ekonomikas strukturālās izmaiņas par labu preču un pakalpojumu ar augstāku pievienoto vērtību ražošanai, tostarp rūpniecības lomas palielināšanai, rūpniecības un pakalpojumu modernizācijai un eksporta sarežģītības attīstībai.

Tika noteikti četri politikas rezultatīvie rādītāji.

Bija plānots, ka apstrādes rūpniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) 2020. gadā sasniegs 20% iepretim 14,1% no IKP 2011. gadā. Tomēr šis mērķis nav sasniegts - apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP 2020. gadā bija 12,2%.

Apstrādes rūpniecības īpatsvars tautsaimniecībā pat straujās izaugsmes gados nepārsniedza 14% no IKP. Pēdējos desmit gados apstrādes rūpniecības nozares daļa veido 12,3%, kas ir zemāks līmenis nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), kur tas ir 16,7%, kā arī zemāks nekā Lietuvā, kur tas ir 19%, un Igaunijā, kur tas ir 15,6%.

Nav sasniegts mērķis panākt apstrādes rūpniecības produktivitātes pieaugumu 2020. gadā pret 2011. gadu 40% apmērā. Nav sasniegts mērķis nodrošināt apstrādes rūpniecības pieaugumu 2020. gadā pret 2011. gadu 60% apmērā. Vāja ir arī apstrādes rūpniecības produktivitāte.

Kaut kādā mērā pati Ekonomikas ministrija sniedz arī atbildi, kāpēc ir tik bēdīgi, konstatējot, ka netika sasniegts mērķis 2020. gadā pētniecībā un attīstībā ieguldīt 1,5% no IKP. 2020. gadā bija 0,64% no IKP. Bet mazie ieguldījumi pētniecībā un attīstībā noteikti ir viens no ekonomiku bremzējošiem faktoriem. Kopējais finansējums pētniecībai un attīstībai pēdējos desmit gados ir bijis vien 13% no Eiropas Savienības vidējā rādītāja. Latvija atpaliek no lielākās daļas Eiropas Savienības valstu un arī no Lietuvas un Igaunijas.

Lai Latvija sasniegtu šos nožēlojamos rezultātus, ir strādājusi šī un iepriekšējās valdības, lielā mērā savu ieguldījumu ir devuši ekonomikas ministri Arvils Ašeradens, Vjačeslavs Dombrovskis un Dana Reizniece-Ozola.

Mazākā mērā vainojami Ralfs Nemiro, Kaspars Gerhards un Sandis Ģirģens, kuri ekonomikas ministra krēslā sēdējuši pārāk neilgu laiku, lai pagūtu būtiski ietekmēt politiku. Jānis Vitenbergs pirmo reizi par ekonomikas ministru kļuva 2020. gada aprīlī. Nevar teikt, ka viņš daudz varēja ietekmēt, bet viņš ir ministrs arī tagad, un no viņa jāprasa, lai situācija tiek mainīta uz labu.

Viens no faktoriem, kas grauj visu, ir acīmredzami niecīgais ieguldījums zinātnē. Tas ir viens.

Atpalicība ir liela, taču nevar arī teikt, ka pilnīgi viss ir slikti. Brīnišķīgas ražotnes ir tapušas Jelgavā, Liepājā, Ventspilī un vēl šur tur, taču tas, drīzāk, ir pašvaldību veikums un, drīzāk, par spīti nekā pateicoties valdībām. Ekonomikas ministriem allaž ir bijušas citas, svarīgākas darīšanas un ir bijis maz laika domāt par ekonomikas industrializāciju. Viņi vieni paši gan vēl nav bijuši vienīgā bremze, jo arī valdībai kopumā jāstrādā - svarīgs ir finanšu ministru atbalsts un arī pārējie ministri un premjers atbild par ekonomiku.

Ekonomikas eksperti cits pār citu paredz Latvijai strauju ekonomikas izaugsmi, kas būs, ja nepiepildīsies drūms scenārijs ar jaunu koviduzliesmojumu rudenī. Bet dabiski, ka tad, ja sērga mazināsies, būs liels un priecīgs uzrāviens visās jomās, jo īpaši kultūrā, sabiedriskajā ēdināšanā, viesnīcās un tūrismā. Tas notiks pats no sevis, un no valdības vienīgais, ko var prasīt, ir netraucēt. Taču, lai notiktu industrializācija, ir nepieciešama valsts piedalīšanās ar mērķtiecīgām investīcijām. Mērķis 2014.-2020. gadam bija nosprausts, taču tam visus šos gadus ir šauts garām.