Zviedrijas valdība uzticējās īstiem zinātniekiem, nevis labi piebarotiem politpropagandistiem

Statistika rāda, ka pašlaik Zviedrijā jaunu inficēšanās gadījumu ar Covid-19 vidējais septiņu dienu rādītājs ir 580. Tikmēr Latvijā šis skaitlis ir 2423.
26.10.2021. Māris Krautmanis
 
©Gatis Rozenfelds/F64

Zviedrijas kovidsaslimstības rādītāju līkne pēc diviem “kamieļa kupriem” janvārī un aprīlī, kad inficēšanās gadījumu skaits bija palielinājies, jau kopš maija rāpo gar zemi - nulle gluži nav, taču attiecībā pret valsts iedzīvotāju skaitu (10,4 miljoni) tas nav pārmēru satraucošs.

Tikmēr Latvijā ar piecas reizes mazāku iedzīvotāju skaitu ir sabrukums un apokalipse. Saslimstības līkne skrien stāvus debesīs, šodien ir vairāk nekā vakar un vakar ir vairāk nekā aizvakar. Protams, mājsēde un vakcinēšanās aptveres pieaugums, kas vērojams pēdējās nedēļās, dos augļus, un līknei vajadzētu apstāties un pēc tam sākt krist lejup. Uz to jācer. Uz to cer. Uz to cer valdība, ārsti un ikviens. Būs kaut kā stulbi, ja visas neērtības un ciešanas, kas jāpiedzīvo pašlaik cilvēkiem, 15. novembrī būs izrādījušās veltas.

Taču kāpēc Zviedrijā ir tā, bet pie mums citādi? Vai tad kovids vairāk mīl zviedrus, bet, tiklīdz sadzird latviešu valodu, tā brūk virsū?

Te nekādas mistikas nav. Ir zinātne.

Ir visa pārējā pasaule, kas uzticas (vai neuzticas) zinātnei, un ir Zviedrija kā atsevišķa zeme, kas arī uzticas zinātnei. Taču Zviedrija ir izrādījusies progresīvāka zeme zinātnes ziņā, un tajā ir zinātniskāki zinātnieki ar valsts galveno ārstu Anderšu Tēgnelu priekšgalā. Kamēr visur citur valdības un ārsti krita panikā (ja neskaita ūsainu diktatoru zemes, kurās sākumā kovida eksistenci pat vispār noliedza), Zviedrijas varas iestādes nebāzās iekšā mediķu darbā un uzticējās viņiem.

Pretēji visas pārējās pasaules taktikai ieviest stingrus ierobežojumus, Zviedrija kovida uzbrukumam stājās ceļā citādā veidā nekā pārējā pasaule - nevis domājot tikai par vienu kauju un taktiskiem manevriem, bet piegāja lietai stratēģiski - paredzot daudzus gājienus tālu uz priekšu. Nevar teikt, ka Zviedrijā nav bijis nekādu ierobežojumu, taču nav bijis mājsēdes, komandantstundas vai aizlieguma veikalos pirkt tapetes. Bija dramatisks brīdis pagājušā gada pavasarī, kad Zviedrijas kovidmirstības rādītāji bija sešas reizes lielāki nekā Norvēģijā un vēl vairāk reižu lielāki nekā Dānijā un Somijā. Pasaules prese uz to norādīja un pareģoja Zviedrijas kovidpieejas katastrofu. Bet pat tajā laikā, ja kas, Zviedrijas kovidmirstība nebija lielāka kā Itālijā un ASV.

Ko darīja Zviedrijas politiķi? Viņi turpināja nebāzties savas valsts galvenā ārsta kompetencē, apzinoties, ka nav tikpat kompetenti kā viņš.

Anderšam Tēgnelam ir viens spožs citāts, kas nav saprotams visai pārējai pasaulei: “Mājsēde ir tas pats, kas ar āmuru mēģināt nosist gaisā mušas.”

Tas nav jāsaprot tā, ka kovida nav un nekas nav jādara, taču Zviedrijā jebkurš ierobežošanas pasākums ir bijis īstajā brīdī un laikā, bet, kad tam nav jēgas, tas tiek atcelts (pašlaik tieši ir tas, ka daudzi ierobežojumi tiek atcelti, jo Zviedrijā uzskata, ka vakcinācijas aptvere ir OK).

Zviedrijas valdošie politiķi un amatpersonas nodarbojās ar to, kas viņiem jādara - lielas naudas summas tika ieguldītas veselības aprūpes sistēmā, visapdraudētāko cilvēku aizsardzībai - sociālajām mājām, vecu cilvēku aprūpes visādām vajadzībām. Zviedrija nav aizvērusi pati savas valsts ekonomiku, skolēni mācās, ražošana notiek, tirdzniecība darbojas. Tas jau tagad ir milzīga priekšrocība, bet turpmāk izpaudīsies aizvien vairāk šīs valsts konkurētspējā.

Kamdēļ tas ir tā, ak, jel? Zviedrija taču ar lidmašīnu ir tuvāk nekā Liepāja ar automašīnu.

Laikam tāpēc, ka turienes valsts vara savā kopumā ir bijusi gudra. Nav, piemēram, brukusi virsū saviem pilsoņiem ar spiedienu obligāti vakcinēties. Zviedri paši ir lēmuši un domājuši, vakcinēties vai nē. Ir tādi, kam vakcinēšanās varbūt var kaitēt. Tie tad nesteidzas. Lielā daļa (apmēram 70%) ir vismaz pirmo reizi vakcinējušies. Protams, vakcinācija palīdz - mazāk inficēto, mazāk mirušo statistiski.

Arī Latvija nu tad beidzot vairs nav priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā un ir sākusi savakcinēties (drīz būs 60%), taču tas ir gājiens cauri puņķiem un asarām, bailēs, ka vara sodīs par nevakcinēšanos, redzot, ka pret nevakcinētajiem tiek ieviestas pļaukas ar naudu un diskrimināciju. Latvijā ir milzīgi daudz resursu, naudas un enerģijas iztērēts, lai apkarotu visnotaļ marginālu iedzīvotāju daļu, kas dzīvo citā - ezoterikas, mistikas, sazvērestības teoriju pasaulē. Nu, ja viņi tur dzīvo, tad kas no tā? Neba nu viņu skaits ir tik liels, lai tas ko izšķirtu. Problēma ir bijusi cita - ir daudzu ļaužu prātos bailes vakcinēties, ir neuzticība valsts varai, ir ne visai liela uzticība arī mediķiem, kas ir biedējuši un pārspīlējuši ar prognozēm. Tagad ir grūti atrast viedokļa veidotājus, kuriem sabiedrība uzticas un kas godīgi, nevis ar trulu propagandu, varētu izskaidrot, kas ir kovids, kas ir vakcīna, kas ir blaknes, kas ir kas.

Latvijā milzīga nauda ir izķēzīta nezin kam - zelta gultasvietām, Vakcinācijas projekta birojam, glupām pliku pleciņu reklāmām. Taču pašam galvenajam - veselības aprūpes sistēmas stiprināšanai no “naudas, kuras tagad ir tik daudz, kā nekad nav bijis” - ir ticis pagalam maz. Taktiskie lēmumi gandrīz kā likums ir bijuši nevietā un nelaikā - kampaņa par vakcināciju notika tolaik, kad tas bija neaktuāli - kovida Latvijā tikpat kā nebija. Kampaņas nauda un jauda tika izšauta tukšā gaisā priekšlaicīgi. Bet pēdējā mēnesī, kad ārsti sāka aizvien spalgāk vaidēt un visādi brīdināt valdību, ka nupat jau vairs nav labi, valdība ar visiem saviem lēmumiem atnāca palīgā novēloti.

Zviedrijas kovida apkarošanas paradigma ir tik paradoksāla citai pasaulei, ka ar to tagad nav vērts pat sacensties un par to diskutēt. Zviedrija nav Latvija. Latvijai tagad jālūdz pārjūras valstij plaušu ventilēšanas aparāti, ko Zviedrija var atļauties palīdzēt un palīdz. Ir bijis gana daudz Latvijas bijušo un esošo politiķu, kuri skaļi vai domās ir uzskatījuši Zviedrijas pieeju kovidam par nezinātnisku vai tā. Piedosim viņiem! Bet vismaz domās, ja ne skaļi, viņi varētu palūgt piedošanu zviedriem.

Zviedrija, kā ārpus visādas realitātes zemēm, ir tagad pilnīgi neeksistējoša - tās nav. Zviedru pieeja valsts varai nav izdevīga gandrīz nekur citur. Visur gribas vairāk vai mazāk uz kovida rēķina “uzvārīties”.

Ir bažas par Latviju. Vērojot to, kā Latvijā viss notiek, gara acīm var sagaidīt, ka šeit ar trešo jeb “balstvakcināciju” atkal viss var tikt salaists grīstē. Valdība un tās apakšatzari tikmēr ieciklēsies uz titānisko cīņu par vakcinēšanās aptveri, lai to vispār palielinātu, ka aizmirsīs par balstvakcināciju vispār kā tādu. Taču vislikumpaklausīgākajiem pilsoņiem, kas vakcinējās jau pašā gada sākumā, trešā pote nupat sāks kļūt ļoti aktuāla. Nu nedod dievs bardaku arī šajā ziņā! Vismaz tik daudz no savas valsts pilsoņi varētu gribēt, lai viņus vara neuzmet ar iespēju dabūt trešo poti. Lūdzu, kaut kā sakārtojiet to!