Valsts finansiālais atbalsts pornogrāfijai

Mākslinieki visos laikos un visās sabiedrībās ir bijuši tie, kas cenšas pavērt plašākus apvāršņus, mest izaicinājuma cimdu sasīkstējušai buržuāzijai un tamlīdzīgi.
09.12.2021. Māris Krautmanis
 
©Neatkarīgā

Lai pievērstu savam darbam uzmanību, mākslinieki sacer kādu aizraujošu leģendu - koncepciju, kas ar sabiedrisko attiecību manipulācijām tiek izplatīta un piešķir mākslinieka veikumam lielu ievērību. Vēl ir otrs veids, kā gūt laikabiedru atzinību - provokācijas un skandāla metodes. Māksla ir visā - ne tikai gleznā, kur uzzīmēts melns kvadrāts. Māksla ir arī ekstrēma ālēšanās, kā to demonstrē Krievijas mākslinieks Pāvels Pavļenskis, kurš Sarkanajā laukumā pienagloja pie asfalta savas ģenitālijas, bet citā reizē aizdedzināja Federālā drošības dienesta durvis Lubjankā. Māksliniece no meiteņu grupas “Pussy Riot” tika nofilmēta, kad viņa pūlējās iestumt saldētu vistu savā intīmajā vietā.

Latvija nav izņēmums. Arī mums ir visu veidu mākslinieki - gan neko neprovocējoši kluso dabu, aktu un tradicionālu portretu radītāji, gan tādi, kam svarīga ir leģenda, stāsts, akcionisms, paņirgāšanās par konservatīvajiem un tumsonīgajiem mietpilsoņiem, kuru gaume nesniedzas tālāk par piļu un gulbīšu attēlojumu gleznās vai “umpapā” valša ritmu mūzikā. Akcionistiem un modernistiem vienmēr ir bijis jāsaskaras ar to, ka “māksla prasa upurus” - tas pats Pavļenskis un “Pussy Riot” to vien dara, kā laiku pa laikam nonāk ieslodzījumā. Agrāko laiku mākslinieki ir likuši uz mūzu altāra savu brīvību un dzīvību.

Bet mūsdienu latviešu mākslinieki neko daudz un ne ar ko tā īpaši neriskē - vienīgais, kas viņus skar, ir neizpratnes pilna gānīšanās interneta sociālajos tīklos. Politiskā vara ir ar viņiem - saudzējoša un atbalstoša.

Nav ne vainas visādiem mākslas objektiem Rīgas vidē - tas pat piesaista tūristus. Viss ir jauki - murāļi un dīvainie soļotāji uz kādreizējā tilta pamata Daugavā. Taču ir arī lietas, kas mulsina.

Valdība pagājušajā vasarā atvēlēja 550 000 eiro Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam (LNMM) ar mērķi “mazināt Covid-19 pandēmijas izraisīto seku ietekmi uz kultūras nozari, atbalstīt krīzes skartos šobrīd aktīvi strādājošos māksliniekus un vienlaikus kvalitatīvi papildināt muzeja krājumu”. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izveidoja ekspertu komisiju, kuras dalībnieki izvērtēja pēdējo 30 gadu mākslas ainas atspoguļojumu muzeja kolekcijās un apzināja, kuras šī perioda mākslas parādības un autori LNMM krājumā nav pārstāvēti nemaz vai arī ir pārstāvēti ar minimālu darbu skaitu.

Sākot ar šā gada 1. decembri, valsts iepirktie darbi “Mākslas kolekcijai 2020” skatāmi tiešsaistes platformā www.makslaskolekcija.lv. Kolekcija ir apskatāma bez maksas un bez vecuma ierobežojuma, lai gan vecāki diez vai vēlētos, lai dažus no šiem darbiem redzētu viņu nepilngadīgie bērni. Ir, piemēram, daži darbi no šīs kolekcijas - Miķeļa Fišera cikls “Sex'n'Spaceships (Sekss un kosmosa kuģi)” skatāmi šeit.

Ko gan mēs šajā ciklā redzam? Viens Fišera darbs attēlo Zemes iedzīvotāju, kuram citplanētietis veic orālu apmierināšanu. Otrā šā cikla darbā citplanētietis stumj savu dzimumlocekli Zemes iedzīvotāja pēcpusē. Tas ir jauki, ka Kultūras ministrija šādā veidā atbalsta Zemes un citu planētu ļaužu integrāciju, taču vai tas nav drusciņ priekšlaicīgi? Vēl jau nav sastapts neviens citu planētu iemītnieks.

Miķelis Fišers ir nenoliedzami viens no zināmiem māksliniekiem, par to nav stāsts. Lai viņam radoši veicas! Taču te mazliet tomēr ir tā kā pasākuma morālā puse. Neba nu tēlnieki vai gleznotāji ir tie, kas smagi cieš no kovida. Ir apgrūtinājumi arī viņiem, taču tie nav salīdzināmi ar ciešanām, ko izjūt aktieri vai mūziķi, kuriem laiku pa laikam koncerti vai izrādes tiek atceltas. Ja kādam vajag valstisku atbalstu, tad tie ir aktieri un mūziķi.

Ja aiz Miķeļa Fišera bildēm ir kādi atbalstītāji - mecenāti, tad tas būtu lieliski. Lai taču mākslinieks provocē! Galu galā pimsmonoteisma laikmetā falliskie simboli bija auglība, un kas gan tur slikts? Lai taču tas citplanētietis sprauž savu čibriku, kur vien grib, ja Zemes iemītnieks neiebilst!

Taču mazgadīgām personām gan diezin vai šo mākslu var rādīt.

Un vēl ir tā mazliet dīvaini, ka šī nauda - pusmiljons eiro - nav kaut kas no gaisa nokritis. Tā ir kovidnauda. Tā ir aizlienēta. To vajadzēs atdot. Tai būs pieauguši procenti. Tā nebūs vairs pusmiljons, bet drīz būs piecsimt piecdesmit un sešsimt, un vairāk tūkstoši eiro. Par šo naudu, gara acīm skatoties, varbūt varēja būt glābts kāds seniors, kurš tvēra pēc gaisa kovida inficēts. Taču nauda nav atvēlēta kādām intensīvās terapijas gultām, bet ir aizgājusi mākslinieku pabalstīšanai.

Fakts, ka valsts ir iepirkusi šādu būtībā pornogrāfisku darbu, ir un paliek fakts. Diezin jele, vai tas ir skaisti?