Padomju ēras gals pirms 30 gadiem

Pašās gada beigās, 1991. gada decembrī, vēl notika mēģinājumi izveidot konfederāciju, taču virkne republiku atteicās tajā iesaistīties. Plānotās konfederācijas vietā 8. decembrī Baltkrievijas PSR valdības namā Belovežas gāršas nacionālajā parkā tika noslēgta vienošanās starp Baltkrievijas PSR, Krievijas PFSR un Ukrainas PSR vadītājiem par Neatkarīgo Valstu Savienības izveidi. Līdz ar to PSRS beidza pastāvēt. 26. decembrī PSRS Augstākās Padomes Republiku Padome pieņēma deklarāciju par NVS izveidi, bet PSRS prezidents Mihails Gorbačovs palika bez valsts, ko vadīt.

Kopš tā laika ir pagājuši 30 gadu, un vairs nevar teikt, ka tas notika nesen. Tie, kas dzima 1991. gadā, tagad ir jau 30 gadus veci. Šie cilvēki uz savas ādas nav Padomju Savienību jutuši. Bet vēl dzīvajos ir gana daudz ļaužu, kam 1991. gads kļuva par tādu kā robežšķirtni starp dzīvi, kas bija tolaik, un dzīvi, kas tagad.

Pa šiem 30 gadiem bijušās PSRS republikas ir piedzīvojušas dažādus satricinājumus, krīzes, diemžēl arī etniskus konfliktus un karus. Daudz ko no tā, kas tagad ir realitāte, nevarēja iedomāties - vismazāk 1991. gadā varēja iztēloties, ka Krievija un Ukraina var kādreiz nonākt līdz bruņotai pretstāvei. Tad jau ASV un Kanāda arī varētu karot...

Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir bēdājies, ka PSRS sabrukums ir bijusi lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Varbūt viņam ir tādas sajūtas, taču Baltijas tautām 1991. gads bija izkļūšana no cietuma, kurā tās ar varu bija ieslodzītas 1940. gadā.

Sociālajos tīklos ir pamanāms viens tāds publikāciju slānis, kam var dot kopnosaukumu “nostalģija pēc PSRS”. Redzam fotogrāfijas ar priecīgiem pirmrindniekiem, no pārpilnības lūstošus svētku galdus, Padomju Savienībā bija dziesmas, kosmoss, tautu draudzība, jauncelsme un saldējums, kas tajos laikos bija garšīgāks. Kā īpaši zīmīga kontrastu aina ir mērķēta meme, kur redzama skolas klase tajos laikos ar pionieru kaklautiem un šolaiku bilde ar kovidmaskām.

Protams, ka arī tajos laikos cilvēki mīlēja, priecājās, strādāja, sportoja, rakstīja, dziedāja. Daudziem, arī man personīgi, tā bija jaunība, tāpēc šajā ziņā ir pamats par to paskumt.

Tolaik bija neiedomājama stabilitāte, jo bija garantēts darbs; cenas precēm bija vienādas visā PSRS, ja neskaita reģionus aiz Polārā loka, kur cenas un algas bija augstākas. Bet nu protams, jo arī cietumā ir stabilitāte, ko varbūt var saukt arī par stagnāciju, jo pašam nav ne par ko jārūpējas - visu nosaka administrācija.

Padomju laikos bija nebeidzamie PSKP kongresi ar tukšām runām, “vīrišķības skola” ar iespēju pildīt “internacionālo pienākumu” Afganistānā un iespējami letālām sekām, plāna ekonomika un hipertrofēta rūpniecība, lai štancētu nekam nevajadzīgus metāla klučus, kolhozos sadzīta zemkopība, krievu valodas uzspiešana un vēl ne tikai tas vien. Un bija meli, meli un vēlreiz meli un liekulība. Pats atceros, ka svarīgos eksāmenos bija jāstāsta par “sociālistisko revolūciju” Latvijā vai par Brežņeva “Mazās zemes” augstajām literārajām kvalitātēm. No acīm varēja nolasīt, ka arī pasniedzējs šīm blēņām netic, taču man nācās stāstīt “pareizu” versiju, bet pasniedzējam novērtēt to ar kaut kādu atzīmi.

Šogad, atminoties 30 gadus kopš PSRS sabrukšanas, ir bijušas diskusijas par vēsturi, par nostalģiju pēc PSRS, par “padomju cilvēku”.

Diezin vai var piekrist tēzei par to, ka “padomju cilvēka” pazīmes ir drūmums, sakumpums, pelēkums, ļaunums un ienaidnieka meklēšana. Tas vairāk ir stereotipiskos priekšstatos un pārpratumos balstīts. Tā arī padomijā dzīvojušie uzskata, ka rietumnieki ir tumsoņi vēsturē, ģeogrāfijā, literatūrā, bet viņu mūžīgā smaidīšana ir viltota. Šķiet gan, ka patiesība ir daudz sarežģītāka un nevar visus cilvēkus bāzt pa plauktiem - cilvēki ir dažādi.

Bet, protams, bijušo Austrumu bloka ļaužu uzvedībā un domāšanā ir atšķirības no rietumniekiem - arī vēl tagad, pēc 30 gadiem.

1991. gadā cilvēkiem bija milzu naivums, ilūzijas, ka nepaies ne pāris gadu, kad Latvija jau dzīvos kā taukos. Taču lielākajai daļai sabiedrības nebija ne mazākā priekšstata par to, kā darbojas tirgus ekonomika, nebija pat elementārāko zināšanu par to. Padomju ērā pavadītās desmitgades bija nokāvušas tautā uzņēmību. Gribējās labi dzīvot, bet lai to nodrošina kāds cits - Godmanis, valdība, ārzemju labdari. Ilūzijas diemžēl bija arī par īpašo latviešu darba tikumu. Ir izrādījies, ka vajag ne tikai tikumu, bet arī darba ražīgumu.

Protams, ka ne jau ikvienam piemita šādas ligas - bija starp latviešiem arī apķērīgāki ļaudis, kas prata šiverēties un rēķināt, privatizēt un organizēt biznesu. Pret tiem tad pārējiem ir skaudība.

30 gadu laikā latviešu valoda ir papildinājusies ar iepriekš nelietotiem jēdzieniem un jauniem vārdiem: “inflācija”, “krīze”, “privatizācijas sertifikāts”, “hipotēka”. Arī “rekets”, “jumts”. Pēc tam nāca “cesijas līgums”, “bankas kredītportfelis”, “maksātnespēja”, “likvidators”... Ne vienam vien, kas ieberzās piramīdfirmu un banku krīzē, šos vārdus dzirdot, uzmetas zosāda.

Jaunākos laikos atnāca “ilgtspēja” un “drošumspēja”, kā angļu valodas kalki. Bez šiem vārdiem nav iespējami kādi nopietni projekti. Līdzīgā veidā Brežņeva laikos teju vai pat govju mākslīgās apsēklošanas instrukcijai ievadā vajadzēja atsaukties uz PSKP CK plēnuma lēmumiem...

Bet pavisam visjaunākajos laikos tagad ir “sadarbspējīgs sertifikāts”, “vakcinācijas aptvere”, “balstvakcīna”.

Te laikam ir vēl viena atšķirība starp padomju laikā dzīvojušajiem un dāņiem vai spāņiem. Latviešu seniors varbūt var noticēt reklāmai par atlaidēm veikalā, taču primitīvā propaganda par vakcināciju un varas spiediens, lai ikvienam ir vienādi uzskati, tik ļoti atgādina padomju propagandu, ka viņam rodas pretreakcija un jautājumi, vai tiešām ir tā, ka augstās amatpersonas nepūš pīlītes? Bet dāņi vai zviedri tikmēr ir vienā mierā sapotējušies - viņiem ar “vakcinācijas aptveri” viss ir kārtībā.

Mozus savu tautu esot vadājis pa tuksnesi 40 gadus un tikai tad vedis uz Apsolīto zemi. Tad laikam jādomā, ka pa tuksnesi būs jāklīst vēl 10 gadu...

Nāks jauni politiķi un uzņēmēji, kuriem nebūs nekādas padomju laika pieredzes ar no tās izrietošajām traumām.

Taču jaunām paaudzēm mēdz būt tieksme revolucionāri ārdīt “veco pasauli”. Latvijai tikai tā vēl trūka - pie visas jau pastāvošās sašķeltības iedzīvoties asā paaudžu konfliktā.

Diemžēl cilvēka daba nemainās - arī mūslaikos pat starp pavisam jauniem cilvēkiem un arī starp jaunajiem politiķiem ir arī liekuļi, karjeristi vai nodevēji. Nu gluži kā PSRS laikos, kad vienīgā karjeras iespēja bija kāpt augšup pa komjaunatnes un kompartijas kāpnēm. Dažs labs, ja viņu ar laika mašīnu pārceltu kādus 40 gadus atpakaļ, tik lieliski iekļautos tā laika vidē, ka bail. Paradoksāli, bet vistipiskākie “komjaunieši” ir sastopami arī starp trimdas latviešiem, kuriem vispār nav bijis nekādas PSRS pieredzes. Par to ir bažas.

30 gadu laikā Latvija ir iestājusies ES, eirozonā un NATO. Tie varbūt ir visnotaļ labi priekšnoteikumi, lai attīstītos. 30 gadu laikā ir bijušas arī bēdīgas lietas - ekonomiskās krīzes un ļaužu bēgšana projām meklēt labākas algas. Latvijai joprojām ir tālu līdz ES “veco valstu” pārticībai un sociālajai drošībai. Taču Latvijai ir brīvība. Ikvienam, ja neskaita pagalam slimu, ir brīvība domāt, mācīties, strādāt un kaut ko sasniegt, nevis maršēt vienotā ierindā.

Latvijas tautai ir brīvība izvēlēties sev priekšstāvjus. Tikai bēda, ka neprotam izvēlēties, un ar katru jaunu Saeimas sasaukumu deputāti kļūst aizvien pelēkāki un durnāki...

Ak, kā gribas atpakaļ uz nārām, jo šorīt cietuma “stolovajā” dod makaronus!

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā