Ar testiem valdība ieslēdza "atpakaļgaitu"

Lielu lasītāju ievērību pagājušajā gadā guva raksts “Būs “kovidtesta nodoklis” visiem strādājošajiem”, kas Neatkarīgajā bija publicēts 25. novembrī.
03.01.2022. Māris Krautmanis
 
©Neatkarīgā

Lietas apstākļi bija tādi, ka tobrīd Veselības ministrija bija ieteikusi no 6. decembra ieviest visu klātienē strādājošo testēšanu divas reizes nedēļā. Bija plānots, ka ar 6. decembri Latvijā varētu būt masveidā pieejami antigēnu paštesti, kas tiks nodrošināti publiskajam sektoram, tostarp skolām un interešu izglītības vajadzībām. Bet iecere bija arī privātajam sektoram uzspiest obligātu testēšanu. Rakstu lasiet šeit.

Turklāt atklājās pagalam nelāga aina - viens no uzņēmumiem, kas bija vinnējis konkursā par testu piegādi, izrādījās tikai pavasarī dibināts - bez nekādas pieredzes, bez apgrozījuma un peļņas. Atbildīgi ierēdņi burtiski ņirdza sabiedrībai sejā, stāstot, ka konkursa kritērijos nav tāda punkta, ka no uzņēmuma jāprasa, lai tas būtu dibināts sen. Vēlāk izrādījās, ka šis uzņēmums pats nespēj nodrošināt piegādes un pats “nogāja no trases”.

Testu lieta sāka ost nelabi - pēc korupcijas. Sabiedrībai nebija grūti iztēloties, ka ir piegādāti milzīgi daudzumi testu un tagad valdībai vajag tos kaut kur nogrūst. Tāpēc tiek pieņemti absurdi valstiski lēmumi, lai nodrošinātu farmācijas un loģistikas firmām peļņu, uzliekot par pienākumu privātiem uzņēmumiem šos testus izmantot. Turklāt novembrī vēl nebija skaidrs, vai privātajām firmām pašām būs par to jāmaksā. Vienai veikalu tīkla firmai pēc aptuvenām aplēsēm šāda savu darbinieku testēšana varētu izmaksāt ceturtdaļmiljonu eiro. Bija arī Finanšu ministrijas solījums, ka testus apmaksās no budžeta, taču tad tas arī nebūtu nekāds labais risinājums - izmaksas pārliktos uz budžetu, bet beigu galā kādam par to tik un tā būtu jāmaksā - tiem pašiem uzņēmējiem un pašā beigu galā netiešā veidā - darbiniekiem.

Šis ir retais gadījums, kad pavisam bezkaunīga varas kungu iecere tomēr nerealizējās.

Valdība ieslēdza atpakaļgaitu un nepieņēma lēmumu par obligātu testēšanos divreiz nedēļā. Iespējams, nostrādāja tas, ka uzņēmēju nevalstiskās organizācijas sāka rūkt. Arī sabiedrībā vārījās dusmas. Visvairāk jau par to, ka te bija saožama korupcijas smaka - lielāka un konkrētāka par Daugavā peldošo dzelteno aisbergu.

Jo uzņēmēji un darba ņēmēji kaut kā paši var tikt galā. Uzņēmēji paši ir spējīgi spriest, lai pasargātu savus darbiniekus un viņu klientus. Ja vajag kādu testēt, tad to dara bez valdības lēmumiem no augšas kaut vai katru dienu. Ja pēc testiem nav vajadzības, tad to nedara.