Latvijas sabiedriskie mediji ir kļuvuši par valdības ruporu

Tā Latvijas tautas daļa, kas vēl skatās televīziju un klausās radio, redz un dzird, ko par respiratoriem paudis Krišjānis Kariņš (JV), ko par skolu slēgšanu vai mājsēdi domā Daniels Pavļuts (AP), kādu jaunu cietumu grasās būvēt Jānis Bordāns (JKP). Dzīve kūsā, un tie, kas pieplakuši pie televizora ekrāna, dzīvo tai līdzi. Galvenie “flagmaņi” ir Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) Latvijas Televīzija (LTV) un Latvijas Radio (LR) – ziņu, diskusiju un analītiskie raidījumi.
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Valstī nepastāv tikai valdība un valdošā koalīcija, bet ir arī Saeimas opozīcija un partijas, kas vēl tikai cer iekļūt parlamentā vai pašvaldībās. Šo politiķu viedokli LTV un LR atspoguļo reti, uz diskusijām viņus neaicina. Taču arī viņiem ir priekšlikumi, idejas, viedokļi par norisēm valstī. Protams un dabiski, ka premjers, Valsts prezidents un ministri ir tādos amatos, ka viņu teiktais ir svarīgi un pirmajā vietā, jo viņi lemj. Tas ir tā saucamais administratīvais resurss, par kuru savulaik ļoti runāja, bet tagad vairs nerunā vai runā tikai pašvaldību sakarā.

Bēda tikai, ka kritika, alternatīvs viedoklis par viņu lēmumiem televīzijas stāstā vispār nepastāv vai pastāv gaužām maz.

Viena no Saeimas opozīcijas partijām Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) šo sev pārklāto vāku ir sajutusi. Sajūtas ir subjektīva lieta, ko nevar izmērīt, tāpēc ZZS ir monitorējusi, kāda tad ir īsti proporcija...

Izrādās, ka 2021. gadā LTV raidījumā “Rīta Panorāma” politiķi (Saeimas deputāti, parlamentārie sekretāri un ministri) laika periodā no 1. janvāra līdz 27. oktobrim uz klātienes un attālinātajām intervijām ir aicināti 99 reizes - pozīcijas deputāti veido 88%, opozīcijas deputāti 12%;

LTV raidījumā “Šodienas jautājums”, kas savu darbību kā jauns raidījums uzsāka tieši pēc papildu finansējuma saņemšanas no valsts budžeta, tajā pašā laika periodā aicināti 118 politiķi, no kuriem arī 88% ir pozīcijas un 12% opozīcijas deputāti.

Latvijas Radio ilggadējā raidījumā “Krustpunktā”, kas sevi primāri pozicionē kā raidījumu, kurā notiek politiskās diskusijas, kā arī ekonomisko un sociālo problēmu analīze, 2021. gadā kā viesi aicināti 84 politiķi no kuriem 92% ir pozīcijas un 8% opozīcijas deputāti.

Salīdzinājumam - TV24, kas piedāvā informatīvi dokumentālus diskusiju raidījumus un netiek pilnībā finansēta no valsts budžeta, piemēram, raidījumā “Preses klubs” pozīcijas un opozīcijas politiķu sadalījums tajā pašā laika periodā ir 55% pret 45%.

Neatkarīgās rīcībā ir nonākusi diezgan ērmīga sarakste starp ZZS un sabiedrisko mediju atbildīgajām institūcijām, kur ZZS vaicā par māti, bet atbildes ir par meitu.

ZZS vairākkārt ir mēģinājusi gan publiskajā telpā, gan arī pērnā gada februārī vēstulē Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) norādīt uz sabiedrisko mediju atšķirīgo attieksmi un tendenciozo faktu atspoguļojumu pret ZZS savos sižetos, kas 19. marta NEPLP atbildes vēstulē un citviet ir tikuši atstāti bez ievērības un nekāda rīcība nav sekojusi.

“Šajā vēstulē vēlamies norādīt uz jauniem satraucošiem faktiem, kas tapuši zināmi attiecībā uz sabiedrisko mediju darbības pamatprincipu neievērošanu un atšķirīgo attieksmi ne tikai pret ZZS, bet visām Saeimas opozīcijas partijām un deputātiem kopumā, kas apdraud demokrātijas attīstību Latvijā un uzticēšanos sabiedriskajiem medijiem kopumā,” raksta ZZS.

Partija norāda, ka 2021. gada budžetā Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio papildus tika piešķirti 8,3 miljoni eiro papildus 5,5 miljoniem, kas tika piešķirti jau 2020. gadā, lai sabiedriskie mediji varētu pilnvērtīgi iziet no reklāmas tirgus. Gan LTV, gan Latvijas Radio vadība pauda gandarījumu, ka reklāmas vietā būs iespējams nodrošināt sabiedrību ar papildu 1400 stundām jauna satura.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma (SEPLPL) 3. panta ceturtā daļa, ka “sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina viedokļu daudzveidību un savā darbībā ievēro objektivitāti, pienācīgu precizitāti un neitralitāti” saistībā ar visiem pārējiem SEPLPL likumā norādītājiem principiem, būtu jāievēro pilnībā un absolūti.

Taču, apkopojot interneta vietnē www.lsm.lv pieejamo raidījumu arhīvu, ir pilnīgi skaidrs, ka gan LTV, gan Latvijas Radio raidījumu veidotāji un žurnālisti “viedokļu daudzveidību” uztver kā savu pienākumu būt tikai par Saeimas koalīciju veidojošo partiju ruporu, kas, kā norāda ZZS, demokrātiskā valstī nav pieļaujams.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPPL) ir atbildējusi, ka saskaņā ar likumu tai nav tiesību iejaukties raidījumu saturā. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome informēja, ka veic elektronisko plašsaziņas līdzekļu sistemātisku monitoringu, un lūdza sniegt informāciju par konkrētiem raidījumiem, kuros, pēc ZZS domām, nav tikusi nodrošināta viedokļu daudzveidība.

Tātad SEPPL vispār neiejaucas, bet NEPLP runā par ko citu - ja jau kāds opozīcijas pārstāvis ir aicināts uz diskusiju raidījumu, tad droši vien tajā savu viedokli visnotaļ pauž, ja viņu laiž pie vārda. Un tad ar viedokļu daudzveidību viss ir kārtībā. Bēda tikai, ka 92% gadījumu, kā tas ir “Krustpunktā”, viņš vispār nav paaicināts kaut ko paust.

Interesantas atbildes ir sniegušas arī LTV un LR amatpersonas. LTV valdes loceklis Ivars Priede gari un plaši skaidro, kā LTV ievēro Satversmes 100. pantu, visus likumus un labus tikumus par vārda un preses brīvību, citē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, pārstāsta vienu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu un atgādina, ka pirms vēlēšanām katrai kandidātu listei ir tiesības vienreiz izpausties. Tas nu tā tiešām ir. Beigu galā “sausais atlikums” ir tāds, ka LTV raidījumu redakcijas ir redakcionāli neatkarīgas, tāpēc var aicināt uz raidījumiem, ko grib un kad grib.

Īpašu uzmanību un atsevišķu atbildes vēstuli Ivars Priede ir veltījis LTV raidījumam “Kas notiek Latvijā?” un žurnālistam Jānim Domburam, paskaidrojot, ka tas ir autorraidījums, kas tiek veidots saskaņā ar atsevišķu kopproducēšanas līgumu, kas nosaka, ka raidījuma satura izveide ir Jāņa Dombura, nevis LTV kompetencē. Citēts arī pats Jānis Domburs, kurš pauž, ka viņa raidījums attiecas uz daudziem desmitiem nākotnē paredzamu raidījumu par nevienam nezināmām tēmām - jo, tā kā “Kas notiek Latvijā?” ir raidījums par aktuālām tēmām, nākotnes aktualitātes paredzēt nav iespējams.

Droši vien Jānis Domburs nav tas “kriminālākais” gadījums - lūk, nupat nesen opozīcijas deputāts Valērijs Agešins (“Saskaņa”) visu ko viņa raidījumā pauda...

Savukārt Latvijas Radio izsaka pateicību par izrādīto interesi un pauž nevaldāmu prieku, ka tagad var darboties, nepiesaistot reklāmdevēju naudu. Bet par raidījumu “Krustpunktā” politiķi kaut ko esot pārpratuši, uzskatot, ka tas ir raidījums, kurā notiek politiskās diskusijas. “Tas tā nav. Raidījuma uzdevums ir krietni plašāks,” atbild Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne.

Tātad viss ir vislabākajā kārtībā. Labi vēl, ka ZZS ir tikusi cauri ar sveiku ādu, jo tās vēstules varētu izbazūnēt arī par brutālu politisko spiedienu uz neatkarīgajiem sabiedriskajiem medijiem un nešķīstu iejaukšanos to darbā. Viss ir lieliski.

Bet ir tā, ka ar katru gadu aizvien vairāk zūd sabiedrības uzticība televīzijai un radio. Un diezin tur pie vainas ir TV24 vai radio SWH un radio “Skonto”.

2021. gadā televīzijai uzticējās 48 procenti respondentu, deviņiem procentiem bija grūti pateikt, bet 43 procenti ir pauduši neuzticību. Agrāk šie rādītāji bija labāki - 2018. gadā Latvijas Televīzijai uzticējās 63 procenti. 2000. gadā tai uzticējās 75 procenti, kas ir visaugstākais rādītājs, kopš SKDS sāka šādas lietas mērīt.

Līdzīga aina ir arī ar radio - 2000. gadā radio uzticējās 75 procenti, 2018. gadā 63 procenti, bet 2021. gadā vairs tikai puse respondentu. Turklāt redzama tendence virzīties lejup.

Diezin vai to var norakstīt tikai uz interneta faktoru. Runa jau nav par izplatību, peļņu vai apgrozījumu, bet par uzticību.

Latvijas Televīzija un Latvijas Radio ir tapuši par ko līdzīgu Krievijas federālajiem kanāliem, kuros translē tikai “pareizo” viedokli, bet opozīcija vispār nepastāv.

Savukārt tā opozīcija, kas ir pseidoopozīcija (Žirinovskis, Mironovs, Zjuganovs), ar pilnu krūti uzstājas katrā raidījumā, un proporcija ir daudz lielāka nekā 92 : 8.

LTV un LR nesen ir notikušas kadru pārmaiņas. Varbūt notiks arī kādas izmaiņas kvalitātē un objektivitātē? Bet nu diezin vai.

Nevar zināt, vai Korupcijas novēršanas apkarošanas birojā (KNAB) arī kaut ko monitorē, bet vai te nav tā, ka slēptā valdošās koalīcijas spēku reklāma jau sen iet pāri malām? Vai nevajag piestādīt koalīcijas partijām rēķinu?

Iedomājieties futbolu, kurā viena komanda pie pretinieka vārtiem pavada 88% spēles laika, bet otra tikai 12%! Tas ir vienos vārtos.