Latvijai tuvojas bada gads

21. gadsimta 22. gadā Krievija ir sākusi karu Eiropas sirdī un maizes klētī Ukrainā, slepkavo, izvaro un posta. Pat pie visoptimistiskākajiem scenārijiem, ja karš pārskatāmi tuvā nākotnē beigsies un Putina šantāža ar kodolieročiem nekļūst par īstenību, ļaunums Ukrainas ekonomikai jau ir nodarīts milzīgs.
Par to naudu, ko cilvēki saņem, rudenī kaut ko varēs nopirkt varēs daudz mazāk ©Tomas Urbelionis

Ukraina līdz karam bija ļoti nozīmīga visu veidu pārtikas izejvielu un preču eksportētāja. Var gadīties, ka Krievijas agresijas upuri būs arī Āfrikas iedzīvotāji, kuriem draud reāla bada nāve nepietiekamu graudu piegāžu dēļ. Ukraina un Krievija iepriekš noklāja teju vai trešdaļu pasaules kviešu tirgus. Desmitā pasaules graudu tirgus daļa bija Ukrainai. Ukraina bija galvenā augu eļļas eksportētāja uz Eiropas Savienību. Tagad Ukrainas laukos mētājas sprādzienbīstami priekšmeti, daļa valsts teritorijas ir mīnēta, daļa ir okupēta. Zemkopji nezina, vai no tīruma atgriezīsies mājās dzīvi, jo pašlaik Ukrainā nekur nevar justies droši. Tātad raža būs ievērojami mazāka un eksporta iespējas Ukrainai būs traucētas, jo Melnās jūras ostas ir bloķētas, Krievijas armija grauj ceļus, tiltus un dzelzceļus.

Tikmēr mātei Dabai ir bijusi salta sirds arī pret ASV zemkopjiem - Kanzasā un Oklahomā veselu mēnesi lietus nelija gandrīz nemaz un sausums kavēja ziemas kviešu augšanu. Raža Amerikā būs mazāka nekā citos gados.

Latvijai graudaugu pietiek un daudz paliek pāri eksportam. Ja gads nebūs pārāk lietains vai pārāk sauss, graudu kopraža būs laba - trīs vai pat vairāk miljoni tonnu. Graudus varēs dārgi pārdot, taču to audzēšanas pašizmaksa arī būs mežonīgi cēlusies minerālmēslu un dīzeļdegvielas cenu pieauguma dēļ. Sliktāk klājas citu nozaru lauksaimniekiem un pārtikas pārstrādes uzņēmumiem. Energoresursu sadārdzināšanās dēļ teju vai bankrota priekšā ir piena nozare. Cenas celsies gandrīz visu veidu pārtikai. Neizbēgami.

Savulaik 2005. gada Vecgada televīzijas runā toreizējais premjers Aigars Kalvītis solīja, ka, ja netiks sastrādātas kādas muļķības, priekšā gaidāmi septiņi treknie gadi. Diemžēl muļķības tika sastrādātas un straujās izaugsmes gadu naudai bija tendence izčibēt neadekvāti lielos tēriņos.

Tagad ir otrādi. Kā nupat brīdināja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) līdzpriekšsēdētājs, Saeimas deputāts Armands Krauze, “Latvijai draud bada gads”.

Viņš paredz, ka rudenī daudzas Latvijas ģimenes nevarēs atļauties nopirkt nepieciešamo pārtiku, tāpēc lauksaimniecības stratēģiskajā plānā 2023.-2027. gadam jāatceļ prasība atstāt zemi papuvē, jo papuvē nekas netiek ražots. Tāpat nedrīkst piespiest saimniecības, kurās nav dzīvnieku, vienkārši uzturēt pļavas un bezjēdzīgi tās pļaut.

Atsevišķiem lauksaimniecības produktiem prognozēto 50% pieauguma vietā cena augs dubultā jeb par 100%, tāpēc Krauze aicina valdību lemt par reāliem atbalsta pasākumiem, jo maznodrošinātie nonāks izdzīvošanas problēmās.

Diezin vai politiķis pārāk pārspīlē ar “bada gadu”. Negribas gan ticēt, ka Latvijā kā Āfrikā cilvēki mirs no bada, taču pabadoties gan var iznākt - būs piespiedu diēta arī tiem, kam tā nav nepieciešama liekā svara mazināšanai.

Veikalu plaukti tukši nepaliks, taču daudzi cilvēki uz precēm skatīsies un siekalosies, varot atļauties nopirkt tikai pašu lētāko. Katrā ziņā šis ir brīdis, kad valdība nekādā gadījumā nedrīkst sastrādāt kādas muļķības, citādi būs neveiksmes stāsts, septiņi liesie gadi un bremze grīdā.

Diemžēl līdz vēlēšanām, kas būs 1. oktobrī, daudzpartiju valdības dīvainais dzīvnieks Grūdmūs - Velcjūs pavada daudz laika, kašķējoties Ministru kabineta slēgtajās sēdēs, no kurām pēc tam netiek atklātībai iznesti nekādi lēmumi. Nupat pagājušās nedēļas nogalē tika kaut kas lemts par atbalsta pasākumiem ukraiņu bēgļiem. Taču joprojām nav skaidra redzējuma par atbalsta pasākumiem visiem Latvijas iedzīvotājiem, nav saprotams, kā Krišjāņa Kariņa (JV) valdība domā dzīvot jaunajos apstākļos, kad no Krievijas nebūs ne naftas, ne gāzes, ne minerālmēslu, ne metālu. Protams, Kariņa valdība nav vainīga pie šādas situācijas. Vainīga ir Krievija, kura ir agresors, kas veic genocīdu Ukrainā, un ar šādu kaimiņu nav iespējama tirgošanās. Taču tad jādara viss, lai atrastu alternatīvus resursus, lai taupītu, lai mīkstinātu augsto cenu triecienu, kas vispirms skar vistrūcīgākos.

Saeimas opozīcijas partijas jau vairākkārt ir uzstājušas, ka viens no vienkāršākajiem pasākumiem ir degvielas akcīzes nodokļa samazināšana. Tāpat arī pievienotās vērtības nodoklis pārtikai būtu jāsamazina vai pat jānosaka tā nulles likme. To varētu darīt uz kādu laiku.

Taču valdošo partiju vairākums pagaidām par to negrib neko dzirdēt, uzskatot, ka tad budžetā ienāks daudz mazāk naudas un ka no PVN vai akcīzes nodokļa samazināšanas ieguvums būs ne tikai visnabadzīgākajiem, bet visiem. Kariņa valdība ir ieciklējusies uz mērķēta atbalsta sniegšanu atsevišķām sabiedrības grupām un gudro, pēc kādiem kritērijiem šīs visbadainākās un noplīsušākās grupas noteikt, cik tām eiro kā vienreizēju pabalstu piešķirt. Veikt kādu nodokļu pārskatīšanu, rēķināt, ko tas dos, ko ar to zaudēs, nav nekādas politiskas drosmes, ne gribas. Krišjānis Kariņš aprīļa sākumā izteicās, ka nav pieļaujama degvielas cenas mākslīga samazināšana. Taču ir otrādi - degvielas cena ir mākslīgi palielināta, nosakot tai akcīzes nodokli un nosakot, ka tai jāpiejauc biodegviela. Tie ir valstiski diktēti cenas palielinājumi, nevis brīvais tirgus.

Tikmēr citās Eiropas Savienības valstīs valdības gan samazina nodokļus, gan atrod līdzekļus autobraucēju atbalstīšanai. Polija uz laiku atceļ PVN pārtikai. Zviedrija nefilozofē par vistrūcīgākajiem, bet uzskata, ka degviela nepieciešama, lai valstī ir braukāšana, aizvešana un atvešana, rosība un kustība, tāpēc automašīnu īpašniekiem tiek sniegts visnotaļ dāsns atbalsts.

Ungārijā un Slovēnijā uz laiku ir noteikt aizliegums degvielas uzpildes stacijās pārdot benzīnu un dīzeli par cenu, kas pārsniedz noteiktu summu.

Saprotams, ka Latvijas valdība nevar pat iztēloties, kā tas būtu - vērsties pret degvielas tirgotāju karteli. Tomēr kaut kas būtu darāms arī, lai degvielas cenas kļūtu zemākas. Joprojām ir spēkā nosacījums par to, ka dīzeļdegvielai jāpiejauc biodegviela, kas palielina cenu. Ir jau jauks tas globālais “zaļais kurss”, CO2 izmešu samazināšana, taču jaunajos apstākļos, kad nāk virsū vēl neredzēta ekonomikas krīze, diezin vai var vēl būt spēkā tādi pirmskara “zaļie” pasākumi, kas maksā pārāk dārgi.

Ko vēl var darīt valdība? Var pacelt minimālo algu, kā to jau plāno Labklājības ministrija. No nākamā gada būšot 640, ja ne 700 eiro.

Vēl var paaugstināt pensijas. Taču līdz nākamajam gadam inflācija jau būs noēdusi nākamo algu un pensiju paaugstinājumu, reālā iedzīvotāju pirktspēja būs samazinājusies. Apdraudēti ir ne tikai paši nabagākie, kas noformējuši savu trūcīgās personas statusu. Grūti būs arī tiem, kas saņem mazliet vairāk nekā minimālo algu un kuriem nekāda statusa nav. Un izmisums būs arī tiem, kas saņem valstī vidējo algu. Ar tādām siltuma, elektrības, degvielas un pārtikas cenām, kādas solās būt ziemā, izdevumi var sanākt lielāki nekā ienākumi. Tā būs nevis dzīvošana, bet izdzīvošana.