ZZS sašķēlēju sapņi un reālās izredzes

Atverot Latvijas Zaļās partijas (LZP) interneta mājaslapu, redzam divus stārķus, pēc tam zeltainas vārpas, pēc tam vēl Rīgas pilsētu ar Pēterbaznīcas gaili priekšplānā. Lasām, ka “ZZS iebilst pret politiskajām kvotām pašvaldību investīciju projektu vērtēšanā”, “ZZS pārstāvji Jelgavā tiekas ar iedzīvotājiem”, kas ir vecu ziņu virsraksti no aprīļa. Ja ticētu LZP mājaslapai, partija joprojām atrodas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) sastāvā.
Ulda Pīlēna, Edvarda Smiltēna un pārējo LZS šķēlēju “platformas” politiskais piedāvājums pagaidām izskatās nepārdomāts ©Gints Ivuškāns/F64

Taču reālās norises pēdējā laikā ir aizskrējušas tālu jo tālu - LZP un Latvijas Zemnieku savienības (LZS) starpā ir notikusi šķelšanās. Tiek veidota jauna politiska platforma, no kuras uz 14. Saeimas vēlēšanām grasās sadarboties un kopīgi startēt LZP, Latvijas Reformu partija, Liepājas partija un biedrība “Liepājnieki”. Viens no partiju apvienošanās iniciatoriem ir arhitekts un uzņēmējs Uldis Pīlēns, kurš laikam tad būs pasākuma galvenā figūra, iespējams, ka arī kandidāts Valsts prezidenta amatam.

Šādā pasākumā ir savas pozitīvas iezīmes un arī, kā tagad modē teikt, riski.

Ja atgadīsies tā, ka “platformai”, vai kā to sauks, būs labi panākumi vēlēšanās un Pīlēns kļūs par Valsts prezidentu, nomainot Egilu Levitu, Latvija iegūs respektablu, pragmatisku, radošu personu prezidenta amatā, kurš prot izteikties un iznesties. Tas ir visnotaļ jauki, jo Levits jau ir gana izvaldījies. Pīlēna kandidatūra skanēja politikas aizkulisēs jau iepriekšējā prezidenta vēlēšanas reizē, bet līdz oficiālai nominēšanai viņa vārds netika. Kas notika toreiz - vai Pīlēns nesajuta, ka saņems pietiekamu atbalstu, pats nogāja no trases vai negribēja uz trasi doties?

Pīlēns ir labi pazīstams liepājniekiem, taču, jo tālāk no Liepājas, jo mazāk viņu pazīst. Jādomā, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju nemaz nezina, kā viņš izskatās, ko runā un kā runā. Nevar teikt, ka viņš būtu ļoti bieži bijis televīzijā vai pamanāms internetā. Tiesa gan, lai kļūtu par Valsts prezidentu, iepriekšēja superpopularitāte nav obligāta, jo šo amatpersonu ievēlē Saeima. Lai vai kā, tieši Pīlēnam būtu pašlaik iespēja iznākt priekšplānā, kļūt par “platformas” “vilcējlokomotīvi”, taču viņš paiet maliņā un paziņo, ka vēlēšanās nepiedalīsies un nebūs arī premjera amata kandidāts.

Tas stipri vien samazina “platformas” izredzes grandiozi nostartēt vēlēšanās, jo Pīlēnam būtu lielāks potenciāls vilkt sarakstu un šarmēt elektorātu, nekā tas ir politiķiem ar mazāka kalibra harismu - Edgaram Tavaram, Edvardam Smiltēnam, Mārim Kučinskim, Mārim Sprindžukam, Didzim Šmitam un citiem, kas ir vairāk apbružājušies, kuriem jau līdzi velkas kāds iepriekšējs stāsts par agrākiem amatiem, partiju mainīšanu, veiksmēm un neveiksmēm. Pīlēns noteikti uz viņu fona izskatītos labāk - kā svaigāks, kā vēl neaprakstīta lappuse. “Platformai” būs labas izredzes iekļūt 14. Saeimā, taču ar Pīlēnu sarakstā tās noteikti būtu labākas.

Vismaz pagaidām Pīlēnam tā īsti nav sekmējies noformulēt, kāda būs politiskā jaunveidojuma ideoloģija, kur tas redz savu vietu politiskajā spektrā, ar ko tas atšķirsies no pašreizējā piedāvājuma.

Varbūt “platforma” būs alternatīva kādam citam spēkam - piemēram, “Konservatīvajiem”? Varbūt nebūs alternatīva un draudzīgi apkampsies ar Jāni Bordānu, lai dotos dejā pa politikas skatuvi?

10. maija preses konferencē Pīlēns pauda pārliecību, ka uzņēmējiem, vadītājiem un menedžeriem ir jānāk palīgā jaunas politikas veidošanā. “Centos saprast, kāda var būt loģika, startējot Saeimā, un viena no idejām ir, ka mums - Latvijas apvienotajam sarakstam - ir jāveido ass starp profesionāļiem, menedžeriem, uzņēmējiem, ierēdņiem, dakteriem, skolotājiem, augstskolu pasniedzējiem, lauksaimniekiem, visiem tiem, kuri līdz šim nav atraduši vietu politiskajā struktūrā,” sacīja Pīlēns.

Kur un kad kaut kas līdzīgs jau ir dzirdēts? Kāpēc ir “deja vu” sajūta?

Šāda “ass” stipri atgādina Andra Šķēles idejas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad viens no tagad sen sabrukušās Tautas partijas līdera postulējumiem bija, ka valsti vajag vadīt kā uzņēmumu. Diemžēl šāds eksperiments beidzās bēdīgi - pārējām partijām Šķēles “stingrā roka” apnika.

Valsts tomēr nav uzņēmums, un ar menedžmenta spējām vien tās vadīšanā nepietiek - ja valsti sāk vadīt menedžeris bez politiķa spējām, tad ir risks, ka viņš darīs voluntāri, pavēlot, autoritāri, diktatoriski. Bet Latvija nav autoritāra valsts.

Vēl mazliet nepamet sajūta, ka LZP došanās projām no ZZS ir notikusi kaut kā sasteigti, nepārdomāti. Par to liecina ne tikai neatjauninātā LZP mājaslapa internetā. 10. maijā nebija un, šķiet, arī pašlaik joprojām nav LZP lēmuma par izstāšanos no ZZS. Nav LZP lēmuma par jaunas apvienības veidošanu. Nav pat izbeigtas attiecības ar ZZS. Nav paskaidrots, kur jaunā platforma ņems naudu savai kampaņai. LZP ir salikusi vienā katlā izstāšanos, pievienošanos, piedalīšanos vēlēšanās un apvienības veidošanu kopējam sarakstam, cerot, ka gan jau tas pats kaut kā uzvārīsies un virums būs ēdams.