Levits nav Zelenskis

Vissvarīgākā, aktuālā ministre Marija Golubeva (AP), kas tagad jau atkāpusies no amata, un pats svarīgākais premjers Krišjānis Kariņš (JP), kuriem 9. un 10. maijs bija asi stūrainākās dienas visā gada kalendārā, par svarīgāku uzskatīja šajā laikā atrasties ārzemēs.
Valsts prezidentam Egilam Levitam ir brīži, kad labāk savas drošības dēļ uzturēties ārzemēs ©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Golubevai, par spīti drošības iestāžu brīdinājumiem, bija drošāk uzturēties Spānijā - kādā formāli it kā svarīgā, bet faktiski nebūtiskā seminārā par cilvēktiesībām un tamlīdzīgām bez sausā atlikuma paliekošām lietām. Kariņam it kā bija nozīmīgāks pasākums - tikšanās Kanādā ar turienes augstākajiem amatvīriem. Pieņemsim, ka tā bija.

Bet arī Valsts prezidents Egils Levits laiku no 10. līdz 13. maijam pavadīja darba vizītē Vācijā. Tur viņš piedalījās Vācijas - Baltijas digitālajā samitā Lībekā. Vizītes laikā Valsts prezidents tikās ar Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes Ministru prezidentu un Landtāga prezidentu, kā arī Ķīles universitātes Juridiskajā fakultātē Valsts prezidentam tiks piešķirta Šlēsvigas-Holšteinas Juridiskās partnerības Tiesiskuma balva.

Tiesiskuma balva - tas ir “vunderšēn”. Neba kuram katram tādu piešķir. Dabiski, ka Levitam bija jātraucas uz Vāciju, lai to saņemtu. Nieki, ka šajās pašās dienās Rīgā Putina orkzemes propagandas adepti ar ziedu klēpjiem devās uz “okupekli”, lai slavinātu “krievu pasauli”.

SAB gan tieši to neteica, bet tāpat viegli secināms, ka šā gada 9. maija “svētki” ir viena no Latvijai bīstamākajām dienām gada kalendārā, kad prokremliski noskaņotā sabiedrības daļa ir tendēta ne tikai uz rātnu ziedu nolikšanu pie pieminekļa vai 200 metru atstatu no tā. Vēl pirms 9. maija bija skaidrs, ka būs centieni provocēt, demonstrēt Krievijas agresiju slavinošu simboliku, bliezt gaisā pirotehniku un sazin ko vēl. Bija nepārprotami skaidrs, ka pirms un pēc 9. maija iespējamas provokācijas, liela bļaušana, jukas, pat nemieri.

Hiperagresīvu nemieru un juku nebija, bet bļaušanas un provokāciju bija gana daudz. Man blakus kāpņutelpā dzīvo bēgļi no Ukrainas, kuri katru būkšķi pārdzīvoja ar bailēm. Ar prātu viņi saprot, ka Latvijā nekas vairs nedraud, bet blīkšķi Rīgas gaisā lika viņiem sarauties.

Ir tāds piemērs kā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš ir turpinājis atrasties savā postenī gan kara pirmajās dienās, gan dienās pēc tām, gan brīžos, kad Krievijas karaspēks jau atradās Kijivas priekšpilsētās, gan vēlāk. Un ir kopā ar savu tautu arī tagad. Un būs kopā ar savu tautu arī turpmāk, pat ja būs jāiet bojā.

Bet ne visi politiķi ir tādi kā Zelenskis, ne visi. Izdevīgāk ir kritiskā brīdī aizlaisties lapās uz patālāku vietu - uz Spāniju, Kanādu, Vāciju.

Nevar jau arī teikt, ka šā 9. un 10. maija notikumi bija tik draudīgi, ka apdraudētu Golubevas, Kariņa, Levita dzīvību. Krievija pašlaik ir aizņemta ar to, kā vispār izdzīvot pašai, un Latvijai tai paliek maz laika un resursu. Taču šāda “laišanās lapās” neizskatās glīti. Tā vismaz simboliski izskatās pēc “laišanās lapās” valstij kritiskā brīdī. Citā valstī - Ukrainā - valstsvīri nekur lapās nelaižas.

Ko tad īsti Valsts prezidents Egils Levits redzēja Vācijā? No Vācijas viņš attranslēja savu viedokli, ka okupācijas piemineklis ir jānojauc. Tas bija pa gabalu, attālināti, atrodoties drošā vietā.

Trešdien, 11. maijā, pulksten deviņos no paša rīta Valsts prezidents Egils Levits ar uzrunu atklāja Vācijas-Baltijas digitālo samitu un piedalījās paneļdiskusijā. Pulksten 15.30 Valsts prezidents apmeklēja Ķīles ostu, iepazinās ar ostas darbību un aktuālajiem projektiem...

Paga, paga!

Ja Valsts prezidents Egils Levits tiešām iepazinās ar Ķīles ostu un redzēja, kā tā plaukst, kā tā ir tikusi galā ar tā saucamo Ķīles kanāla krīzi, kā tajā ir veidojusies Vācijas valsts un Ķīles pilsētas pašvaldības savstarpējā sadarbība, Egilam Levitam vajadzēja rasties šādām tādām pārdomām.

Visās Vācijas ostās noteicošā loma pārvaldībā ir ostas pilsētu pašvaldībām. Piemēram, Hamburgā, kas ir viena no dižākajām ostām, ostas pārvalde ir neatkarīga pašvaldības institūcija. Tāpat ir arī Nīderlandē, Roterdamā, kur pašlaik pašvaldība ir galvenā noteicēja ostā, bet valsts vara labvēlīgi piedalās ar investīcijām.

Tikmēr Latvijas Valsts prezidents ir nesen parakstījis un neatmetis atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai grozījumus ostu likumā.

Šie grozījumi ir acīmredzami kaitīgi, bremzējoši, nedemokrātiski un necaurspīdīgi.

Ar savu parakstu akceptējot grozījumus ostu likumā, Egils Levits lemj Ventspils un Rīgas ostas atpalicībai, korumpētai un politiski diktētu klanu ostu pārvaldei, kurā visa teikšana turpmāk būs tikai valdības valdošajām partijām, bet pašvaldības “stāvēs pie ratiem”.

Tur nebūs kompromisu meklēšanas, bet tikai pavēle no augšas. Šī pavēle visbiežāk būs nekompetenta, kādu klanu interesēs, vispēdējais, kas tur tiks aizstāvēts, būs pašvaldības iedzīvotāji.

Kāda bija jēga no Levita ciemošanās Vācijā, ja no tās nebija jēgas?