Azartspēlīgais Artūrs Toms Plešs

Atsevišķu pašvaldību lēmumi aizliegt azartspēles pašvaldības teritorijā ir lēts priekšvēlēšanu populisms, jo lēmumi ir pretēji likumam, Latvijas Televīzijas raidījumā “Rīta panorāma” pauda vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs (AP).
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs azartspēļu biznesa intereses lobē cītīgi, toties nemaz par to nekautrējas ©Gints Ivuškāns/F64

Vairākās pašvaldībās, piemēram, Ādažos, Limbažos un Cēsīs, esot apzināti pieņemti lēmumi, kas ir pretēji likumam. Ministrs varēja vēl piebilst, ka pagājušajā gadā viņš apturēja Ķekavas novada pašvaldības saistošos noteikumus “Par azartspēļu organizēšanu Ķekavas novadā”.

Ķekava vērsās Satversmes tiesā (ST), kur tagad ir ierosināta lieta. Līdz spriedumam gan vēl laiciņš būs jāgaida. ST ir uzaicinājusi Plešu līdz 30. maijam iesniegt ST atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. Lietas sagatavošanas termiņš noteikts šī gada 29. augusts. Par lietas izskatīšanas procesa veidu un datumu tiesa lems pēc lietas sagatavošanas.

Bet šā gada martā izcēlās milzīgs skandāls galvaspilsētā, kad Plešs apturēja Rīgas teritoriju plānojumu. Konflikts eskalējās tik tālu, ka Rīgas mērs Mārtiņš Staķis izstājās no partiju apvienības “Attīstībai/Par!”.

Tātad pagaidām nav zināms, kuram ir juridiska taisnība, jo Ķekavas lieta vēl tiks izskatīta, taču ministrs Plešs ar lielu pārliecību jau pauž, ka visas nesaprātīgās pašvaldības rīkojas pretēji likumam, izņemot labo Salaspili, kura ir piekāpusies “bez skaļiem paziņojumiem”. Ar VARAM ministriem mēdz gadīties arī tā, ka viņi Satversmes tiesā zaudē. Tā sanāca bijušajam ministram Jurim Pūcem, kurš bija apturējis iedzīvotāju aptauju Ikšķilē. Bet Satversmes tiesa sprieda, ka Pūces rīkojums neatbilst Satversmei.

Šis gan varbūt nebūs tāds gadījums, jo visus likumus, kas attiecas uz azartspēļu biznesu, būtībā ir rakstījis savām ērtībām azartspēļu bizness. Partija “Latvijas attīstībai”, kas ir partiju apvienības “Attīstībai/Par!” sastāvdaļa, visnotaļ pat klaji stumj tādus normatīvos aktus, kas ir azartspēļu biznesa interesēs. Vai bremzē normatīvo aktu pieņemšanu, ja tie nav azartspēļu biznesa interesēs. AP un arī Saeimas valdošās koalīcijas politiskā griba ir nevis ierobežot šo peļņas veidu, bet visādos veidos sekmēt. Tostarp bija pat tā, ka lielākie sērgas laika mājsēdes dīkstāves pabalstu saņēmēji bija lielākie spēļu eļļu uzņēmumi. Šādos apstākļos ne tikai mazie novadi stāv pie ratiem, bet pat dižā Rīga.

“Tikpat labi pašvaldības vēlētos aizliegt alkoholu tirgot visā pašvaldības teritorijā,” sacīja Plešs. Nezin kā ar alkoholu, bet tikpat labi pašvaldības varētu pārtraukt populismu un atļaut heroīna tirgošanu skolās, organizēt savu iedzīvotāju pārdošanu verdzībā, ierīkot gaumīgu bordeli novada domes telpās un legalizēt kanibālismu.

Ja novada domes deputāti redz, ka spēļu zāļu viņu teritorijā ir pārmēru daudz un iedzīvotāji tajās nospēlē pēdējo naudiņu, viņiem rodas dabiska vēlme azartismu ierobežot vai aizliegt vispār. Kāds tur populisms?

Ja AP un citi valdošie spēki nebūtu azartspēļu biznesa sulaiņi, ja Saeimā un VARAM būtu politiska griba ievirzīt azartspēles civilizētos, eiropiskos rāmjos, tad problēma sen jau būtu atrisināta.

Azartspēles, tāpat kā citas atkarības, ir ļaunums - cilvēki nospēlē naudu, īpašumus, mantojumus, biznesu, ģimeni un prātu. Sacensībā pret vienrocīgo aparātu nav iespējams vinnēt - jo ilgāk indivīds spēlē, jo vairāk zaudē. Nav lielāku mārketinga melu kā izkārtnē “Laimētava”. Vēl kaut kā var domāt par kazino pokera turnīriem un naudas spēlēm, kur daudz kas atkarīgs no spēlētāja prasmes izvēlēties, ar kādām kārtīm iesaistīties spēlē, izmantot pozīciju pie galda, manipulēt ar likmēm, blefot, taču spēļu aparāti ir tikai tam, lai cilvēks zaudētu.

Tāda situācija, kādu redzam pašlaik Latvijā, ir provinciāls arhaisms, kas vēdī pēc pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem bandītgadiem. Spēļu elles joprojām ir vai uz katra stūra ne tikai centrā, bet arī guļamajos mikrorajonos. Darbarūķis gaida autobusu, kas atnāks pēc pusstundas, un pa šo laiku nospēlē visu algu.

Kāpēc tādā Ķekavā vispār vajadzētu kaut vai vienu spēļu zāli? Kāpēc spēļu ellēm būtu jābūt Cēsīs? Nu varbūt viena zāle varētu būt kādā viesnīcā.

Rīgā varētu būt kāds viens areāls, kvartāls šādām izklaidēm. Varētu Rīgā nebūt, bet būt kaut kur Pierīgā. Bet ne taču tā, ka spēļu zāles ir izkaisītas pa visu pilsētu.

No potenciālā naudas nospēlētāja vajadzētu, lai viņš apzināti izdara savu izvēli, saskaita makā naudu un izvērtē, cik var atļauties nospēlēt. Vajag, lai viņš uz spēļu zāli dodas, pārvarot kādu pretestību - uz otru pilsētas galu vai uz kādu kazino aiz pilsētas robežām. Taču tagad ir tā, ka zāles ir visur un turp var aizslāt pat mīkstās mājas čībās.

Pārmērīgais spēļu zāļu skaits galvaspilsētā un valstī stipri kaitē Latvijas tēlam. Par Latviju rodas iespaids, ka šeit ir tikai lombardi un spēļu bedres.

Nupat ir kritusi iekšlietu ministre Marija Golubeva (AP) un ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (NA), taču ne mazākā nedrošība neklāj ēnu pār VARAM ministru Artūru Tomu Plešu. Viņš savā postenī ir stabilāks par stabilu. Jo aiz viņa ir partija, Pūce, Jaunups, Zuzāns... Azartspēļu bizness ir sapiķojis, un no Pleša ir tik vien prasīts, lai viņš atbalstu atstrādā - apturot pašvaldību saistošos noteikumus un attīstības plānus.

Artūrs Toms Plešs ir ļoti jauns - viņam ir 30 gadu. Viņš ir septiņus gadus jaunāks par Vitenbergu. Nav zināms, kā vēl ievirzīsies viņa politiskās karjeras turpinājums. Taču sākums ir diezgan nelāgs. Viņš asociējas ar īpaši bezkaunīgu un klaju azartspēļu biezmaku lobēšanu, ar klasiski nopirktu politiku.