LU rektors Indriķis Muižnieks atkal tiek vajāts. Šoreiz jau ar kriminālprocesu

Prokuratūra 13. jūnijā uzrādījusi apsūdzību Latvijas Universitātes (LU) rektoram Indriķim Muižniekam par iespējamu nelikumīgu pabalstu izmaksu augstskolā.
©F64

Apsūdzība uzrādīta par valsts amatpersonas izdarītām tīšām darbībām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, ja šīs darbības izraisījušas smagas sekas.

Par šādu nodarījumu var piemērot brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem, sabiedrisko darbu vai naudas sodu, atņemot tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem.

Muižnieks pašlaik vēl staigā uz brīvām kājām. Viņš ir vienīgais apsūdzētais. Ja viņš savu vainu neatzīs, tad lieta tiks izskatīta tiesā.

Nu vai nav pilnīgas šausmas? Latvijas augstākās izglītības citadelē, pašā Gaismas piļu pilī par rektoru strādā tīšs ļaunprātis!

Gara acīm jau var skatīt, kā viņš piecus gadus sēž uz nārām kopā ar tetovētiem recidīvistiem vai arī labākajā gadījumā grābj lapas, strādājot sabiedriskos darbus pie Rīgas kanāla apstādījumiem.

Par lietas apstākļiem pagaidām ir maz informācijas, bet izskatās, ka tā cēlusies no Valsts kontroles (VK) revīzijas, kurā VK uzskata, ka divi LU darbinieki nelikumīgi saņēmuši pabalstus. VK lietu nosūtījusi prokuratūrai, kura to pārsūtījusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB). Pēc KNAB veiktās izmeklēšanas prokuratūra ir ierosinājusi kriminālprocesu. Prokuratūra un KNAB lietu detalizēti nekomentē, bet var nojaust, ka runa ir par to brīdi, kad valdība nebija apstiprinājusi Muižnieku rektora amatā. Darbiniekiem, kuri vada augstskolas administrāciju vai rektora biroju, ir bijis jāpamet savi amati, taču, tā kā viņiem ir daudz konfidenciālas komercinformācijas, viņi divus gadus nedrīkstēja strādāt citā augstskolā. Tāpēc, lai neatstātu cilvēkus bez ienākumiem, kamēr viņi neatrod citu darbu, LU ir iedevusi viņiem “drošības spilvenu” - izmaksājusi kompensācijas četru mēnešu algas apmērā. Apmēram šāds vai uz to pusi ir šaušalīgais “noziegums”, kuru “ļaunprātīgi” pastrādājis Muižnieks. Turklāt tam ir “smagas sekas”.

Viss kas var būt. Iespējams, Muižnieks likumu ir pārkāpis, bet, iespējams, ka nav. Ja viņš savu vainu neatzīs, tad tiesa vērtēs, vai viņš ir vai nav vainīgs.

Muižnieka pabalstu lieta būtu milzīgs, negaidīts pārsteigums, ja nebūtu zināma tās priekšvēsture. Jāņa Bordāna Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP) (tagad “Konservatīvie”) Muižnieks savulaik kaut kādā veidā bija kļuvis par traucēkli - laikam runāja pretī, nebija aizgrābti priecājies par JKP centieniem likvidēt vai ierobežot augstskolu autonomiju.

JKP, kā jau tas šai partijai raksturīgi, iedegās aklā naidā pret Muižnieku, izvēloties viņu par savu kārtējo upuri.

Toreizējā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska no JKP sāka niknu karagājienu pret Muižnieku, kas bija dramatiskiem pavērsieniem bagāts stāsts. Muižnieku vienreiz ievēlēja par LU rektoru, bet tas nebija pārliecinoši. Pēc tam viņu vēlreiz ievēlēja jau pārliecinoši. Tomēr pēc Šuplinskas inspirācijām valdība Muižnieku neapstiprināja par LU rektoru. Pēc tam tiesa atcēla valdības lēmumu. Pēc tam Šuplinska centās tiesā apstrīdēt Muižnieka apstiprināšanu, par 9999 eiro Izglītības un zinātnes ministrijas līdzekļu noalgoja privātus advokātus, bet lietu zaudēja.

Tomēr citā frontes sektorā JKP izdevās triumfēt un uzspiest Latvijas augstskolām “padomju varu” - ieviest tajās padomes jeb politiskas uzraudzes.

Pirms diviem gadiem šķita, ka nelāgā epopeja ar Muižnieka vajāšanu pa visu laukumu ir beigusies, taču izrādās, ka nav vis. Līdz Muižniekam ir nonācis reliktais starojums no 2019. un 2020. gada - JKP atriebība. VK, KNAB un prokuratūra varbūt nestrādā kā politiskas izrēķināšanās instruments, taču šā vai tā pašreizējais kriminālprocess arī ir cēlies tajā laikā, kad Latvijas Universitāte tika torpedēta, un jādomā, ka “Konservatīvo” aprindas par Muižnieka apsūdzēšanu tagad nevaldāmi priecājas.

Latvijas Republikas Satversmes 92. pants noteic, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Atbilstoši Satversmē noteiktajam vaina tiek atzīta par vienu no svarīgākajiem krimināltiesību konstitucionālajiem principiem.

Diemžēl Latvijā Satversme ne vienmēr tiek celta goda vietā, un ir politisko partiju biroji, kuros, tēlaini izsakoties, tā tiek uzkārta uz nagliņas labierīcībās. “Konservatīvo” izpratne par tiesiskumu ir ļoti savdabīga - tas ir “bezkompromisu tiesiskums”, kas paredz, ka nav nozīmes, vai cilvēks ir vai nav vainīgs. Galvenais, ka “Konservatīvajiem” ir par viņu viedoklis. Ja “Konservatīvie” uzskata, ka kāds ir vainīgs, un varbūt paši ir safabricējuši pret viņu lietu, tad šāda persona ir iznīcināma. Tai jāpamet savs amats bez kādas tiesas.

Jo bieži gadās, ka pēc gadiem ilgas tiesāšanās izrādās, ka cilvēks nav bijis vainīgs. Bet sekas jau ir iestājušās - cilvēks jau ir diskreditēts, zaudējis amatu, “noņemts no trases” politikā, sabradāts un izsmērēts.

Muižnieks nupat ir pakļuvis zem kriminālprocesa ceļa ruļļa, un var gadīties, ka tiks saplacināts. Tas ir “sveiciens” no pagātnes, no partijas, kas ar putām uz lūpām un pārbolītām acīm klaigā par savu godīgumu un profesionalitāti, tajā pašā laikā paklusām nodarot savus tumšos darbiņus un shēmiņas.

Var gan iznākt arī tā, ka šis politiskais spēks pats drīz būs pagātne - pēc vēlēšanām 1. oktobrī.