Igaunija un Lietuva uz enerģētisku neatkarību auļo. Latvija tipina iepakaļ

Rudenī visu veidu kurināmā cenas sakāps kosmiskos apmēros – nevis par procentiem, bet par reizēm – divas, trīs reizes. Tas jau ir vērojams pašlaik, kad šāda tāda malka vai briketes nopērkamas par divreiz lielāku cenu nekā bija ziemā, un to pašu vēl grūti dabūt. Dārgāka būs arī elektrība, pārtika un viss cits.
©ne

Loģiski, ka šādos apstākļos runa ir par Latvijas pašas enerģētisko neatkarību. Loģiski, ka šādos apstākļos vajadzētu taupīt un izmantot visus iespējamos resursus, kurus var izmantot valsts enerģētikas plauksmei, augsmei un noturībai.

Nav tā, ka Latvijai nebūtu alternatīvu resursu pret Krievijas gāzi. Ir kaut kāds, šāds vai tāds vējš. Vasarā spīd saule, un šo enerģiju var izmantot. Ir meži, kuros aug koki, un kokus var izmatot kā šķeldu biomasas ražošanai. Ir kūdra, kuru tāpat var izmatot. Ir upes. Nav plānu par atomenerģiju, bet Igaunijā tādi ir.

Igaunijā un Lietuvā viss kas ir, bet Latvijā nav nekā. Bija partijas “Konservatīvie” ideja, ka jātaisa sašķidrinātās gāzes terminālis Skultē. Sašķidrinātās gāzes termināļa ideja bija jau pirms desmit gadiem Ventspilī, taču tika “norakta” dažādu politisku sīkumainību dēļ. “Konservatīvie” piedāvāja termināli Skultē, bet tas projekts ir “noairējies” - vieni amerikāņi, ar kuriem šai partijai ir draudzīgas attiecības, bija spiesti atkāpties, jo tirgū parādījās citi, vēl spēcīgāki amerikāņi. Beigu galā nekas nenotiek. Sašķidrinātās gāzes termināļus būvēs Igaunijā, bet Latvija kā mazs susuriņš pastāvēs maliņā un gāzi no kaimiņiem pirks.

Latvija ir nogulējusi visu, ko vien var nogulēt. Bija atkarība no Krievijas, taču tagad tā būs atkarība no Igaunijas un Lietuvas.

Situācija ar alternatīviem enerģijas avotiem pašlaik mazākā mērodziņā ir tēlaini salīdzināma ar Sīriju. Sīrijā visi karoja pret visiem - Asada režīms pret politisko opozīciju, “Islāma valsts” pret visiem, kurdi pret Sīriju un Turciju. Vēl tur Krievija, Irāna, Izraēla, ASV, Turcija un Saūda Arābija centās realizēt savas intereses. Tāpat arī Latvijā tagad katra ražošanas nozare cenšas izsist sev pēc iespējas labākas pozīcijas - saule, vējš, kūdra, šķelda. Notiek intensīvi lobēšanas un PR kampaņu darbi.

Te nav runa par tirgu, kas saliek visu savās vietās. Runa ir par to, ka saules, kūdras, šķeldas, vēja un citu enerģijas veidu lobiji cenšas izsist sev valstisku atbalstu. Valstisks atbalsts varētu būt kādas subsīdijas, atļaujas, nodokļu atlaides, monopols, kaut kas līdzīgs bēdīgi slavenajām OIK shēmām.

Latvijas ierēdņu armija te saskata iespējas “uzvārīties” un attiecīgi rīkojas. Neba tāpat vien lielu segmentu lemšanai par vēja parkiem ir sev pievākusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM).

Kādā vispār sakarā? Vēja parku lietas būtu jālemj Ekonomikas ministrijā. “Pēkšņi” Saeimu ir sasniedzis valdības virzītais likumprojekts “Likums par atviegloto kārtību vēja elektrostaciju būvniecībai enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai”.

Runa ir par 1000 megavatu kopējo uzstādāmo vēja elektrostaciju jaudu, uz kuru tas attieksies. Varētu rasties priekštats, ka Latvijas varai ir parādījusies rūpe par vēja enerģijas izmantošanu Latvijā. Taču, sākot iepazīties ar šo likumprojektu, rodas virkne jautājumu un bažas par tā patiesajiem mērķiem.

Vai Latvijā nav iespējams izvietot 1000 megavatu vēja stacijas, ievērojot pašlaik normatīvajos aktos noteiktās vides prasības? Protams, ka tā nav!

Vai tiešām nav iespējams atrast zemes īpašniekus, kuri būtu gatavi piekrist vēja staciju izvietošanai uz savas zemes? Protams, ka tā nav!

Vai tiešām nav iespējams iegūt vietējās sabiedrības atbalstu vēja enerģijas staciju būvniecībai? Protams, ka tā nav!

Dānijā valsts platība ir pusotru reizi mazāka nekā Latvijas teritorija, bet uzstādīto vēja staciju skaits ir apmēram 100 reizes lielāks.

Latvijas uzņēmējdarbības vide ir ievērojusi, ka ir ļoti svarīgi draudzēties ar lēmumu pieņēmējiem parlamentā, valdībā un ministrijās. Rezultāts diemžēl ir bēdīgs. Nekas nekust uz priekšu.

Igaunija un Lietuvas uz savu valstu enerģētisko neatkarību aulēkšo auļos. Igaunija plāno sašķidrinātās gāzes termināli Paldiskos un citur, kā arī mazas un jaukas atomelektrostacijas. Lietuva ir priecīga par savu enerģētikas infrastruktūru, kas dod iespējas daudz ko diktēt reģionā. Tikmēr Latvija tipina iepakaļ - gar grāvja maliņu un diezgan bezcerīgi atpaliek. Latvija ir “pajājusi” visu - iespēju izvirzīties līderos. Tagad tikai jāgaida, kādu cenu igauņi un lietuvieši liks maksāt par saviem energoresursiem.