Šovs par pseidoproblēmām būs valsts prioritāte līdz vēlēšanām

Ministrijas prioritārajiem pasākumiem nākamā gada budžetā vēlas 2,06 miljardus eiro. Atkal atkārtojas tas pats, kas bija vērojams iepriekšējos gados – katra ministrija, balstoties uz nezin kādiem aprēķiniem, pretendē uz budžeta naudu, izvirzot par prioritāšu prioritātēm tādus pasākumus, bez kuriem nekādi nevarēs iztikt, citādi gals klāt.
©Pixabay

Tikmēr Finanšu ministrija ir aplēsusi, ka tā saucamajā fiskālajā telpā 2023. gada budžetā būs vien 146,5 miljoni eiro.

Saskaņā ar valsts budžeta likumprojekta 2023. gadam sagatavošanas grafiku priekšlikumi par prioritārajiem pasākumiem un tiem nepieciešamo finansējumu bija jāiesniedz līdz 30. jūnijam. Priekšlikumi ir iesniegti, taču redzams, ka daža ministrija ir vispirms nosaukusi kādu summu “uz zaķa” un tikai pēc tam sākusi kaut ko rēķināt, lai pierādītu Finanšu ministrijai, ka tiešām nepieciešams tik daudz naudas, cik nepieciešams. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vēlas 241,375 miljonus eiro, taču izrādās, ka par pedagogu darba samaksas un slodžu problēmām turpinās skarbs darba grupas darbs, kas tikai kaut kad augustā rezultēsies ar informatīvā ziņojuma iesniegšanu valdībā. Vērojot ministrijas klerku kustības gliemeža tempus un ministres aroganto attieksmi pret sevi, Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrība (LIZDA) ir sākusi plānot “streika procedūru”.

IZM par savām prioritārajām vēlmēm ir izcēlusi pieprasījumu 2023. gada budžeta prioritātēs iekļaut pētniecības platformas izveidi, kura pievēršas 20. un 21. gs. Latvijas vēstures pētniecībai, komunikācijai un pētniecības cilvēkkapitāla ataudzei. Pētniecības programmas koncepts izstrādāts ciešā sadarbībā ar Ārlietu ministriju. Šim nolūkam nepieciešami 600 tūkstoši eiro gadā. Protams, ka vēstures pētīšana ir svarīga lieta un cilvēkkapitāla ataudze tāpat. Taču vai tā ir visu prioritāšu prioritāte, kad skolotāji un bērnudārzu audzinātāji brēc pēc maizes un nezina, kā rudenī apmaksās savus apkures rēķinus?

Tikmēr Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) jau rīko brīdinājuma streiku un protesta akciju. Mediķus valdība gadu no gada ir konsekventi “uzmetusi”, un viņi hroniski ir neapmierināti ar savu atalgojumu un to, ka valdība nepilda pašas lemtos konceptuālos un normatīvos aktus. Pašlaik mediķu prasības ir visnotaļ pieticīgas - arodbiedrība pat neuzstāj, lai valdība izpilda savu agrāk pieņemto rīkojumu pilnībā, bet ir ar mieru pieciest, ja darba samaksa palielināsies kaut vai daļēji. Tam nepieciešami 30 miljoni eiro. Vai tā tiešām ir nekur neatrodama summa uz to miljardu fona, kas nupat pagājušajā gadā tika šķērdēta sērgas apkarošanas vajadzībām? Tika šķērdēta un nezin kur izčibēja.

Satiksmes ministrijas (SM) virzītajiem prioritārajiem pasākumiem 2023. gadā papildus ir nepieciešami 189,6 miljoni eiro, tostarp sabiedriskā transporta attīstībai, dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanai, kā arī mikromobilitātes infrastruktūras attīstībai. Par Satiksmes ministriju viss tā kā būtu loģiski - skaidrs, ka naudu vajag dzelzceļam, ir ieplānoti vērienīgi autoceļu būves un rekonstrukcijas darbi. Bet būvmateriālu cenas un citas izmaksas nemitīgi ceļas. Te varbūt ir attaisnojami tas, ka prioritārajos pasākumos iekļauta nauda, kas nepieciešama, lai būves neapstājas.

Satiksmes ministrijas pieprasījumā nav atrodams, ka prioritārajām vajadzībām būtu jāatvēl kaut kas nacionālajai aviosabiedrībai “airBaltic”. Taču ir acīmredzami un viss velk uz to, ka “airBaltic” diezin vai varēs iztikt bez pasubsidēšanas jeb “pamatkapitāla palielināšanas”. Var gadīties, ka šādam nolūkam būs nepieciešama summa, kas salīdzināma ar visiem 189,6 miljoniem, ko ministrija prasa dzelzceļam, ceļiem un veloceliņiem. Var gadīties, ka “airBaltic” gribēs naudu jau drīz. No kurienes satiksmes ministrs Tālis Linkaits (K) to “izķeksēs”? Kā tiks nodrošināta nacionālās aviokompānijas lidošana, kad tik mežonīgi paaugstinās degvielas cena un jānotur piloti, lai viņi neiet meklēt darbu kaut kur citur?

Tajos ministriju dokumentos, kas runā par augstām lietām - par ilgtspēju, labbūtību, stratēģiju un stratēģiskām prioritātēm -, tikpat kā nav atrodams, ka tie būtu atjaunināti, ievērtējot jauno realitāti - Krievijas agresiju Ukrainā, energoresursu cenas celšanos un draudošo globālo pārtikas krīzi. Pat Finanšu ministrija, kas diezgan labi ir izvērtējusi kovidsērgas ietekmi uz savu jomu, nav vēl aptvērusi, ko nozīmē karš Ukrainā. Tas arī saprotami - kara ietekme uz visām dzīves jomām Latvijā ir milzīga, bet ir bijusi arī negaidīta. Karš ir sajaucis visus agrākos aprēķinus un prognozes, kuras tagad izteikt ir kļuvis ļoti grūti. Jo vienādojumā nezināmo ir vairāk nekā zināmā.

Tāpēc valdošās partijas un to vadītās ministrijas, kā var novērot, ir lielā mērā atstājušas visas nopietnās finanšu lietas pašplūsmā. Sak, tad jau redzēs, kas būs. Sākoties apkures sezonai, valsts un pašvaldību iestādes, uzņēmumi un mājsaimniecības ieraudzīs jaunos rēķinus un noģībs. Jau tagad rēķini ir skarbi, bet, iespējams, šie ir tikai ziediņi. Acīmredzot talkā nāks kovidsērga, kas palīdzēs atgriezties pie attālinātas strādāšanas un mācībām, lai nebūtu jātērē nauda skolu un kantoru apkurei.

Jauns sērgas vilnis, pat ja tas nebūs nekāds šausminošais, būs pamats attaisnojumam, kāpēc bērniem jāsēž mājās un klerkiem nav jāiet uz darbu.

Lai sabiedrībai par šādu ne visai tālu, bet padrūmu nākotni nav jādomā, vietā tiks piedāvāts sabiedrisko attiecību šovs - gatavošanās okupekļa nojaukšanai, asas diskusijas informatīvajā telpā par ksenofobiskām, homofobiskām, judofobiskām tēmām. Partijas slavinās savus līderus, cik viņi skaisti un gudri, un solīs, solīs un atkal solīs visu visiem. Iespējams pat, ka, lai nomierinātu kurkstošos pedagogu un mediķu vēderus, viņiem tiks atsviesta nepieciešamā summa. Vai arī tiks apsolīts, ka tūlīt būs... Ir iestājies priekšvēlēšanu propagandas laiks, kad politiķi ar visiem spēkiem cenšas elektorātam “pārdot” pseidoproblēmas, lai tam ir par ko cepties. Pseidoproblēmas var atrisināt ar pseidodarbībām, par kurām atbildība nav jāuzņemas.

Skaidrs, ka viena no prioritātēm, pati prioritāšu prioritāte ir valsts drošība - aizsardzībai būs jāatvēl nevis kādi pāris procenti no IKP, bet varbūt divreiz vairāk vai pat vēl vairāk. Sevišķi, ja tiks ieviesta obligātā karaklausība, uz ko viss jau virzās. Vēl taču jābūvē Liepājas cietums un “Rail Baltica” dzelzceļš. Ir gana daudz skaistu objektu, kur pazīmēties pārgriežot lentītes. Kaut kādas prioritārās jomas 2023. gada budžetā? Kas tās tādas? Ne tikai papildu jomas, bet viss 2023. gada budžets pašlaik nav aktuāls un nebūs aktuāls līdz pat pēcvēlēšanu laikam. Solīt budžetu tērēt vēl nav tas grūtākais darbiņš, taču budžetam ir arī ieņēmumu daļa... Kur un kā Latvija pelnīs?

Tikai 2. oktobra rītā, kad tauta uzzinās, kādus savdabīgus priekšstāvjus sev atkal ievēlējusi, Latvija saskarsies ar realitāti un dabūs pa degunu ar īstās dzīves grābekļa kātu. Bet līdz tam šovs nevar apstāties. Šovs pašlaik ir prioritāte.