Pārspīlēti skaļi decibeli krievu telekanāla "Doždj" lamāšanā

Pagājušajā nedēļā Rīgas Jaunā teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis noskatījās telekanāla “Doždj” žurnālistes Jekaterinas Kotrikadzes interviju ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi un ierakstīja sociālajā vietnē “Facebook” komentāru: “Tā vairs nav žurnālistika, bet brutāla politiska manipulācija, kas pilnīgi noteikti ir pret Latvijas interesēm. Es pat nerunāju par elementāru pieklājību pret valsti, kura devusi viņiem patvērumu. Šis jau ir ļoti bīstami. Izskatās, ka viņu mērķis ir graut mūsu valsti no iekšpuses. Iespējams, viņi to dara neapzināti un tas ir tas pats vecais krievu šovinisms. Bet rezultātu tas nemaina. Ļoti rekomendēju Latvijas drošības iestādēm anulēt visas atļaujas viņiem te strādāt un uzturēties. Un jo ātrāk, jo labāk.”
©Ekrānšāviņš

Uzreiz interneta tīklos izcēlās lieli gāganu kari, kas no feisbuka pārsviedās uz tviteri, jo “acis atvērās” arī daudziem citiem latvju zemē populāriem ļaužiem. NMPD vadītāja Liene Cipule mikroblogošanas vietnē “Twitter” šo interviju ieteica noskatīties kā piemēru, kas nav kvalitatīva žurnālistika nevienā parametrā. “Izcils mācību materiāls par lienošu propagandu. Šoreiz pat ne smalki nostrādātu.”

Savukārt Ogres mērs Egils Helmanis “Facebook” vietnē izsmēja Staķi, kurš esot taisnojies kā šovinismam padevīgs un necienīgs “peramais zēns”.

Apžēliņ, kādas blēņas nes latvju zemes “politikums” un inteliģenti cilvēki! Cik gan ļoti viņu paustais neatbilst tam, kas patiešām bija redzams “Doždj” kanālā. Tāpēc tik tiešām ir ieteicams šo interviju noskatīties, nevis paust viedokli, to nemaz neredzējušam.

Visnotaļ saturīga intervija. Kotrikadze detalizēti iztaujā Staķi par tiem svarīgākajiem, bet neskaidrajiem notikumiem Latvijā, kas var būt interesanti un satraucoši Krievijas auditorijai. Mazāk latviešiem un Latvijas krievvalodīgajiem, kuriem šīs tēmas jau labu laiku nav svešas. Tas ir par okupācijas pieminekli un Latvijas lēmumu pārtraukt vīzu izsniegšanu Krievijas pilsoņiem. Kotrikadze, piemēram, atstāsta Krievijas Ārlietu ministrijas runaspersonas Marijas Zaharovas paudumu, ka Latvija esot “dzīvnieciskas rusofobijas” valsts, un lūdz to komentēt Staķim. Taču desmitiem komentētāju internetā ir šķitis, ka Kotrikadze ir tā, kas pārmet Latvijai rusofobiju.

Lai gan Staķis nemaz tik nevarīgs neizskatījās. Viņš bija pieklājīgs. Un krieviski arī runāja visnotaļ ciešami, saprotot, reaģējot un atbildot. Kotrikadze uzdeva, jā, provokatīvus jautājumus. Tā žurnālistam ir jādara. Būtu dīvaini, ja viņa vaicātu: “Vai taisnība, Staķa kungs, ka jūs esat ne tikai skaists, bet arī gudrs?”

Nu varbūt bija viena vieta, maza, maziņa, kur Kotrikadze “saslīdēja”. Ciets un kantains intervijas formāts nepieļauj jautājumu uzdevējam paust savas domas, bet Kotrikadze atklāja, ka viņai šķiet idiotiska Krievijas opozicionāra Garija Kasparova ideja, ka vajadzētu šķirot “labos krievus” un “sliktos krievus”, “labajiem” izsniedzot speciālas ID kartes vai pases. Ja tā ļoti, ļoti “piekasās”, šī vieta intervijā nav tā vislabākā. Un tad par to tagad likvidēt, padzīt “Doždj”? Deportēt viņus atpakaļ uz Krieviju?

Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs, starp citu, savulaik manifestēja, ka viņa teātrī nebūs ne cenzūras, ne pašcenzūras, taču Krievijas disidentu telekanālam viņš grib aizbāzt muti, aizliegt pat jautāt?

“Doždj” pastāv jau vairāk nekā desmit gadus. No sākta gala tas ir bijis neatkarīgs medijs, kas ir bijis Putina varas vertikālei opozīcijā. Pēc tam, kad tas objektīvi atspoguļoja Kijevas Maidana norises, kanālu “piesmacēja”, nogriežot tam plašas apraides iespējas. “Doždj” stāstīja arī par Baltkrievijas revolūciju pēc prezidenta vēlēšanām. “Doždj” īpaši pievērsās Alekseja Navaļnija indēšanas un apcietināšanas lietām.

Tam, ka “Doždj” kopš marta nestāstīja par Ukrainas karu, ir izskaidrojums. Žurnālisti bija spiesti pamest Krieviju un atrast kādu citu vietu. Tas nebija viegli un ātri. Tagad “Doždj” ir atradis Latviju un raida no Rīgas sadarbībā ar “TV3 Group”. Kanāls vēl nav tā īsti iekārtojies, tam nav izdevies savākt kopā visus pirmskara cilvēkresursus, jo darbiniekiem mēdz būt problēmas ar vīzām un uzturēšanās atļaujām. “Doždj” nežēlojas un Latvijai neko nepārmet, lai gan šis tas sakāms tam varētu būt.

“Doždj” vienmēr ir bijis demokrātijas, vārda brīvības, antikorupcijas pozīcijās. “Doždj” nav ne lienošā, ne stāvošā, ne staigājošā propaganda. Jā, starp tiem 200 žurnālistiem, kuri pastāvīgi vai bieži uzturas Latvijā, var atgadīties arī tādi, kas ir opozīcijā Putinam, bet kam vienlaikus no bikšu staras pamanāma izlienam lielkrievu šovinista āža kāja. Tā var gadīties. Taču tas nav par “Doždj”. Vienīgā šā telekanāla problēma laikam ir tā, ka tas par savu jauno mītnes zemi ir izvēlējies Latviju, nenojaušot, ka tā būs iekāpts lapseņu pūznī. Ja telekanāla viedoklis pilnībā nesakrīt ar latviešu nacionālkonservatīvās partijas līniju, tad diagnoze ir uzreiz gatava - “Kremļa propaganda”. Kritizēt var visu ko, arī žurnālisti vai Rīgas mēru, taču šajā gadījumā tā ir neadekvāta, nesamērīga aplamāšana - ir uzgriezti tādi decibeli, kas desmitiem reižu pārspīlē notikumu. Varbūt tiešām “Doždj” nevajag vairs intervēt Latvijas politiķus un amatpersonas? Hermanis ieteica viņiem doties uz Mongoliju. Varbūt tiešām tā nav peļama ideja - varbūt Mongolija ir labāka vieta?