Kas ir nevajadzīgāks – skolotāju streiks vai Kariņa valdība?

Ar šī brīža izaicinājumiem mūsu valstī skolotāju streiks nav vajadzīgs. Tā Latvijas Televīzijas raidījumā “Rīta panorāma” 2. septembrī sacīja premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”).
Cenas un algas aizbrauks, bet skolotāji paliks ceļmalā raudāt... Ja nespiedīs uz valdību un ministriju, un nedraudēs ar streiku ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Bet kad tad streiks ir vajadzīgs? Kad ir tādi brīži, kuros nav izaicinājumu? Ar ko šis brīdis sliktāks nekā bija pirms gada vai būs pēc gada? Pagājušajā un aizpagājušajā gadā bija sērgas pandēmija, tagad ir enerģētikas krīze un Krievijas agresijas negatīvā ietekme uz ekonomiku, kamdēļ ir mežonīga cenu celšanās.

Inflācija Latvijā pašlaik jau pārsniedz 20% pret iepriekšējo gadu. Nāk virsū vēsāks laiks, kad vajadzēs sākt kurināt mitekļus. Tie ir izaicinājumi. Cenu - algu apburtajā lokā skolotāji nevar spiest uz firmas īpašnieku kā, piemēram, kvalificēti celtnieki un panākt sev algas pielikumu. Algas un cenas aizbrauc, bet skolotāji (tāpat arī mediķi, policisti, ugunsdzēsēji) paliek gaidīt ceļmalā. Kādu labāku laiku gaidīt skolotājiem? Vai kad vēlēšanas būs garām un tiks taisīts nākamā gada budžets, kā to iedomājas Kariņš? Premjers tieši tā arī saka: “Jāatceras - esam Saeimas noslēguma posmā, budžeta jautājumi, īpaši ilgtermiņa, jāpieņem nākamajai Saeimai, valdībai. Varam skatīties, iespējams, ir jautājumi, kur valdība var nākt pretī. Bet, ja tie ir budžetu skaroši, tas ir nākamās Saeimas, valdības jautājums.”

Taču te ir viena būtiska lieta. Skolotāju īgnums nav par nākamību un nākamā gada budžetu, bet par to, kas jau ir noticis līdz šim. Valdība nepilda spēkā esošu Izglītības likuma normu par pedagogu atalgojuma grafiku, to saskaņojot ar algas aprēķina principiem. Ja Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) jauno atalgojuma grafiku iesniegs līdz 1. septembrim, kā tā plāno, tad “vilciens būs jau aizbraucis” un šis grafiks nākamajā gadā nestāsies spēkā.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) neprasa neko fantastiski pārmērīgu - tikai to, lai valdība pilda likumu un apstiprina pedagogu algas pielikumu.

Tas, ka tuvojas vēlēšanas, no pedagogu skata punkta ir labi - ir vairāk vismaz teorētisku cerību, ka premjers un izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (“Konservatīvie”) nepagriezīsies ar muguru pret skolotājiem un kaut ko darīs. Jo priekšvēlēšanu laikā var neizskatīties diez cik glīti, ka skolotāji brēc pēc maizes un malkas, bet premjers un ministre stāv ar muguru pret viņiem un neklausās.

“Mūsu valstī ar šī brīža izaicinājumiem mums šāds streiks nav vajadzīgs, domājot par mūsu bērniem. Tas atņemtu viņiem izglītības iespējas, pēdējie gadi bērniem ir bijuši ļoti grūti kovida sakarā. Es ļoti ceru uz abpusēju izpratni,” sacīja Kariņš.

Tātad iznāk, ka ir jau tik traki, ka nabaga bērni paliks bez izglītības! Un, ja pēdējie gadi bērniem ir bijuši grūti kovida sakarā, tad vai tā tomēr nav atbildības pārnešana no slimās galvas uz veselo? Kurš tad bija tas, kas apgrūtināja bērnu dzīvi kovida sakarā, ja ne pats Kariņš un viņa valdība?

Viņa izteikumus var mazliet pārfrāzēt tā, ka ir bijuši brīži ar izaicinājumiem, kad Kariņa valdība nemaz nebija vajadzīga. Būtu varbūt bijis labāk, ja tā nemaz nejauktos izaicinājumu procesos un nedemonstrētu savu nekompetento mazspēju? Iespējams, mediķi paši tiktu galā ar sērgu bez valdības un Veselības ministrijas, pašorganizējoties, vakcināciju uzņemoties ģimenes ārstiem? Tos, kas negribētu vakcinēties, liktu mierā. Kas zina, varbūt tādā veidā savakcinējušos būtu vairāk, jo cilvēki mēdz principā saniknoties un nepakļauties, ja viņus valsts vara sāk brutāli spiest.

Iespējams, skolās un augstskolās paši skolotāji un pasniedzēji bez valdības pārgudrajiem lēmumiem paši labāk zinātu, kurā brīdī saslimušo ir pārāk daudz un jāpāriet uz attālinātu mācīšanos, bet kad atkal var sākt mācīties klātienē.

Nav pasaulē tādas valdības, kura, dzirdot par gaidāmu streiku, nesāktu gausties, ka valstī ir tikai tik daudz naudas, cik ir. Naudas trūkst tāpēc, ka trūkst naudas. Gaudo arī Kariņa valdība.

Taču der atcerēties pavisam aktuālsvaigu gadījumu. Valdība 30. augustā nobalsoja par astoņiem miljoniem eiro izpirkt zemes gabalu Biķerniekos (Biķernieku trasi). Šis tik tiešām ir īstais brīdis, kad laikmets ir metis izaicinājuma cimdu valdībai un kad nekādā gadījumā nedrīkstēja Biķernieku trasi nepirkt! Nav Latvijā nekā cita svarīgāka par šo trasi! Valdība neizpirka trasi pirms gada un aizpagājušajā gadā, valdība neizpirka trasi pirms pieciem gadiem, bet tagad bez trases vairs nekur! Bez Biķernieku trases nav dzīves! Skolotāji lai pastāv pie ratiem, bet Biķernieku trase (par 10 kadastrālajām vērtībām) ir jāpērk!