Levits nosauc Kariņa valdības struktūru par sklerotisku

1. novembrī ar runu 14. Saeimas pirmajā sēdē Levits ir centies reabilitēties un atgriezties to figūru apritē, kuru vārdos ieklausās. Šoreiz tik tiešām pārdomāta un sakarīga runa, iezīmējot tos skaudros izaicinājumus, kas priekšā Latvijai, un dodot 14. Saeimai “ceļamaizi”.

“Jūs sākat savu darbu krīžu laikā. Krievijas iebrukums Ukrainā ir lielākais drošības apdraudējums Eiropā kopš Otrā pasaules kara. Energoresursu cenu kāpums ir skāris katru Latvijas ģimeni. Covid-19 pandēmija, šķiet, ir nedaudz atkāpusies, bet ne beigusies. Pasaules ekonomika strauji palēninās. Inflācija, it īpaši Latvijā, ir desmitgadēs augstākā,” sacīja Valsts prezidents.

Klausoties šos Levita vārdus, smiekli nenāk - tie tiešām ir fakti, kas nedod mieru. Levits pieminēja arī atpalicību no kaimiņiem, kas jau kļūst pagalam nelāga - tā ir ne tikai no Igaunijas, bet arī no Lietuvas.

“Tomēr vienlaikus krīzes pārvarēšanas laikam ir jābūt reformu laikam. Latvija atpaliek. Atpaliek Eiropā un atpaliek no Baltijas kaimiņiem.

14. Saeimai ir jābūt Saeimai - reformētājai. Valdībai - reformu valdībai. Jums jāaptur Latvijas ilgstošā atpakaļslīdēšana, kas ir sākusies jau iepriekšējos Saeimas sasaukumos. Latvijai pēc četriem gadiem ir jābūt drošākai, konkurētspējīgākai un labāk pārvaldītai,” uzsvēra Levits.

Te gan jautājums ir par reformu saturu. Ja reforma ir tāda kā kāršu samaisīšana vai krēslu pārbīdīšana telpā bez idejas un mērķa, tad tādas reformas ir patukšas. Pārzīmēt Latvijas kartē novadu robežas; ieviest augstskolās “padomju varu”, uzspiežot tām izveidot lieku institūciju - padomi; nemitīgi rotēt kadrus spēka struktūrās; raustīt nodokļu sistēmu tā, ka uzņēmēji nevar likumdošanas jaunumiem izsekot un neko prognozēt; atņemt Rīgas un Ventspils pašvaldībām brīvostu pārvaldes un pasludināt to par ostu reformu?

Diezin vai šādas ir tās reformas, uz kurām Levitam vajadzētu 14. Saeimu skubināt. Bet diemžēl tieši šādas reformas, kas būtu jāraksta pēdiņās kā “reformas”, ir bijušas aizgājušās 13. Saeimas darba kārtībā. Tās ir bijušas reformas, kur ir gribēts ieriebt kādiem politiskajiem konkurentiem, pademonstrēt savas ambīcijas. Dažos gadījumos varbūt bija labi gribēts, bet ar labiem nodomiem bruģētais ceļš ir novedis ellē, tāpēc ka ir pietrūcis paredzēšanas spēju, aprēķinu vai kompetences.

14. Saeimai, kuras sastāvs izskatās kaut cik kvalitatīvāks nekā iepriekšējai, vajadzētu pie reformām ķerties ar skaidru galvu un sajēgu, paredzot sekas un redzot mērķus.

Visnotaļ pat gaumīgs bija Levita mājiens, ka arī ar 14. Saeimas deputātiem var iznākt tā, ka divas trešdaļas no viņiem netiks pārvēlēti. Tas izsauca deputātu murmināšanu. Bet auksta ūdens šalts ir vietā.

Valsts prezidents sev raksturīgajā stilā lietoja daudz tēlainu metaforu. Tostarp viņš izteicās tā: “Uzskatu, ka līdzšinējā sklerotiskā valdības struktūra, kur katra ministrija izolēti kā viduslaiku feodāls lēnis īsteno savu politiku, neskatoties, ko citas ministrijas dara, un bez attiecīgas koordinācijas, ir jāreformē.”

Šī šķiet, ir konceptuāli nopietnākā vieta Levita runā.

Diezin vai par sklerozi Levits bija domājis šīs slimības medicīniskajā nozīmē. Jo multiplā jeb izkaisītā skleroze ir autoimūna slimība, kura rodas ģenētiski predisponētiem cilvēkiem, kā arī iedarbojoties ārējiem faktoriem. Bojājums rodas tāpēc, ka organisma imūnā sistēma uzbrūk pati savas nervu sistēmas struktūrām. Parasti bojājums lokalizējas galvas smadzeņu baltajā vielā periventrikulāri, stumbrā, bazālajos ganglijos un muguras smadzenēs, kā arī bieži vien skar redzes nervus.

Levits gan laikam būs domājis to vārda “skleroze” nozīmi, kas iegājusies tautas valodā un ir attiecināma uz cilvēku, kurš kļūst vārgs, aizmāršīgs un ne visai labi saprot, kas viņam notiek apkārt. Sklerozei, kā to apraksta mediķi, izcelsme bieži ir meklējama ģenētikā. Vispār jau slimība ir maz izpētīta un tās cēloņi ir neskaidri.

Tad jau par Latvijas politiku runājot, šīs lietas ir daudz saprotamākas. Latvijas valsts pārvaldes “sklerozes” ģenēze ir meklējama tālajā pagātnē, kad Satversmes tēvi rakstīja Satversmi un pirmos neatkarīgās Latvijas likumus. Latvijas Republikas Satversmei par paraugu tika ņemta Veimāras Republikas konstitūcija un vēl šis tas no Šveices konstitūcijas. Tā bija savam laikam modernākā demokrātiskas valsts konstitūcija - lakoniska, saprotama, ideālus precīzi aprakstoša. No Satversmes tālāk izriet arī visa Latvijas Republikas valsts iekārta, kas ir parlamentāra valsts. Mūsu valstī ne prezidentam, ne premjeram nav pārmērīgu pilnvaru un katrs nozīmīgs iekšpolitisks jautājums ir jāizlemj kompromisu ceļā.

Šādai sistēmai ir savas blaknes un savas priekšrocības. No blaknēm jāmin, ka lēmumi top lēnāk nekā prezidentālās vai pavisam diktatoriskās iekārtās. Taisnība arī par “feodālajiem lēņiem”. Tik tiešām varēja 13. Saeimas laikā samanīt nesaprašanos starp ministrijām vai “kasīšanos”. Katra partija grib izskatīties labāk un sagrābties vairāk, kontrolējot savā pārraudzībā esošās ministrijas. 13. Saeimas sākumā četri politiskie spēki dalīja “sili”. Bet tad nav saprotams, kāpēc Levits bija visnotaļ atbalstošs Krišjāņa Kariņa (JV) centieniem veidot četru, nevis triju spēku koalīciju? Veidojot trejkoalīciju, tomēr būs par vienu “feodālo lēni” mazāk.

Levita runā varēja saklausīt zemteksta skubinājumu Kariņam būt drošākam, autoritatīvākam, diktējošākam, lai varētu veikt reformas. Bet varbūt “reformas”?

Vai vārdu “reformas” liksim pēdiņās vai iztiksim bez pēdiņām, to redzēsim tuvākā un tālākā laikā.

Ja Kariņš kļūs atkal par premjeru, viņam šā vai tā nāksies rēķināties, ka viņa “Jaunajai Vienotībai” ir 26, nevis 55 vai 89 mandāti 14. Saeimā. Un arī Nacionālajai apvienībai ir 13, un “Apvienotajam sarakstam” ir 15 mandātu. Kariņš, protams, ir zirgā un varens, taču ne tik varens, lai brauktu potenciālajiem koalīcijas partneriem pāri ar ceļa rulli.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā