Kariņa automašīnas iestigušie riteņi dubļos un aizdomas par viņa intelektuālo kapacitāti

“Mums, latviešiem, dzejnieku vesels bars,” sacījis Eduards Veidenbaums. No tiesas, varbūt paši to neapzinādamies, latvju politiķi, veidodami jaunu valdību, publiski runā visādas tādas metaforas, alegorijas, oksimoronus un metonīmijas, kas ir mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un vairāk piestāv literatūrai, ne politisku procesu aprakstam.
Neviļus rodas aizdomas, ka varbūt Kariņš tik nikni un blefaini liek visus žetonus uz visu banku tāpēc, ka nemaz tik ļoti nealkst izveidot savu jauno valdību ©Neatkarīgā

Pingvīni ar leduslāčiem nekad nesatiekas. Automašīnas riteņi buksē uz vietas dubļos vai uz ledus. Kaķis maisā. Un tad vēl “horizontālie un diagonālie” sadarbības mehānismi. Strīdi par to, kas ir “memorands” un kā tas atšķiras no “deklarācijas”; kas ir “darbi” un ar ko tie atšķiras no atbildības jomām; kas ir “vadlīnijas” un ar ko tās atšķiras no “mērķiem”. Nu īstie filologi! Tikai tas vairāk sāk atgādināt strīdus par to, cik velnu var sasēsties uz kniepadatas.

“Valdības veidošana buksē uz vietas kā automašīna dubļos vai uz ledus,” saka Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”), ar to izsakot pārmetumu “Apvienotajam sarakstam”, ka tas esot pie visa vainīgs, jo nesniedz skaidru atbildi par turpmāko sadarbību valdošajā koalīcijā. Viņš gan piemirst piebilst, ka pats sēž pie šīs automašīnas stūres un ir paveicis visu, lai riteņi buksētu. Nupat jau grūti saskaitīt, cik reižu viņš kategoriskā formā ir paudis ultimātus - jaunas valdības nebūs, ja to neveidos četras partijas, valdības nebūs, ja netiks pildīts Satversmes tiesas spriedums par viendzimuma partneriem, valdības nebūs, ja partneri nepiekritīs jaunas Enerģētikas, vides un klimata ministrijas izveidei utt. Un tad vēl tāds agresīvs pazemotmēģinājums no Kariņa puses, ka viņš nerunās ar Uldi Pīlēnu, kurš “nav nekas” - nav kandidējis, nav ievēlēts! Te jāteic, ka liepājnieks Pīlēns tomēr kaut kas ir - viņš ir autors tam pasākumam, kas tagad ir “Apvienotais saraksts”. “Apvienotā saraksta” politiķis Edgars Tavars, aizstāvot Pīlēnu, arī nav izteicies maigi, formulējot to tā, ka Kariņam vispār “pietrūkst intelektuālās kapacitātes”, lai diskutētu ar Pīlēnu.

Neviļus rodas aizdomas, ka varbūt Kariņš tik nikni un blefaini liek visus žetonus uz visu banku tāpēc, ka nemaz tik ļoti nealkst izveidot savu jauno valdību. Varbūt viņš ir noskatījis sev kādu siltu amatu Briselē, lai ar valdības veidošanu nodarbojas kāds cits, kurš to varbūt vēlas vairāk - varbūt ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV)?

Savukārt “Apvienotā saraksta” politiķi tik tiešām dažbrīd runā tā, ka publika diezin vai saprot, ko nozīmē visas tās “horizontālās”, “diagonālās” un labi vēl, ka ne “vertikālās” sadarbības metodes, kas parādās viņu sarežģītajā leksikā. Ja ar to domāts, ka līdztekus parlamentārajiem un valsts sekretāriem jāievieš arī kādi valsts ministru posteņi, tad tā arī vajadzētu teikt. “Apvienotais saraksts” piebalso Valsts prezidenta Egila Levita 14. Saeimas sēdes atklāšanas runā paustajām tēzēm, ka līdzšinējā valdības struktūra ir bijusi “sklerotiska” un ministrijas darbojušās kā viduslaiku feodāli lēņi - katra ministrija darbojusies atsevišķi, neskatoties, ko dara citas ministrijas. Arī Levits ir dzejnieks ar savām verbālajām pasāžām, ka “vezums uz priekšu kust grīļīgi un lēni”.

Jo vairāk epitetu, alegoriju, salīdzinājumu un metaforu, jo vairāk rodas iespaids, ka partijas, kas tā kā grasās izveidot valdību, runā cita citai garām un apkārt, runā dažādās valodās, lai gan izklausās, ka latviski. Tomēr ir nojausmas, kāds varētu būt patiesais iemesls, par ko uztraucas “Apvienotais saraksts”.

Saskaņā ar Kariņa piedāvāto lomu sadalījumu “Apvienotajam sarakstam” atvēlēts kūrēt Veselības, Iekšlietu, Reģionālās attīstības un digitalizācijas, kā arī Zemkopības ministriju.

Zemkopības ministriju viņi nemaz negribēja, bet gribēja Satiksmes ministriju. Arī zemkopība nav slikta joma, bet tomēr drusciņ par to ir vilšanās. Reģioniem un digitalizēšanai būs diezgan patukša ministrija, jo no tās projām uz jauno “megaministriju” būs aizrautas vides aizsardzība un klimata lietas.

Veselības ministrija ir bēdas un asaras. Neviens no Saeimā ievēlētajiem ministriem negrib pat sēsties ministra krēslā, tāpēc tiek meklēts kaut nebūt kāds drosminieks ārpus Saeimas vai pat ārpus partijas, kas uzņemtos nepateicīgo misiju būt par veselības ministru. Veselības ministrija ir atkarīga no pārējās valdības labvēlības un tās summas, kas tiks atvēlēta šai nozarei no budžeta. Veselības nozare ir kā caurs spainis, kurā nauda pazūd nezin kur - nav maza tā nauda, kas ieplūst veselībā, taču vienmēr nepietiek, un visvairāk nepietiek dakteriem un medmāsām, kuras dumpojas un protestē.

Tikpat atkarīgas no pārējās valdības labvēlības ir arī iekšlietas. Tur var iecelt vienalga kādu ministru, taču, ja nebūs naudas policistiem un ugunsdzēsējiem, visi suņi par to tiks piekarināti šim ministram. Ir dzirdēts, ka iespējamais ministrs varētu būt bijušais premjers Māris Kučinskis. Bet tad jau tā būs lieliska iespēja “Jaunajai Vienotībai” novākt spēcīgu konkurentu no trases! Kučinskis nevarēs pierādīt, ka ir labais, ja viņa joma tiks mērdēta finanšu badā.

Tikmēr “Jaunā Vienotība” sev savāc enerģētiku, klimatu, protams, Finanšu ministriju. Un arī Tieslietu ministriju, lai varētu no augsta jumta kontrolēt visas shēmas un naudas “apgūšanas” pasākumus. Jādomā, ka “Jaunajai Vienotībai” nebūs liela problēma pārņemt “Konservatīvo” Jāņa Bordāna izloloto kabatas ekonomisko lietu tiesu, kas pieņems pareizus spriedumus.

Jādomā, ka “Apvienotajam sarakstam” ir iemesls vismaz pakasīt sev pakausi un padomāt, vai šis Kariņa valdības pasākums nav tāds, kurā “Apvienoto sarakstu” apspēlēs un uzmetīs. Šķiet, ka uz to pusi ir, un tāpēc “Apvienotais saraksts” ir nobažījies.

Par “viduslaiku feodālajiem lēņiem” jāteic, ka tas ir diezgan dažādi interpretējams. Ir tiesa, ka ministrijas cita citu mēdz nedzirdēt un domāt, ka atbildība pienākas tai otrai ministrijai, nevis pašai. Spilgts piemērs ir situācija ar Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas nesaprašanos, kuras rezultātā Latvija var ciest šausmīgus zaudējumus daudzu miljonu eiro apmērā. Ir tā, ka abas ministrijas ir saldi gulējušas un nav pamanījušas, ka Latvijai jāizstrādā kārtība, kādā var pierādīt, ka termoelektrocentrālēs kurinātā šķelda ir iegūta ilgtspējīgā veidā, nevis kaitējot vides daudzveidībai. Ja šāda kārtība mērkaķa ātrumā netiks izstrādāta, jau no 1. janvāra Latvijai nāksies pirkt emisijas kvotas. Atliek tikai cerēt, ka ministriju atbildīgās personas pieskrūvēs pie savām vecajām pakaļām jaunas kājas un pagūs novērst šo šmuci.

Taču tēzei par “viduslaiku lēņiem” ir arī otra puse. Nevar absolutizēt, ka tāds valdības modelis ir viennozīmīgi slikts. Ministram ir jābūt enerģiskam, stipram, harismātiskam caursitējam un jārūpējas tieši par savas nozares interesēm. Valdības strukturālam modelim, protams, ir nozīme, taču vēl daudz lielāka nozīme ir tam, cik stiprs, prasmīgs, zinošs, juridiski apkalts un dažkārt arī uz kompromisiem iet gatavs ir ministrs. “Apvienotā saraksta” sapņi par to, ka visas trīs valdošās koalīcijas partijas darbosies solidāri, ir mazliet naivi. Ne vella tas nedarbosies. Katrai ministrijai tāpat savs krekls būs prioritāri tuvākais, bet kopus cūka, kā zināms, nebarojas. Un kolektīvā atbildības forma kolhozā ir visaugstākā bezatbildības forma...

Bet ko šajā situācija dara Nacionālā apvienība? Nacionālā apvienība pēdējā laikā uzvedas izcili viltīgi, nekur nenesot uz āru tās iespējamās pretrunas ar partneriem, kādas noteikti tai ir. Nacionālā apvienība ir ļoti pieredzējusi intrigu spēlītēs - neba pirmā ir šī valdība, kurai “nacionāļi” ir iekārtojušies par tādu kā asi, ap kuru viss griežas. Un atkal ir tā, ka, veidojot valdošo koalīciju, bez Nacionālās apvienības nekādi nevar iztikt.

Tāpēc Nacionālā apvienība nekur nesteidzas, nestreso, nekaro, bet sēž upes krastā un gaida, kad straume nesīs tai garām ienaidnieku līķus - pingvīnus, iestigušo automašīnu riepas, noslīcinātus kaķus maisos un horizontāli diagonālus vertikālās sadarbības modeļus...