Jānis Vitenbergs turpinās ostu izpostīšanu. Diemžēl

Nenoliedzami ir brīnišķīgi, ka kā galvenās viņš moži izceļ reģionālo autoceļu sakārtošanu un uzturēšanu un pieejamu, modernu sabiedrisko transportu. Tam gan vajadzīgs prāvs finansējums, ko viens pats Vitenbergs neizlems. Taču arī pārējiem ministriem būtu jāsaprot, ka nedrīkst piemānīt reģionu iedzīvotājus, kuriem pēc pašvaldību reformas jāmēro tālāki ceļa gabali uz administratīvajiem centriem. Ja ceļi būs neizbraucami un autobuss neies, iedzīvotāji kļūs aizvien īgnāki un depopulēsies.

Nākamā Vitenberga prioritāte būšot “Rail Baltica”, kas ir visu triju Baltijas valstu kopējā ilgbūve. Laikam jau sapņi par 2027. gadu, kad bija cerēts uz vismaz Lietuvas atzara pabeigšanu, jāatliek uz vēlāku laiku. “Rail Baltica” projektā no Vitenberga nebūs daudz atkarīgs - tas ir megagrandiozs hiperprojekts, kas ir iesākts pirms viņa un turpināsies pēc. Bet Vitenbergam ir cerības ļauties un gūt baudu, pārgriežot lentītes tajos brīžos, kad būs varbūt pabeigts kāds posms vai projekta infrastruktūras objekts. Līdz pilnai laimei šajā pasākumā vēl tālu - vēl tiks izrakņāta Pārdaugava, vēl tiks cirsta un rakta dzelzceļa trase gar jūras līci. Lai nodrošinātu būvi ar dolomīta šķembām, tiks izgrābts milzīgs karjers netālu no Ikšķiles.

Skaistajā nākamībā kaut kad pēc 2030. gada pasažieru vilciens trauksies uz Viļņu un Tallinu ar maksimālo ātrumu 234 kilometri stundā. No centra līdz lidostai varēs nokļūt astoņās minūtēs. Vilcieni ies ik pēc pusstundas...

Spāņu, franču, ķīniešu, japāņu un dienvidkorejiešu vilcieni jau tagad kustas ar ātrumu, kas pārsniedz 300 km/h. Jaunākie ķīniešu vilcieni var izspiest pat vairāk kā 600 km/h. Proti, ar “Rail Baltica” tālā nākotnē mēs iegūsim tālas pagātnes ātrvilcienu - nu apmēram līdzīgi kā savulaik Padomju Savienība nopirka no itāļiem novecojušu “fiatu” un nosauca to par “žiguli”.

Cik reižu gadā jums ir kaut kas darāms Tallinā vai Viļņā? Nu aizbrauksim ekskursijā vienreiz, divreiz, varbūt biežāk. Varbūt, izmantojot jaunās ērtības, aizšausim uz Helsinkiem, Varšavu vai kur tālāk. Bet tomēr, kur ātrvilciens ņems pasažierus, lai kursētu ik pēc 30 minūtēm?

Nerentēsies šis ātrvilciens, vismaz pirmajā laikā necik. Bet, no otras puses, nākotnei, ja tai būs kaut cik optimistisks scenārijs, tāds “Rail Baltica” būs laba investīcija - neba mūžīgi Latvijai būt nomaļai nabadzei. Gan būs vairāk rosības, sakaru ar kaimiņiem, ko šāds ātrvilciens arī veicinās. Kaut kad pēc trim desmitgadēm latvieši būs itin priecīgi, ka tāds vilciens ir uzbūvēts. Lai vai kā, Vitenbergam un viņa vadītajai ministrijai ir jātur roka uz pulsa, nedrīkst kaut ko nogulēt, jādara viss nepieciešamais, lai no savas puses nekļūtu par bremzi starp Lietuvu un Igauniju.

Intervijā Latvijas Radio 7. decembrī un pēc tam piektdienas LTV “Rīta panorāmā” Vitenbergs neapgāja ostu tēmu. Ostu reforma tikšot turpināta. Tiesa gan, šajā gadā vēl nebūšot iespējams pabeigt Ventspils un Rīgas brīvostu pārvalžu likvidāciju, kā tas bija plānots iepriekš. Tas tāpēc, ka starplaikā bija parlamenta opozīcijas mēģinājums ierosināt referendumu ostu reformas apturēšanai. Vēl esot jāveic revīzijas, lai saprastu, kam kas pieder. Neesot saprotams arī, kurp un kā migrēs ostās strādājošie kadri. Bet ostu reforma esot jāturpina.

Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) pirmās valdības uzsāktā ostu reforma nav nekāda ostu reforma, bet būtu jāraksta pēdiņās - “ostu reforma”.

Tas, kas notiek ar Ventspils un Rīgas ostām, ir apbrīnojama nejēdzība, brutāls pašvaldību pazemošanas akts, ierādot tām vietu pie ratiem. “Ostu reformai” nav sakara ar labāku pārvaldību, bet tieši otrādi - īstenojot “reformu”, būs iegūta necaurspīdīga un kliba pārvaldība, kas nekādu kravu apgrozījumu neveicinās. Ventspils un Rīgas ostās darbojās brīvostu pārvaldes, kurās bija pārvaldnieks un pārvalžu locekļi - valdības un pašvaldības pārstāvji vienādās proporcijās. Šāda sistēma nodrošināja, ka cits citam skatās uz pirkstiem un jocīgus lēmumus neļauj pieņemt. Tādā veidā tika sabalansētas pilsētas un valsts, vides un uzņēmējdarbības intereses. Līdzīga sistēma pastāv Roterdamā (Nīderlande), tikai tur laika gaitā ir iets vēl tālāk, uzticot īpašumu pārvaldību pašvaldībai, bet valstij piedaloties tikai ar investīcijām.

Bet Latvijā... Apžēliņ! Latvijā šī visprogresīvākā pārvaldes sistēma Eiropā tiek sagrauta, brīvostu pārvaldes tiek likvidētas, pašvaldības no savām ostām tiek izsviestas, un tām kā nabaga radiniecēm būs visžēlīgi varbūt atsviestas kādas akcijas jaunajās Rīgas un Ventspils ostu akciju sabiedrībās. Kaut kad nākamajos posmos, kad ostas būs nolaistas jau pavisam līdz kliņķim, akcijas tiks kotētas biržā, kas ir privatizācija. Bet nu pareizi - kā tas izskatās, ka stratēģiskas nozīmes objekti joprojām vēl nav privatizēti?

Brīvostu pārvalžu uzdevums bija rūpēties par ostu akvatoriju tīrīšanu, par loču un ledlaužu pakalpojumiem, par piestātņu būvi un remontu. Kas to darīs tagad? Akciju sabiedrības uzdevums ir gūt peļņu, nevis kaut ko ieguldīt vispārējā, kopīgā infrastruktūrā. Tad, kad akciju sabiedrība redzēs, ka sabrukušas infrastruktūras un sēkļu visās upes malās dēļ tai arī peļņas vairs nav, tad varbūt sāks kaut ko gudrot.

“Ostu reforma” ir bijusi vajadzīga tikai tādēļ, lai ieriebtu Aivaram Lembergam un Nilam Ušakovam - iekšpolitiskai, sīkai vajadzībiņai, nedomājot par valsts ilgāka termiņa prioritātēm. Kariņa valdība izvēlējās nevis cīnīties pret Lembergu un Ušakovu pastāvošo spēles noteikumu ietvaros, bet mainīt noteikumus - sabradāt sistēmu, kas strādāja ideāli kā pulkstenis.

Ušakovs jau sen vairs nav aktuāls, taču masa kustas uz priekšu pēc inerces, jo nevar taču tagad tā ņemt un ieslēgt atpakaļgaitu.

Saskaņā ar iekšpolitiskajā apritē populāro propagandas naratīvu “ostās ir šaušalīga korupcija”. Taču kur brīvostu pārvaldēs Ventspilī un Rīgā bija korupcija? Pašvaldības un valdības pārstāvji cits citu pieskatīja, bet tagad, kad pašvaldības ir no pārvaldības izmestas, tik tiešām visādi var atgadīties... Ir absolūts absurds uzskatīt, ka lēmumu pieņemšana plašākā lokā bija necaurspīdīga, bet šaurākā lokā būs caurspīdīgāka.

“Ostu reforma” ir viendienas mušas kaprīze, kas ir kaitnieciska, valsts un pašvaldību attīstību sabotējoša.

Pirmais, kas Vitenbergam bija jādara jaunajā amatā - jāatceļ nejēdzīgā māžošanās ar brīvostu pārvalžu likvidāciju, jāsvītro visi pēdējie grozījumi Ostu likumā un jāatjauno agrākā kārtība, pie kuras ostās bija kārtība. Taču, kā redzams, Vitenbergam nav nedz tāda politiskā, nedz personiskā spēka, lai to paveiktu. Viņam jādejo līdzi pārējam Latvijas “politikumam” un valdības deklarācijai, kur 181. punktā ievāvuļots: “Turpināsim uzlabot un pabeigt ostu pārvaldības reformu.” Žēl!

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā