Igaunijā priekšvēlēšanu gaisotnē prāto, kā krieviem atņemt aktīvus

Šā gada 5. martā Igaunijā paredzētas Rīgikogu jeb parlamenta vēlēšanas. Viens no priekšvēlēšanu jautājumiem – Igaunijas valdības iniciatīva iesaldēt un atsavināt Krievijas pilsoņu īpašumus Eiropas Savienībā, lai iegūto naudu novirzītu Ukrainai. Par šo tematu pašlaik Igaunijā notiek politiķu un sabiedrības diskusijas plašsaziņas līdzekļos un interneta sociālajos tīklos.
©Pexels

Igauņi uzņemas būt niknākie Krievijas aktīvu arestēšanas virzītāji Eiropā

Igaunija plāno līdz janvāra beigām iesniegt juridisku plānu Krievijas aktīvu arestam. Pie tā strādā divas - Ārlietu un Tieslietu - ministrijas. Igaunija vēlas nākt klajā ar plānu līdz brīdim, kad Eiropas Komisija izstrādās ES mēroga vienošanos par to, ko darīt ar 300 miljardiem eiro, kas ir Krievijas centrālās bankas rezerves, kā arī ar 17 vai 19 miljardiem eiro iesaldēto Krievijas aktīvu, kuriem piemērotas sankcijas. Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Reinsalu ir sacījis, ka Igaunija apsver iespēju patstāvīgi sākt procedūru iesaldēto Krievijas aktīvu nodošanai Ukrainai.

Runas par iesaldēto Krievijas aktīvu izmantošanu palīdzības sniegšanai Ukrainai ir norisinājušās jau ilgāku laiku - pērn novembrī Eiropas Komisija ierosināja plānu konfiscēt iesaldētos Krievijas aktīvus. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena sacīja, ka tuvākajā laikā ES un tās partneri varētu pārņemt šo fondu pārvaldību un investīcijas un iegūtos līdzekļus izmantot zaudējumu kompensēšanai.

ASV Senāts jau ir atbalstījis likumprojektu, kas ļauj noteiktos apstākļos izmantot bloķētos Krievijas Federācijas līdzekļus, lai palīdzētu Ukrainai.

Tāpat arī Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis ir uzsvēris, ka Kremļa režīma un Krievijas oligarhu nauda jānovirza Ukrainas pēckara atjaunošanai.

Šveice vēl veido darba grupu...

Šveicē Krievija glabā aptuveni 200 miljardus dolāru, un lielākā daļa līdzekļu pieder personām, uz kurām neattiecas starptautiskās sankcijas. Konfiskācijas process ir ne tikai politiski jutīgs, bet arī juridiski sarežģīts, tāpēc Šveices valdība nolēmusi izveidot darba grupu, kas risinātu šo jautājumu.

Iepriekš Ukrainas varas iestādes lēsa, ka valsts atjaunošana izmaksās 750 miljardus dolāru. Turpinoties karam un pieaugot tā radītajiem postījumiem, palielinās arī Ukrainas atjaunošanai pēc kara nepieciešamā summa.

Gatavība konfiskāciju juridiski pamatot

Lai cik cēls būtu nodoms, šādam solim tiesiskā valstī ir nepieciešams juridisks pamats, un šeit, pēc dažu ekspertu domām, var rasties grūtības. Tomēr Igaunijas ārlietu ministrs Reinsalu ir pārliecināts, ka juridisku nosacījumu radīšana šim lēmumam ir iespējama, nepieciešama un tas kļūs par nozīmīgu precedentu. "Nākotnē tas būtiski vājinās Krieviju, iebiedēs agresoru. Tāpēc tam ir politisks pamatojums. Kas attiecas uz juridiskā pamatojuma meklējumiem, tad šobrīd Eiropā valda noteikums, ka īpašuma atsavināšana ir iespējama, ja ir konkrēts tiesas lēmums. Konkrēti, piemēram, kriminālprocesa gadījumā - konfiskācija," uzsvēra ministrs. "Faktiski ir jāpārtaisa procedūra, lai parādās šīs iespējas. Kopumā starptautiskais noteikums ir tāds, ka pusei, kas nodarījusi kaitējumu, tas ir jāatlīdzina. Tas ir, ir jāveido kompensācijas mehānisms. Es domāju, ka šajā ziņā tas ir juridiski iespējams, bet politiski tas ir stingri jādara,” piebilda Reinsalu.

Starptautisko tiesību eksperte pauž lielu skepsi

“Lai gan atsavināšana ir pievilcīgs veids, kā palīdzēt Ukrainai, starptautiskajās tiesībās šādu iespēju nav daudz,” intervijā Igaunijas sabiedriskās TV plašsaziņas platformai ERR sacīja Tallinas universitātes Starptautisko tiesību un drošības katedras profesore Tīna Pajuste. “Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ārvalsts vai tās pilsoņu īpašumu atsavināšana ir aizliegta. Valstis ir aizsargātas ar imunitāti, savukārt indivīdus aizsargā starptautiskās investīciju tiesības un cilvēktiesības. Valstu imunitāte pasargā tās no citu valstu spriedumiem un no izpildvaras darbībām attiecībā uz tām, tostarp no aktīvu atsavināšanas. 2012. gadā Starptautiskā tiesa lietā starp Vāciju un Itāliju apstiprināja, ka valsts imunitāte turpinās nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu vai citu starptautisko tiesību pamatnormas pārkāpumu gadījumā. Vienīgais, ko piedāvā starptautiskās tiesības, ir atbildes pasākumu iespēja. Atriebība pati par sevi ir nelikumīga darbība, ko attaisno otras puses iepriekšējs pārkāpums. Tomēr šādu pasākumu piemērošana ir ierobežota un pakļauta stingriem nosacījumiem. Atriebības pasākumiem vajadzētu aprobežoties ar starptautisko saistību nepildīšanu no valsts puses, kas vērsusies pret atbildīgo valsti, šajā gadījumā Igaunija pret Krieviju. Turklāt reaģēšanas pasākumi ir jāīsteno tā, lai šīs saistības varētu turpināties arī vēlāk, tas ir, tām jābūt atgriezeniskām. Līdzekļu iesaldēšanu var uzskatīt par šo prasību izpildi, jo līdzekļus var atdot valstij, kas pārkāpj starptautiskās tiesības, ja šī valsts izbeidz savas nelikumīgās darbības. Tomēr aktīvu atsavināšana ir galīga darbība. Starptautiskās investīciju tiesības aizliedz privātīpašuma atsavināšanu.

Ja starp abām valstīm ir noslēgts divpusējs ieguldījumu līgums, persona, kuras īpašums ir atsavināts, var vērsties šķīrējtiesā. Igaunija un Krievija nav noslēgušas divpusēju investīciju līgumu, bet vairākām Eiropas Savienības valstīm, piemēram, Lietuvai, Horvātijai, Zviedrijai, šādi līgumi ir. Turklāt starptautiskās cilvēktiesības aizsargā privāto īpašumu no patvaļīgas atsavināšanas. Bez tiesas procesa tā būtu patvaļa. Tas ir, īpašuma atsavināšanas pamats ir tiesvedība starptautiskā vai valsts līmenī.”

ANO Drošības padome var nenākt talkā

“Kuras institūcijas kompetencē ir atļaut vai aizliegt Krievijas aktīvu atsavināšanu?” vaicā ERR. Profesore Tīna Pajuste atbild: “Starptautiskajā līmenī ANO Drošības padome ir struktūra, kas starptautiskās drošības un miera pārkāpuma gadījumā var rīkoties. Taču diemžēl Krievija ir pastāvīga Drošības padomes dalībvalsts un tāpēc tai ir veto tiesības. Tātad maz ticams, ka Drošības padome šajā situācijā palīdzēs. Tomēr ir piemēri no pagātnes. Situācijā, kad Drošības padomes pastāvīgais loceklis nerīkojas sakarā ar balsojumu pret, Ģenerālā asambleja var veikt darbības, lai atjaunotu starptautisko mieru un drošību - piemēram, ar Ģenerālās asamblejas 1950. gada rezolūcijas Nr. 377 "Vienotība mieram" palīdzību, kura tika izmantots 1956. gada Suecas krīzes rezultātā.

Valsts imunitāte ir ļoti fundamentāls noteikums starptautiskajās tiesībās, un valstis, iespējams, nevēlas, lai šis noteikums tiktu vājināts, jo tas varētu apdraudēt to īpašumus nākotnē, tāpēc ir maz ticams, ka Ģenerālā asambleja šajā situācijā veiks kādas darbības. Drīzāk tā aprobežosies ar paziņojumiem, ka ir notikusi spēka lietošana un ka Krievijai šis pārkāpums ir jāizbeidz. Eiropas Savienība ar saviem resursiem, iespējams, spēs atrast radošus veidus, kā interpretēt esošos noteikumus, taču pat tādā gadījumā tas var būt starptautisko tiesību pārkāpums.” “Vai Igaunija kā vienīgā valsts var atsavināt īpašumus?” vaicā ERR. Profesore Tīna Pajuste atbild: “Es noteikti neieteiktu Igaunijai kā vienīgajai valstij sākt īpašumu atsavināšanu. Tas var radīt situāciju, ka pret Igaunijas valsti tiks iesniegta prasība uz starptautisko tiesību pamata. Ja starptautiskā sabiedrība neatbalsta īpašumu atsavināšanu, tad nav prātīgi rīkoties pirmajiem. Protams, var rīkoties vienpusēji, un nekādu seku nebūs, taču sliktākajā gadījumā valstis, kuras ir ieinteresētas valsts imunitātes principu saglabāšanā, vērsīsies pret Igauniju.” “Aktīvu atsavināšana acīmredzamu iemeslu dēļ ir ļoti pievilcīga iespēja situācijā, kad Ukrainai un pēckara atjaunošanai nepieciešami miljardi. Miljardi Krievijas naudas ir iesaldēti, un politiskā griba noteikti ir gan Igaunijā, gan visur citur. Es kā privātpersona noteikti vēlētos to pašu, bet kā starptautisko tiesību eksperte diemžēl neredzu tam iespēju,” saka Tīna Pajuste. Aktīvu atsavināšana grautu valstu imunitāti

“Aktīvu atsavināšanai būs vairākas nevēlamas sekas gan starptautiskajām attiecībām, gan starptautiskajām tiesībām. Visticamāk, Krievija un valstis, kas to atbalsta, atbildēs ar to pašu un lems par labu citu valstu vai to pilsoņu aktīvu atsavināšanai. Tas radītu vispārēju neuzticību un nenoteiktību starptautiskajā saziņā un grautu vienu starptautisko tiesību pamatnormu - valstu imunitāti. Vājinātos arī starptautiskās tiesības kā sistēma. Un starptautisko tiesību vājināšana, protams, nav ne Igaunijas, ne citu valstu interesēs,” uzskata Tīna Pajuste.