Aizdomas par sabiedrisko mediju ombuda Andas Rožukalnes likuma pārkāpumiem

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesorei Andai Rožukalnei ir doktora grāds mediju socioloģijā, un viņa ir maģistre arī tiesību zinātnē. Vēl viņa ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, RSU Senāta locekle un ir strādājusi dažādos neskaitāmos amatos un projektos jau gadu gadiem.
Anda Rožkalne ©Foto: Kaspars Krafts/F64

2021. gada decembrī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome viņu ievēlēja par sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu tiesībsardzi jeb ombudu.

Šāds amats savulaik tika izveidots, ņemot vērā Ministru kabineta 2018. gada rīkojumu Nr. 656 par konceptuālo ziņojumu "Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks". Šajā dokumentā tika apkopotas nozarē strādājošo praktiķu un akadēmisko aprindu idejas, no kurām daļa tika iekļautas likumu grozījumos, lai mediju ombuds varētu tikt izveidots un sākt darbu.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā tika iekļauti panti, kas paskaidro, kas ir šis ombuds un kādas ir tā funkcijas. Tur sacīts, ka ombuds pārrauga sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu sniegto pakalpojumu atbilstību likumā noteiktajam mērķim, kas ir nodrošināt sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu efektīvu un atklātu pārvaldību, neatkarību, atbildīgumu sabiedrības priekšā un veicināt to kvalitatīvu darbību.

Jebkura persona var vērsties pie sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuda ar iesniegumu, lūdzot izvērtēt sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu un iepriekš sniegto pakalpojumu atbilstību LR normatīvajiem aktiem. Sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem jāņem vērā sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuda atzinumā ietvertos secinājumus. Īpašos gadījumos sabiedriskais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis var šos secinājumus neņemt vērā, atteikumu pamatojot rakstveidā.

Gan diskusijās, kas risinājās pirms mediju ombuda izveides, gan arī pēc tam likuma burtā un garā atspoguļojas sapnis, ka jaunizveidotajā amatā sēdošais sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu ombuds veicinās trialogu starp sabiedrību, valsti un sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem.

Taču sapņi ir izrādījušies tālu no realitātes. Reālais mediju ombuds Anda Rožukalne tā vietā, lai sargātu sabiedrības intereses vai veidotu dialogu, strādā par “sargsuņa sargsuni”, aizsedzot ar savu ķermeni sabiedriskos medijus no sabiedrības un valsts amatpersonu tīkojumiem analizēt vai kritizēt sabiedrisko mediju darbību. Ja sabiedriskos medijus atļaujas kritizēt kāds Saeimas vai pašvaldību politiķis, tas automātiski nozīmē “brutālu politisku iejaukšanos mediju darbā”, vārda brīvības un redakcionālās neatkarības apdraudējumu. Citiem vārdiem sakot, sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi dara, ko grib un kā grib, kā vien pašiem patīk, un nu viņus vēl papildus no jebkuras kritikas sargā Anda Rožukalne.

Savulaik tolaik opozīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) bija veikusi monitoringu, kāda ir pozīcijas un opozīcijas pārstāvju proporcija no tiem, kas tiek aicināti, piemēram, uz Latvijas Radio raidījumu “Krustpunktā”. Šī attiecība bija 93: 7. Droši vien arī pašlaik nekas daudz nav mainījies. Ar to negribu teikt, ka sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem būtu milzu uzmanība jāatvēl marginālām ārpusparlamenta sīkpartijām, taču ir virkne arī visnotaļ nopietnu norišu valstī, par kurām arī opozīcijai būtu kas būtisks sakāms, taču līdz sabiedriskajam medijam tās balss nenonāk. Tā, piemēram, ir ar pašlaik aktuālo parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu. Lai gan rezultāta šai kampaņai nebūs, opozīcija tās laikā vērš protestējošu kritiku pret valdošo koalīciju. Taču sabiedriskajos medijos šo kritiku tikpat kā nedzird, virkne opozīcijas politiķu netiek rādīti un citēti, kas liecina par tādu kā “melno sarakstu” ar personām un tēmām, kuras nav jāatspoguļo.

Tajā pašā laikā virkne valdošo amatpersonu gluži vai “nakšņo” televīzijas studijā - parādās ekrānā no rīta un vakarā, lai gan bieži vien tām nav nekā aktuāla, ko teikt.

Būt sabiedrisko mediju ombudam ir liels gods un atbildība. Andai Rožukalnei būtu jābūt teju tāpat kā Valsts prezidentam - stāvošai pāri partejiskām, grupu un informatīvo “burbuļu” interesēm, būtu jābūt par mediju tiesībsardzi visai tautai. Taču ir sanācis kāds pārpratums - viņa ir sabiedrisko mediju tiesību sardze.

Taču varbūt ir tā, ka Andas Rožukalnes pasīvā un neaktīvā pozīcija ir saistīta ar to, ka viņa ir ļoti aizņemta ar citiem darbiem, jo turpina lasīt lekcijas, piedalīties dažādos projektos, kas cita starpā varētu būt likuma pārkāpums.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 20. panta 6. punktā ir sacīts: “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuda darbs ir viņa pamatdarbs.”

Anda Rožukalne kā mediju ombuds saņem 3162 eiro mēnešalgu pirms nodokļiem.

Taču izskatās, ka strādāšana par mediju ombudu Andai Rožukalnei ir nevis pamatdarbs, kā to pieprasa likums, bet tikai tāda “piehaltūrēšana” - viņa ar visu sparu, ar visu savu būti turpina būt pasniedzēja un pētījumu projektu vadītāja.

Tā, piemēram, jau būdama sabiedrisko mediju ombuda amatā, viņa vadīja «MEDIADELCOM” pētniecības projekta Latvijas komandu. Aprīlī viņa bijusi lielas konferences organizēšanas komitejā, kas arī noteikti prasīja laiku un darbu.

2022. gada pavasara semestrī viņa ir minēta kā docētāja studiju programmā “Komunikācija un mediju studijas” maģistra programmas līmenim. Tāpat viņa ir bijusi docētāja bakalaura programmas līmenim studiju programmās “Multimediju komunikācija” un “Sabiedriskās attiecības”.

Acīmredzami, ka, kļūstot par mediju ombudu, Anda Rožukalne nav atteikusies no sava pamatdarba kā docētāja, bet vienkārši pieķērusi vēl klāt arī ombuda pienākumus, un tas ir tiešs un viennozīmīgs likuma pārkāpums.

Jā, Saeimas deputātiem, kas ir augstskolu pasniedzēji, zinātnieki un ārsti, nav aizliegts strādāt savā profesijā, jo citādi tie var zaudēt kvalifikāciju un pēc darba politikā palikt bez darba. Tomēr ar mediju ombudu viss ir citādi - te likumā ir skaidri noteikts, ka ombuda darbam jābūt pamatdarbam, kas ir arī saprotams, ņemot vērā šī amata iecerēto nozīmīgumu.

Diemžēl visa augstākminētā rezultātā sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu ombuda amats ir kļuvis par formālu un tukšu vietu gan tāpēc, ka Rožukulne acīmredzami neizprot, kādu funkciju veikšanai šis amats tika iecerēts un radīts, gan tāpēc, ka ombuda krēsls vienkārši stāv tukšs, kamēr Anda Rožukalne rūpējas par savas personīgās labklājības celšanu citos darbos. Starp citu - Anda Rožukalne amatpersonas deklarāciju neiesniedz, jo oficiāli nemaz neskaitās amatpersona, attiecīgi sabiedrībai nav nekādu iespēju spriest nedz par iespējamām koruptīvām saitēm, darījumiem, nedz iespējamiem interešu konfliktiem, un tā ir SEPLP atbildība, ka sabiedrisko mediju ombuda amatā var nonākt jebkurš, traktēt likumus, kā vien iepatīkas, un sabiedrība pat nevar uzzināt, cik lielā mērā tā ir vienkārši nekompetence, bet cik lielā mērā savtīgu interešu vadīta mērķtiecīga darbība. Tajā skaitā arī to, vai šī persona nekaunīgi nepārkāpj likuma normas, pamatienākumus gūstot pavisam citur, kā tas ļoti izskatās no augstākminētās publiski pieejamās informācijas.