TM apkārtraksts raisa diskusijas – izpildvara iejaucas tiesu varā?
Apkārtraksts adresēts tiesnešiem, prokuroriem, izmeklētājiem un citām atbildīgajām amatpersonām. Tajā TM dod norādes, kā jāvērtē konkrēts ECT spriedums, proti, ka tajā minētais neatbilst Latvijas situācijai un tādēļ šis spriedums ir ignorējams.
Lai arī apkārtrakstā norādīts, ka skaidrojumu par augšminēto ECT spriedumu ministrijai lūguši paust prokurori un izmeklēšanas iestāžu darbinieki, tiešās norādes, ka spriedumā minētais uz situāciju Latvijā nav attiecināms, tiek uztvertas kā uzstādījums tiesām, ka tām jāignorē ECT spriedumā minētās juridiskās nianses. To būtība ir tāda, ka tās var kalpot par labu, piemēram, apsūdzētajiem, kuriem valsts tīko konfiscēt mantu.
Līdz šim ECT judikatūra bija viens no balstiem, uz kura savas pozīcijas pamatoja kriminālprocesā apsūdzība un aizstāvība, civilprocesā kā prasītājs, tā atbildētājs.
Lai gūtu skaidrību, ir vai nav pamats bažām par izpildvaras mēģinājumiem iejaukties tiesu varas kompetences laukā, “Neatkarīgā” Augstākās tiesas priekšsēdētājām Aigaram Strupišam, tieslietu ministrei Inesei Lībiņai-Egnerei un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājam Dr. iur Jānim Rozenbergam vaicāja, vai līdz ar šādu apkārtrakstu un tajā paustajām norādēm nenotiek izpildvaras iejaušanās tiesu varā un vai ar šo apkārtrakstu tiesai netiek dotas tiešas un nepārprotamas norādes, kā tai jāiztiesā lietas, kuras saistītas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.
No A. Strupiša ar Tieslietu padomes sekretariāta padomnieces komunikācijas jautājumos Lanas Mauliņas starpniecību saņēmām šādu atbildi: “Uzskatu, ka katram tiesnesim jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, ka šim dokumentam nav ne instrukcijas un pat ne rekomendācijas statuss attiecībā uz tiesu. Un, otrkārt, ka tajā minētie normatīvie akti un fakti ir jāinterpretē un jāvērtē katram tiesnesim individuālas lietas izskatīšanas gaitā. Savukārt izpildvarai būtu jāatturas no tādu dokumentu izdošanas, kurus var uztvert kā norādījumus vai rekomendācijas tiesām par tiesību normu vai faktu interpretāciju, kas var ietekmēt konkrētu lietu izskatīšanu.’’
I. Lībiņa-Egnere ar tieslietu ministres biroja preses sekretāres Zanes Jēkabsones starpniecību norādīja: “Tieslietu ministrija atbilstoši tās kompetencei piedalās likumdošanas darbā, gan sniedzot priekšlikumus tiesību normu jaunradē, gan apkopojot dažādus tiesību ekspertu viedokļus, tāpat Tieslietu ministrija uzskata par svarīgu arī skaidrot tiesību normas par to pieņemšanas mērķi un tvērumu arī pēc izstrādātās tiesību normas pieņemšanas un spēkā stāšanās. Tieslietu ministrija sadarbībā ar attiecīgās tiesību nozares ekspertiem jau izsenis izstrādā dažādus apkārtrakstus par tiesību normu piemērošanas problemātiku, kas varētu palīdzēt normu piemērošanā un kuru tiesību normu piemērotājs, ja uzskata par nepieciešamu, var izmantot savā darbā. Šādiem apkārtrakstiem vienmēr ir tikai skaidrojoši informatīvs raksturs.
Minēto apkārtrakstu “Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedumu lietā Yordanov un citi pret Bulgāriju” sagatavoja Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta speciālisti sadarbībā ar Tieslietu ministrijas Kriminālprocesa likuma pastāvīgās darba grupas ekspertiem, kas apvieno gan tiesu varas pārstāvjus, gan tiesībzinātniekus, gan atbildīgo iestāžu speciālistus. Līdzīgi apkārtraksti gatavoti par dažādiem aktuāliem tieslietu nozares jautājumiem jau vairāk nekā 15 gadu garumā. Jāuzsver, ka tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere nepiedalās tiesību ekspertu darba grupās un neiesaistās ministrijas apkārtrakstu sagatavošanā.
Tieslietu ministre un Tieslietu ministrija ciena un savā darbā vienmēr ievēro tiesu varas neatkarību. Spriežot tiesu, tiesneši ir neatkarīgi un padoti tikai likumam un tiesībām.
Pēc iepazīšanās ar publiskoto apkopojumu “Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedumu lietā Yordanov un citi pret Bulgāriju” tieslietu ministre ir norādījusi atbildīgajām Tieslietu ministrijas amatpersonām vienmēr izvērtēt, lai viņu sagatavotie apkopojumi neradītu šaubas par tiesību normu piemērotāju neatkarību. Savukārt ilgtermiņā tieslietu ministre uzsver, ka Latvijā jāturpina stiprināt tiesu varas neatkarību, vienmēr izpildot tiesu nolēmumus un nodrošinot tiesu varas funkciju nodalīšanu no izpildvaras. Tā ir viena no viņas izvirzītajām prioritātēm Tieslietu ministrijā.”
J. Rozenbergs savukārt uzsvēra: “Droši vien, ka Tieslietu ministrija kā vadošā valsts pārvaldes iestāde tieslietu jomā ir tiesīga paust savu redzējumu par kādiem aktuāliem tiesību jautājumiem.
Arī šajā apkārtrakstā norādīts, ka Tieslietu ministrijā saņemti jautājumi gan no prokuroriem, gan no izmeklēšanas iestāžu pārstāvjiem par ECT spriedumā lietā “Yordanov un citi pret Bulgāriju” pausto atziņu ietekmi uz Latvijas tiesisko regulējumu un piemērošanas praksi, kas varētu būt pietiekams iemesls ministrijai izstrādāt un publiskot savu viedokli par šo spriedumu.
Tajā pašā laikā atbilstoši Satversmes 83. pantam tiesneši ir un paliek neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Līdz ar to tiesu varai nav saistoši šādi izpildvaras sniegti skaidrojumi un katram tiesnesim katrā konkrētā lietā pašam ir jāpieņem nolēmums, pamatojoties uz likumu.”
Zemāk apkārtraksta teksts:
Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedumu lietā “Yordanov un citi pret Bulgāriju”
2023. gada nogalē Tieslietu ministrijā tika saņemti jautājumi gan no prokuroriem, gan no izmeklēšanas iestāžu pārstāvjiem par Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) 2023. gada 26. septembrī pasludinātajā spriedumā lietā “Yordanov un citi pret Bulgāriju” (turpmāk - spriedums) pausto atziņu ietekmi uz Latvijas tiesisko regulējumu un piemērošanas praksi.
Ievērojot minēto, kā arī to, ka 2024. gadā ir uzsākusies Latvijas novērtēšana Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas (MONEYVAL) 6. novērtēšanas kārtas ietvaros, 2024. gada 4. janvārī Tieslietu ministrijas pastāvīgajā Kriminālprocesa likuma darba grupā (turpmāk - darba grupa) tika vērtētas un apspriestas spriedumā izteiktās atziņas un to ietekme cita starpā arī uz Latvijas tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Darba grupā papildus viedokļa paušanai tika uzaicināti vairāki eksperti - Finanšu izlūkošanas dienesta pārstāve, Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos (bijusī Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, tostarp ECT), Ekonomisko lietu tiesas tiesneši, Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas (noziedzīgi iegūtu līdzekļu un noziegumu finanšu sistēmā apkarošanas) pārstāvji, kā arī Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas koordinācijas nodaļas pārstāvis.
Iesākumā ir būtiski ieskicēt konkrētās lietas apstākļus, kas ir svarīgi kopsakarā ar ECT spriedumā paustajām atziņām un to iespējamo attiecināmību tajā skaitā arī uz Latvijas tiesisko regulējumu. Šajā lietā pieteicējam Rozenam Jordanovam (Rosen Yordanov) tika konfiscēti vairāki īpašumi, transportlīdzekļi, zemesgabali un finanšu līdzekļi, pamatojoties uz aizdomām par izvairīšanos no nodokļu nomaksas. ECT šī sprieduma ietvaros izvērtēja arī citu Bulgārijas pilsoņu pieteikumus, kuros faktiskie apstākļi bija analoģiski R. Jordanova norādītajiem apsvērumiem un iebildumiem par to, kādā kārtībā tika realizēta personām piederošās mantas konfiskācija. Bulgārijā 2005. gadā tika ieviests likums par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju (turpmāk - 2005. gada likums), kas paredzēja, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijai bija nepieciešams notiesājošs spriedums, kā arī saskaņā ar valsts tiesu praksi cēloņsakarība starp izdarīto noziedzīgo nodarījumu un konfiscējamajiem aktīviem. Šajā gadījumā Bulgārijas tiesiskajā regulējumā atbilstoši 2005. gada likuma redakcijai nosacījums attiecībā uz predikatīvā noziedzīgā nodarījuma konstatēšanu bija ļoti augsts. 2005. gada likums tika atcelts 2012. gadā, kad tika pieņemts Likums par nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju (turpmāk - 2012. gada likums). 2012. gadā Bulgārijas tiesiskais regulējums attiecībā uz konfiskācijas procedūru tika mainīts, ieviešot “non-conviction based confiscation” mehānismu jeb konfiskāciju bez notiesājoša sprieduma. 2012. gada likums nosaka tādu līdzekļu konfiskāciju, kas iegūti noteiktu predikatīvo noziedzīgo nodarījumu un administratīvo pārkāpumu rezultātā, kā arī konfiskācijas procesu varēja uzsākt pēc apsūdzības izvirzīšanas apsūdzētajam un tam nebija jāgaida krimināltiesas pasludināts notiesājošs spriedums (skat 40. punktu).
Atbilstoši šim likumam pienākums pierādīt savu aktīvu “likumību” bija noteikts atbildētājiem. Līdz ar to konfiskācijas procesos pierādīšanas “latiņa” tika pazemināta, jo nebija nepieciešams pierādīt, kāda noziedzīgā nodarījuma vai administratīva pārkāpuma rezultātā līdzekļi ir iegūti, kā arī vairs nebija nepieciešams notiesājošais spriedums. Šajā gadījumā Bulgārijas nacionālās tiesas uzskatīja, ka aktīvi, kuru konfiskācija tika pieprasīta, bija konfiscējami kā "nelikumīgi iegūti" tikai tāpēc, ka tika konstatēta personu ienākumu neatbilstība šiem aktīviem un pieteicēji paši nebija pierādījuši nekādus likumīgus ienākumus, kas pamatotu šo aktīvu iegūšanu. Tādējādi ECT secināja, ka Bulgārijas tiesiskais regulējums ir nesamērīgs un neatbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - ECK) 1. protokola prasībām, jo pienākums pierādīt aktīvu likumību ir bez priekšnosacījumiem. ECT secināja, ka taisnīgais līdzsvars, kas noteikts ECK 1. protokola 1. pantā, šajā gadījumā netika panākts un iejaukšanās personas tiesībās uz īpašumu bija nesamērīgas ar jebkādu leģitīmu mērķi, ko iejaukšanās varētu sasniegt. Bulgārijas tiesa bija secinājusi, ka persona nav pierādījusi ienākumu likumīgo izcelsmi. ECT attiecībā uz šo norāda, ka šāds secinājums nav pietiekams, lai pamatotu īpašuma konfiskāciju (skat. sprieduma 128. punktu). ECT norāda, ka, lai šāda konfiskācija būtu atbilstoša ECK 1. protokola 1. pantam, tiesai būtu bijis jāvērtē ziņas par noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu, kuru rezultātā, iespējams, līdzekļi ir iegūti, kā arī jāpierāda saikne starp jebkādu šādu darbību un līdzekļiem (skat. sprieduma 129. punktu).
Līdz ar to ir vērts norādīt, ka ECT spriedums balstās tikai un vienīgi uz Bulgārijas tiesiskā regulējuma analīzi un tiesas secinājumi nav atrauti vērtējami no konkrētā Bulgārijas tiesiskā regulējuma, proti, ECT secinājumi par notiesājoša sprieduma esību un cēloņsakarības konstatēšanas nepieciešamību nav attiecināmi uz Latvijā esošā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesisko regulējumu.
Izvērtējot starptautiskos standartus noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas jomā, ir jānorāda, ka Finanšu darījuma darba grupas (FATF) 4. rekomendācija nosaka, ka valstīm ir jāparedz pasākumi, tostarp likumdošanas pasākumi, kas ļautu konfiscēt noziedzīgi iegūtu īpašumu, neprasot notiesājošu spriedumu (konfiskācija bez notiesājoša sprieduma) saistībā ar lietām, kas saistītas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, predikatīviem noziedzīgiem nodarījumiem vai terorisma finansēšanu.[1] Papildus norādām, ka, ja tiek piemērota mantas konfiskācija lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, tad vēršam uzmanību, ka atbilstoši Eiropas Padomes konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (Varšavas konvencija) 9. panta 6. punktam ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka šā panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā norādītais īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve. Vienlaikus saskaņā ar FATF metodoloģiju “autonoma noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana” (“stand-alone”) attiecas uz izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, neveicot obligātu izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu arī par predikatīvu noziedzīgu nodarījumu.
Šobrīd Kriminālprocesa likums (turpmāk - KPL) nosaka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas kārtību, proti, Latvijas krimināltiesiskajā regulējumā ir izvirzīti priekšnosacījumi, kuru izpilde ir obligāta, lai iedarbinātu pienākumu pierādīt savu aktīvu likumīgu izcelsmi. Būtiski uzsvērt, ka valstij saglabājas pienākums iegūt sākotnējos (sākuma) pierādījumus (prima facie), kas ir pietiekami aizdomu izvirzīšanai par mantas noziedzīgu izcelsmi, un ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas likumīgo izcelsmi, tiek uzskatīts (prezumēts) par pierādītu, ka mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme. Atbilstoši tam KPL 124. panta sestā daļa noteic, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Savukārt KPL 126. pants paredz, ka pierādīšanas pienākums tam, ka mantai nav noziedzīga izcelsme, ir uzlikts uz pašas personas pleciem. Proti, ja persona nepiekrīt procesa virzītāja izteiktajam apgalvojumam un apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, šai personai saskaņā ar KPL 126. panta trešajā prim daļā noteikto ir pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību. Atbilstoši KPL 356. panta piektajai daļai, ja tiek izteikts pieņēmums, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, kas praksē izpaužas kā aresta uzlikšana mantai saskaņā ar KPL 361. pantu, procesa virzītājs paziņo personai, ka šī persona 45 dienu laikā no paziņošanas brīža var iesniegt ziņas par attiecīgās mantas izcelsmes likumību, kā arī informē personu par šādu ziņu neiesniegšanas sekām. Personas interesēs ir ievērot šo 45 dienu termiņu ziņu sniegšanai, taču šis termiņš neatņem personai tiesības sniegt ziņas par mantas izcelsmes likumību visā procesa laikā.[2] Līdz ar to, ja šis sākotnējo pierādījumu kopums Latvijas normatīvā tvēruma izpratnē nav savākts, tad attiecīgi arī pienākums nav iedarbināms, kas ir būtiska atšķirība no Bulgārijas 2012. gada tiesiskā regulējuma.
Savukārt attiecībā uz predikatīvo noziedzīgo nodarījumu jāpiemin KPL 124. panta septītā daļa, kas paredz, ka, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti. Proti, pierādot Krimināllikuma 195. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ir jāpierāda nozieguma priekšmeta noziedzīgā izcelsme, bet nav jāpierāda, kura konkrēti predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā līdzekļi ir iegūti, ņemot vērā, ka Latvijā visi noziedzīgie nodarījumi ir predikatīvie noziedzīgie nodarījumi. KPL 124. panta septītās daļas mērķis ir tieši saistīts ar personas notiesāšanu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un izriet no Varšavas konvencijas 9. panta piektās un sestās daļas, tiesājot personu par stand-alone legalizācijas noziedzīgiem nodarījumiem. Turklāt jāņem vērā, ka Konvencijas 9. panta piektā daļa paredz, ka ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka iepriekšēja vai vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.[3]
Darba grupā tika vērtēts arī fakts, ka atsauces uz šo konkrēto ECT spriedumu Latvijas tiesu nolēmumos tiek izmantotas vēl pirms ECT sprieduma spēkā stāšanās. Saskaņā ar ECK 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt lietu nodot izskatīšanai ECT Lielajā palātā. Palātas spriedums atbilstoši konvencijas 44. panta 2. punktam kļūst galīgs, kad puses paziņo, ka nelūgs attiecīgās lietas nodošanu izskatīšanai Lielajā palātā; trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas puses nav lūgušas lietas nodošanu izskatīšanai Lielajā palātā vai kad Lielās palātas tiesnešu kolēģija noraida lūgumu nodot lietu izskatīšanai Lielajā palātā. Vēršam uzmanību, ka spriedums joprojām nav stājies spēkā, jo ECT datu bāzē[4] ir pievienota atzīme par šīs lietas nodošanu ECT Lielajai palātai. Ja ECT izteikto lūgumu noraidīs, tad spriedums stāsies spēkā esošajā redakcijā, bet ja tomēr lieta tiks nodota Lielajai palātai, tad šis spriedums nekad nestāsies spēkā un tā vietā būs Lielās palātas nolēmums.
Darba grupā tika apspriesti četri kritēriji, kas varētu būt noderīgi tiesību normu piemērotājiem un palīdzētu izprast ECT spriedumus, proti:
Atbilstoši ECK 46. panta 1. punktam - Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ievērot galīgos Tiesas spriedumus ikvienā lietā, kurā tās ir puses, kas nozīmē, ka ECT spriedumi juridiski ir saistoši tikai lietas pusēm.
Lai gan ECK nosaka, ka valstīm formāli nav saistoši ECT spriedumi lietās pret citām valstīm, tas nenozīmē, ka šādi spriedumi ir nenozīmīgi un vērā neņemami. Jāuzsver, ka valstis var un tām vajag ņemt vērā ECT spriedumos sniegto ECK normu interpretāciju. Šādam apgalvojumam piemēru var smelties Satversmes tiesas spriedumā, kur tiesa izmantoja ECT secinājumus no sprieduma lietā “Shtukaturov pret Krieviju”[5], lai konstatētu, ka tobrīd Latvijā pastāvošais rīcībspējas regulējums neatbilst Satversmei.[6]
Lai noteiktu, vai un kā ECT secinājumi lietā pret citu valsti ir piemērojami arī Latvijā, sākotnēji ir jāpārbauda, vai ECT sniegtā ECK interpretācija ir vispārpiemērojama. Tas nozīmē, ka ir jākonstatē, vai ECK interpretācija ir derīga visām valstīm neatkarīgi no faktiskās vai tiesiskās situācijas. Vispārpiemērojamai ECK interpretācijai kā piemēru var ņemt ECT Lielās palātas spriedumu lietā “Buzadji pret Moldovu”[7] par to, kā valstīm jāveido pamatojums apcietinājuma piemērošanai. Šajā spriedumā ECT norādīja, ka prasība papildus “pamatotām aizdomām” sniegt “atbilstošu un pietiekamu” pamatojumu apcietinājuma piemērošanai ir attiecināma jau uz pirmreizējo apcietinājuma piemērošanu, ne tikai uz lēmumiem par apcietinājuma turpmāku piemērošanu. Ja ECT secinājumi kādā spriedumā nav uzskatāmi par vispārpiemērojamu ECK interpretāciju, bet gan par ECK piemērošanu konkrētās lietas faktiem, tad jāvērtē, ciktāl citas valsts lietā vērtētā faktiskā situācija ir salīdzināma ar Latvijas faktisko situāciju. Savukārt piemērs ECK piemērošanai konkrētiem lietas faktiem ir atrodams ECT sprieduma lietā “Valiullina un citi pret Latviju”[8], kur ECT secinājumi par izglītības valodu, kas sniegti ECT spriedumā “Catan un citi pret Moldovu un Krieviju”[9], nav attiecināmi uz Latviju, jo faktiskās un tiesiskās situācijas ir atšķirīgas.
Kā jau analizēts iepriekš, ECT spriedums lietā “Yordanov un citi pret Bulgāriju” uzskatāms nevis par vispārpiemērojamu ECK interpretāciju, bet gan par ECK piemērošanu atbilstoši konkrētās lietas faktiem šādu iemeslu dēļ:
Vērtējot ECT spriedumu tikai gramatiski, sprieduma 124. rindkopā ECT savus secinājumus par nepieciešamību norādīt nodarījumu, ar kuru būtu saistīts konfiscējamais īpašums, attiecina uz konfiskāciju, kas paredzēta Bulgārijas 2012. gada likumā, nevis to attiecina uz jebkuru konfiskācijas veidu. No ECT sprieduma izriet, ka šādas sasaistes iemesls ir ECT identificētie trūkumi 2012. gada Bulgārijas likumā.
Savukārt, ja spriedumā būtu sniegta vispārpiemērojama ECK interpretācija attiecībā uz konfiskāciju, tad ECT būtu mainījusi savu judikatūru un nonākusi pretrunā ar Varšavas konvencijas 3. panta 1. punktu, kas paredz, ka ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu konfiscēt noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu noziedzīgi iegūto līdzekļu un legalizētā īpašuma vērtībai un 9. panta 6. punktu, kā arī FATF 4. rekomendāciju. Svarīgi norādīt, ka ECT savos spriedumos ļoti strikti pieturas pie tā, ka ECK tiek interpretēta harmoniski ar citiem starptautiskajiem līgumiem, jo īpaši citiem Eiropas Padomes ietvaros izstrādātajiem līgumiem.
Ņemot vērā iepriekš minēto, darba grupā tika secināts, ka ECT secinājumi lietā “Yordanov un citi pret Bulgāriju” par notiesājoša sprieduma esību un cēloņsakarības konstatēšanas nepieciešamību nav tieši attiecināmi uz Latvijā esošā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesisko regulējumu, taču citu ECT spriedumā sniegto secinājumu attiecināšana un izmantošana Latvijas nolēmumos ir jāvērtē, ciktāl lietā “Yordanov un citi pret Bulgāriju” vērtētie faktiskie un tiesiskie apstākļi ir salīdzināmi ar Latvijas tiesisko situāciju.
Tieslietu ministrija aicina visus šīs vēstules adresātus šo informāciju izplatīt visiem tiesnešiem, prokuroriem, izmeklētājiem un citām atbildīgajām amatpersonām.
Apkārtraksts ir publicēts arī Tieslietu ministrijas mājaslapā (https://www.tm.gov.lv/lv/kriminaltiesibas “Nozares politika” - “Krimināltiesības” - “Metodiskie materiāli” - “Apkārtraksti”) un ir pieejams jebkuram interesentam.
Valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Anda Smiltēna
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
