Kāpēc tautai liegts "sildīties" uz "airBaltic" obligācijām?

Nacionālā aviokompānija “airBaltic” nupat ir sagriezusi visu kājām gaisā un no nabadzītes, kura parādā investoriem 200 miljonus eiro, pārvērtusies par turbovaroni, kura emitē 340 miljonus eiro vērtas obligācijas. Vai viss ir tik skaisti?
©Foto kolāža/f64/Depositphoto

Ja valsts var pirkt “airBaltic” obligācijas, kāpēc tad Jānis no Limbažiem un Santa no Dobeles nevar darīt to pašu? Vai tad nevar uzticēties valstij, kura pērk “airBaltic” obligācijas?

Latvijas nacionālā lidsabiedrība "airBaltic" 7. maijā emitēja 5 gadu un 3 mēnešu nodrošinātās obligācijas 340 miljonu eiro apmērā ar 14,50% procentu likmi.

No kopējās obligāciju summas 290 miljonus eiro iegādājās privātie investori, bet valsts iegādājās obligācijas par 50 miljoniem eiro.

Vienkāršais latvju lauku investors no obligāciju pirkšanas gan ir “atšūts”.

Lidsabiedrība, šķiet, neko nepareizu pašlaik nedara. Obligāciju pārfinansēšana ir parasta lieta - tās reti kad tiek vienkārši nomaksātas uzreiz. Parasti, protams, pārfinansēšanas laikā notiek centieni uzlabot nosacījumus nākamajam obligāciju laidienam. Lielo obligāciju naudas masu no uzņēmuma apgrozāmajiem līdzekļiem parasti izņemt negrib, un tas ir normāli - kamēr vien tirgus to pacieš.

Bet te var rasties jautājumus - kāpēc nedeva iespēju tik kolosāli pelnīt (14,5% gadā) iedzīvotājiem, bet tikai starptautiskajiem institucionālajiem investoriem? Galīgi nabagi varbūt nebūtu ieinteresēti, bet ir varbūt ļaudis, kam rocība lielāka.

Varbūt nevajadzētu gaidīt kādu skaisto nākamību ar “airBaltic” kotēšanu biržā? Valsts varētu pirkt obligācijas ar 14,5% likmi un sadalīt, piemēram, vienu 100 000 obligāciju simt daļās un pārdot tālāk mazumtirdzniecībā ar, piemēram, 13% likmi, paturot starpību. Tas ir sarežģīti, bet tas nav neiespējami. Var “sapakot” jebkurus kredītus un pārdot kopā un tos tāpat var arī sadalīt.

Kurš gan negribētu TĀDUS vērtspapīrus?

Vēl ir jautājums par milzīgo obligāciju likmi ar lielu risku un kredītreitingiem - kādam kredītreitingam atbilst šāds darījums?

Ir pieņemts, ka valsts uzņēmumi nevar izlaist obligācijas ar augstāku reitingu par valsti, jo skaitās, ka valsts ir betoncieti stabila un tikai pēc tam nāk uzņēmumi. Taču izskatās, ka šajā gadījumā varētu būt tā, ka “airBaltic” obligāciju laidiens pārspēj valsts kredītreitingu. Latvijas valsts kredītreitings ar dievpalīgu un smagu darbu finanšu kapitālajā remontā ir apmēram A ar plusu, bet obligācijas, kuras izlaiž “airBaltic”, ir “Junk Class” - ar pagalam augstu risku. Cik liela ir starpība starp valsts reitingu un šīm obligācijām? Kāpēc?

Latvijas valsts pārdod iedzīvotajiem krājobligācijas ar ļoti nelielu ienesīgumu - zem 4% gan gadā, gan daudzos gados. Tās mēdz iegādāties vairāk nevis peļņas dēļ, bet patriotisma uzplūdos vai arī aiz apsvēruma, ka glabāt valstī labāk nekā zeķē. Pats Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pērn iegādājies krājobligācijas par 299 700 eiro. Taču, vai nebūtu skaistāk, ja viņš būtu iegādājies “airBaltic” obligācijas ar 14,5% likmi? Tad tā viņam būtu droša peļņa, nevis baidīšanās, ka inflācija var norīt vairāk, nekā naudai būs vērtība pēc gada vai diviem.

Valsts varas pārstāvjiem varētu būt arguments, ka obligāciju lietas ir sarežģītas, tāpēc tikai kvalificēti investori var tās saprast un izlemt, kur ieguldīties.

Taču tikpat labi arī valsts finanses ir sarežģīts jautājums. Ja pieņemam, ka ierindas cilvēks neko daudz nevar saprast aviokompānijas “airBaltic” finanšu lietās, tad taču valsts var!

Elpojiet dziļi

“airBaltic" prezidents un izpilddirektors Martins Gauss paziņojumā medijiem pauda, ka ar šo obligāciju emisiju "airBaltic" ir "nostiprinājusi savas pozīcijas Baltijas reģionā, piekļūstot starptautiskajiem parāda kapitāla tirgiem, izmantojot eiroobligāciju piedāvājumus. Obligāciju emisija tiks izmantota, lai refinansētu mūsu iepriekš emitētās 200 miljonu eiro obligācijas".

"Lai vēl vairāk uzlabotu uzņēmuma finansiālo stabilitāti, šis refinansējums ievērojami palielinās mūsu likviditāti, ļaujot mums turpināt investēt flotes paplašināšanā un modernizācijā. Šī diena iezīmē vēsturisku notikumu mūsu lidsabiedrībai," norādīja Gauss.

Šis vēsturiskais notikums ir patiešām mulsinošs, jo tādu pavērsienu nebija gaidījusi ne tikai plaša Latvijas sabiedrība, bet pat arī valdošie politiķi, par opozīciju nemaz pat nerunājot. Starp svētkiem ar nelielu iepriekšēju diņģēšanos un tielēšanos Saeima nobalsoja, ka finanšu ministram Arvilam Ašeradenam (JV) dodams mandāts valsts vārdā aizdot aviokompānijai 136 miljonus eiro obligāciju veidā, jeb tulkojumā no parasto cilvēku valodas uz ekonomistu, ierēdņu un politiķu valodu tas skanēja tā, ka “parlaments nolēma piekrist tam, ka finanšu ministrs veiks "airBaltic" obligāciju iegādi ne vairāk kā 100 miljonu eiro vai ekvivalentā apmērā, nosakot, ka šajā lietā valsts ieguldījumu apmērs pret "airBaltic" nepārsniegs 136 miljonus eiro vai ekvivalentu apmēru. No minētās summas uzņēmuma "airBaltic" parāds Valsts kasei 36 miljonu eiro apmērā tiks pārvērsts par jaunām obligācijām”.

Tajā brīdī izskatījās padrūmi, bet arī mazliet cerīgi. Izskatījās, ka aviokompānijai ir lielas ziepes, taču valsts iet palīgā, glābj lidkompāniju un aizdod tai naudu, pretī saņemot vērtspapīrus ar diezgan labu ienesīgumu, lai tā var norēķināties ar daudzajiem kreditoriem, kuri pirms pieciem gadiem bija ieguldījuši akcijās 200 miljonus. No 200 atņemot 136, sanāk 64 miljoni, bet tos tad laikam aviokompānija varētu dabūt no kādiem citiem investoriem. Tā tas izskatījās no malas starp 1. un 4. maija svētkiem.

Taču pašlaik ir pavisam cits stāsts ar pavisam citiem cipariem. Izrādās, ka valdības un Saeimas soļi ir bijuši nepieciešami, lai stiprinātu potenciālo investoru pārliecību un mudinātu viņus iegādāties obligācijas. Tad nu tagad viņi ir saiegādājušies obligācijas veselu 290 miljonu apmērā un vēl daudzi gribētāji palikuši tukšā bez obligācijām.

Lai nu tā būtu. Tiesa gan, ietekmīgais starptautiskais ekonomikas izdevums “Bloomberg” “airBaltic” lielo panākumu ir novērtējis kā “junk refinansing” un “junk bonds”, ko var tulkot kā “nevēlamas akcijas” vai arī kā “grabažu”, “atkritumu” refinansēšanu. Proti, spekulatīva, augsta riska - augsta ienesīguma investīcija.

"airBaltic", piedāvājot savas obligācijas ar 14,5% procentu likmi, ik gadu investoriem procentu maksājumos atvēlēs nepilnus 50 miljonus eiro. "Bloomberg", redzot augsto obligāciju kupona likmi, raksta, ka tā ir šajā gadā augstākā likme līdzīga veida obligācijām Eiropas finanšu tirgū.

Kā “airBaltic” atdos procentus, ja peļņa būs par tiem mazāka?

Zināms, ka “airBaltic” pērnā gada peļņa bija 33 miljoni eiro, kas ir rekordaugsta peļņa, īpaši, ja vēl atminamies kovida sērgas laikus, kad aviosabiedrība cieta zaudējumus. Taču pat šie 33 miljoni ir mazāk nekā 50, kurus vajadzēs maksāt obligāciju pircējiem ik gadu. Tātad “airBaltic” nāksies milzīgi kāpināt peļņu, lai tā katru gadu pārsniedz 50 miljonus. Jānovēl, lai izdodas!

Diezin vai Latvijas iedzīvotājiem tas nozīmē, ka varēs lēti lidināties uz ārzemēm, bet nu viss maksā tik, cik maksā. Pieņemsim, ka nākamība būs skaista, “airBaltic” kāpinās peļņu un atdos ik gadu procentos 50 miljonus kā nieku.

Tomēr arī šajā vēl nenotikušajā nākamības veiksmes stāstā ir dažas dīvainas vietas, kas rada jautājumus. Tās tad ne tik daudz attiecas uz aviokompāniju, bet vairāk uz valdību, ministriju, parlamentu.

Tad kā īsti ir - glābt vai pelnīt gribas?

Pirms vēsturiskās emisijas finanšu ministrs un ne tikai viņš - visi teica, ka tā nebūs ne aviokompānijas glābšana, ne ieguldījums, bet iespēja valstij pelnīt.

A. Ašeradenam bija mandāts pirkt obligācijas par 136 miljoniem, un tad valsts būtu pelnījusi aptuveni 2,75 reizes vairāk. Kur tad tā pelnīšana pazuda? Kāpēc valsts neiegādājās akcijas par 100 vai visiem 136 miljoniem, bet tikai par 50? Ja jau panesās tāds tirgus, kur redzama iespēja pelnīt 14,5% gadā, kāpēc valsts neiesaistījās ar visu savu naudu?

Uz to iespējamā atbilde var būt tāda, ka privāto pircēju interese bija tik liela, ka valsts naudu vairs nevajadzēja.

Paga, bet te jau nebija runa, ka valsts dod, jo vajag - politiķi paši teica, ka pelnīs...

Tātad tomēr tas bija risks, kamdēļ valsts nevarēja nopirkt vairāk? Nu kā var valsts nevarēt nopirkt pati sava uzņēmuma obligācijas?

Ja jau valsts arguments bija pelnīt - tad kāpēc tāda nolaidība un A. Ašeradens ir palaidis garām iespēju valstij pelnīt 20 un vairāk miljonu eiro gadā? Kur vēl valsts pelna 14,5% gadā?

Iespējams, viss ir pareizi un finanšu ministrs ir rīkojies atbilstoši situācijai, taču kaitinoša ir varas attieksme pret sabiedrību un miglas pūšana acīs par “pelnīšanu”. Starptautiskos investorus ar šādu retoriku diezin vai var piemānīt, jo viņi zina, kas notiek un ka viņu riskantais ieguldījums būs bez īpaša riska, jo, ja ar lidsabiedrību būs problēmas, tās nonāks uz valsts kupra.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā