Kad mūziķi vairs neklusē: Horens ‒ par Armēniju, Grāvers – par Latviju

“Roks par neatkarību”, “Roks pret militārismu”, dziesmotā revolūcija un pat Atmoda – savulaik mūzikai sabiedriskās domas veidošanā un atbalstīšanā bija tikpat liela nozīme kā medijiem. Vai tā ir arī šajos laikos? Kā kur.
22.11.2020. Sandris Vanzovičs
 
©Kaspars Krafts/F64

Diez vai daudzi pamanīja pirms kādām pāris nedēļām multimākslinieka Horena Stalbes sociālajos tīklos ievietoto videovēstījumu, kurā viņš vēršas pie Valsts prezidenta Egila Levita un aicina atzīt tālā 1915. gada notikumus Armēnijā par genocīdu ‒ tolaik masveida slepkavībās dzīvību zaudēja vai tika izsūtīti miljoniem armēņu tautības cilvēku. “Mana Tēvu zeme Armēnija atkal nonākusi kara situācijā, jo 27. septembrī sākās militārs konflikts Kalnu Karabahā, kas joprojām turpinās [šobrīd tas gan ir beidzies], aiznesot mierīgo iedzīvotāju, sieviešu un bērnu dzīvības. Vēl nelietīgāks ir fakts, ka šis naids tiek kurināts, balstoties uz cilvēku reliģisko pārliecību - starp kristiešiem un islāmticīgajiem,” sevis vēstītajā aicina ieklausīties Horens. “Lai mēs kaut nedaudz morāli atbalstītu pirmo senāko kristīgo valsti, lūdzu Jūs pārskatīt ierosinājumu par 1915. gada genocīda atzīšanu Armēnijā un virzīt šo priekšlikumu Saeimā,” prezidentu aicina Horens, uzskaitot valstis, kas to jau ir izdarījušas.

Fotogrāfija ar armēņu karoga krāsās krāsotajām leģendārās grupas “System of a Down” mūziķu sejām pēdējās nedēļās apceļoja, šķiet, visus pasaules mūzikas izdevumus / Armen Keleshian

Jāatzīst gan, ka Horena vārdam šobrīd liela svara nav - plašākā sabiedrībā viņš pašlaik zināms vien kā dīdžejs, kurš kopā ar jaunajiem dauzoņām no “Singapūras satīna” iedziedājis hitu “Piededzini mann”, un grupas “Riga Reggae” solists, kurš piedalījies konkursā “Supernova”, bet 2002. gadā kopā ar Lindu Leen un abu izpildīto dziesmu “Stop The War” gandrīz aizbrauca uz starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa finālu. Taču pasaulē mūziķu balsij par notikumiem Kalnu Karabahā ir plaša rezonanse ‒ lai pievērstu uzmanību uzbrukumiem Armēnijai, divu dziesmu ierakstam apvienojusies leģendārā grupa “System of a Down”. Lai gan tā ir bāzēta Kalifornijā, mūziķi ir etniskie armēņi: vokālists/ ģitārists Darons Malakjans gan dzimis Holivudā, vokālists Seržs Tankjans un bundzinieks Džons Dolmajans - emigrējušo armēņu ģimenēs Beirutā, bet basists Šavo Odadžijans - pat Erevānā. SOAD bija klusējuši 15 gadus, mūziķu starpā joprojām nav atrisināti visi strīdi, taču, neskatoties uz to, notikumi Armēnijā viņiem nav ļāvuši stāvēt malā. “Es rakstīju saviem grupas biedriem: neskatoties uz to, kā viens pret otru jūtamies, neskatoties uz visiem strīdiem, mums tas ir šobrīd jānoliek malā, jo šis ir svarīgāk par “System of a Down”. Mums kaut kas ir jādara, lai atbalstītu savus tautiešus!” tā Dolmajans. Ienākumi no skarbo dziesmu “Protect The Land” un “Genocidal Humanoidz” autortiesībām pilnībā tiks novirzīti “Armēnijas fondam”, taču galvenais - mūziķi tika sadzirdēti. Viņi varēja paust savu nostāju par konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu, kā arī satraukumu par notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kara noziegumiem, aicinot pasauli “nespēlēt politiskās spēles”, un šos viņu vārdus atreferēja nozīmīgākie pasaules mūzikas (un ne tikai mūzikas) izdevumi, bet žurnāls “Metal Hammer” pat šos vīrus bija uzlicis uz vāka.

Arī Latvijā mūziķiem un citu radošo profesiju pārstāvjiem ļauts protestēt un izteikt savu viedokli - atmiņā uzreiz ataust relatīvi nesenā, aizkustinošā akcija ar ķieģelīšu staipīšanu no mājām uz Saeimas pusi un pēc tam tikpat rātni atpakaļ. Pie Saeimas gan ķieģelīšus sarindot vienotā sienā neizdevās, jo ēku apsargājošie bilda, ka tā darīt ir “pē”, “fui” un slikti, taču nekas - vismaz nevienam ar steku pa muguru nesadeva un pat visžēlīgi ļāva sanesto mantību saķieģeļot turpat netālu Doma laukumā. Savukārt revolucionāram viedoklim dziesmās vairs īsti nav noieta. Piemēru? Lūdzu!

Aptuveni pirms mēneša Aigars Grāvers izdeva dziesmu “Goda lieta”, kuras teksts un arī klips neatstāja vietu liekām fantāzijām: “Laiks jaunai ērai ir klāt / Aust jauna diena / Pārāk ilgi jau nebrūk šī siena / Mums katram jākāpj uz tās - ar dakšām, mietiem / Tas mūsu pienākums, tā mūsu goda lieta.” Arī no muzikālā viedokļa dziesma ir ļoti izdevusies, tāpēc radās cerības, ka “jumpraviešiem”, kuriem 1988. gadā ar dziesmu “Metro nav draugs” reiz jau izdevās celt kājās sabiedrību, tas izdosies vēlreiz. “Šajā laikā būt, dzīvot, patiesībā ir liels izaicinājums, esam lielas izvēles priekšā. No katra mūsu lēmuma un vārda daudz kas atkarīgs - bērnu, mazbērnu, draugu, radu, mūsu un mūsu mīļo nākotne. Šīs pārmaiņas skars pilnīgi visus. Esam tik maza tauta, nedrīkstam palikt vēl mazāk. Drīz mums vairs nebūs, ko zaudēt. Ja ļoti globāli paraugāmies uz šo dziesmu, varu teikt, ka tā aicina ļoti rūpīgi domāt, izvērtēt savu rīcību, ko darām, kāpēc darām,” norādīja Grāvers. Taču - sociālajos tīklos gan Aigara kolēģi un arī saujiņa mūzikas mīļotāju ar šo dziesmu padalījās, bet tas arī viss.

Diemžēl šobrīd sabiedrības domu Latvijā vairāk var ietekmēt blogeri, vlogeri, influenceri un Beta Beidz nekā mūziķi, un tas jau ir ļoti skumji. Atliek vien citēt Aigaru Grāveru: “Šobrīd par kopējo situāciju valstī un pasaulē ir tāda dīvaina sajūta -‒ šķiet, ka cilvēki ir iebiedēti un mūzika vairs neeksistē. Man patiesībā ir kauns par mūziķiem - maniem kolēģiem, jo sajūta ir tāda, ka visi ir nobijušies, aizvērušies, bailīgi, pat pārdevušies. Viņu nav. Līdz ar visu šo situāciju es domāju, ka drosmes faktoru ir iespējams iegūt tieši caur mūziku. Cilvēkiem ir jāpamostas. Mēs kopš Atmodas šo trīsdesmit gadu laikā esam aizmiguši. Jāatver acis vaļā un jāpaskatās, kāda ir realitāte.”