Pazudušie bērni jāierauga. Ēstere Zemīte glezno aprūpes centra bērnu portretus

Ēsteres Zemītes vārdu pirmoreiz uzzināju, studējot sociālo darbu augstskolā “Attīstība”. Viņas sarakstītā grāmata “Sociālā darba pamati” bija kā rokasgrāmata studentiem. Grāmata bija Ēsteres maģistra darbs. Taču vēl pirms sociālā darba studijām un darba ar ielu bērniem un skolā Ēstere jau bija atzīta, profesionāla māksliniece. Tagad viņas personā un mākslas darbos – Kapseļu ielas sociālā aprūpes centra bērnu portretos ‒ savijusies māksla un sociālais darbs. Es teiktu: arī sociālā atbildība, kas ir vairāk nekā sociālā darbinieka ikdienas pienākumi.
30.05.2020. Inga Paparde
 
ATRADĪSIM. “Portreti ir kā atgādinājums mums visiem – katrs bērns aprūpes centrā gaida savu ģimeni, kas nav un nebūs iespējama institūcijā,” saka māksliniece un sociālā darbiniece Ēstere Zemīte ©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Rīgā, Kalnciema kvartālā, atklāta izstāde, kas rosina domāt. Sarunā ar Neatkarīgo Ēstere norāda, ka nekad nav pārtraukusi gleznot, un izstāde, kas nupat atklāta Rīgā, ir jau deviņpadsmitā pēc skaita. Vienlaikus jau divus gadus Ēstere ir sociālā darbiniece valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” filiālē Kapseļu ielā. Kalnciema ielas tirdziņš ceturtdienas pēcpusdienā vēl pavisam kluss, atmošanās pēc Covid-19 ārkārtas situācijas ierobežojumiem notiek palēnām, bet nelielajā izstāžu zālē pie sienām jau izkārtoti mākslas darbi - portreti, no kuriem mums pretim raugās bērni.

No Mākslas akadēmijas sociālajā darbā

Ēstere Zemīte stāsta, ka Latvijas Mākslas akadēmiju viņa absolvējusi 1997. gadā, iegūstot maģistra grādu mākslā. Tajā pašā gadā viņa iestājās sociālā darba augstskolā “Attīstība”, ko vadīja profesionālā sociālā darba pamatlicēja Latvijā Lidija Šiļņeva. Kāpēc māksliniekam bija interesanti un svarīgi studēt sociālo darbu? “Sociālajā vai drīzāk diakonijas darbā es biju iesaistīta jau agrāk, taču vēlējos sociālajā jomā darboties, pamatojoties uz profesionālām zināšanām,” saka Ēstere. “Tas bija laiks, kad sociālais darbs Latvijā veidojās un attīstījās, tas bija ļoti radošs laiks, izaicinājumu pilns, jo sociālais darbs vēl nebija iekļauts pat profesiju sarakstā.” Savukārt grāmata par sociālā darba pamatiem ir Ēsteres studiju maģistra darba rezultāts. Jau kā sociālā darbiniece Ēstere strādāja ar ielu bērniem, kuru situācija un sociālā problemātika deviņdesmitajos gados bija ārkārtīgi smaga. Tam sekoja ilgstošs sociālā pedagoga darbs skolā.

Taču tagad Ēstere ir sociālais darbinieks Kapseļos.

Uzrunāja ideja

Ēstere atklāj, ka sociālās aprūpes centrā nonākusi brīdī, kad tur notika pārmaiņas (atgādināsim, ka pirms aptuveni diviem gadiem žurnālisti atklāja būtiskus pārkāpumus centra darbā un bērnu aprūpē).

Centru sāka vadīt jauna vadītāja Ilze Dzene, un, kā tagad atminas Ēstere, viņa jau pirmajā sarunā ar Ilzi sapratusi, ka viņu abu redzējums par to, kā jāstrādā sociālās aprūpes centram, kas sniedz ilgstošas aprūpes pakalpojumu bērniem ar invaliditāti, sakrīt. “Mēs ļoti līdzīgi raudzījāmies un joprojām līdzīgi saredzam tās problēmas, ar kurām saskaras bērni ar invaliditāti, kādas ir šīs sistēmas galvenās nepilnības,” stāsta Ēstere. Pašlaik Kapseļu ielas aprūpes centrā dzīvo 30 bērni, no viņiem 20 bērni ir palikuši bez vecāku gādības. Visi bērni vecumā no sešiem līdz 18 gadiem ir ar smagiem funkcionēšanas traucējumiem, proti, invaliditāti. Aprūpes centrs nodrošina bērniem aprūpi, tomēr pat vislabākie apstākļi nevar aizvietot vecāku mīlestību un rūpes. Šie bērni ir izstumti no sabiedrības, vispirms invaliditātes dēļ, kā arī tāpēc, ka viņiem nav vecāku, kas bērnus aizstāvētu un par viņiem cīnītos. Sarunā norādu, ka, manuprāt, pēdējo gadu laikā kopumā Latvijā pārmaiņas ir notikušas, bet ļoti nelielas, jo arvien sociālās aprūpes centri ir pārpildīti un tajos nonāk arvien vairāk cilvēku, īpaši jau pieaugušā vecumā. Turklāt praktiski nekas nenotiek ārpus iestādēm, lai veidotu dažādus sociālos pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti un ģimenēm.

JĀSAKLAUSA. Izstādē ir 13 bērnu portreti, visi bērni dzīvo ilgstošas aprūpes centrā Kapseļu ielā. Mākslas darbi un izstāde ir veids, kā uzrunāt sabiedrību, tostarp lēmuma pieņēmējus par steidzami nepieciešamām pārmaiņām bērnu interešu labā, pirmām kārtām nodrošinot atbilstošu atbalstu ģimenēm, kuras uzņem bērnus ar invaliditāti / Inga Paparde

Ēstere Zemīte tam piekrīt, norādot, ka sociālās aprūpes centra darbinieki cenšas piedāvāt dažādus konkrētus risinājumus, idejas, kā panākt, lai bērnus ieraudzītu ģimenes un uzņemtos rūpes par viņiem. Sociālās aprūpes centrs ir padarīts atvērtāks, notiek dažādi publiski pasākumi (protams, līdz Covid-19 krīzei), kad centrā var viesoties ģimenes un iepazīties ar bērniem. Šo pasākumu ideja ir veicināt sabiedrības izpratni par bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Jau gadu divos sociālās aprūpes centra dzīvokļos norit izmēģinājuma projekts. Katrā dzīvoklī ir darbinieks - “mamma”, kura dzīvo uz vietas un rūpējas par bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Pēdējo divu gadu laikā 11 bērni ir nonākuši ģimenēs un vēl viens bērns gaida atbildīgo iestāžu lēmumu par ģimenes aprūpi. Diemžēl Ēsterei nākas secināt, ka joprojām attiecībā uz bērniem ar invaliditāti valda pietiekami liela birokrātija, kas redz problēmsituācijas risinājumu nevis no skatpunkta - ko un kā mēs varam izdarīt, lai palīdzētu bērnam nonākt ģimenē, bet, sastopoties ar šķērsli, saka: neko nevar izdarīt, “tā ir rakstīts likumā”.

“Mums Latvijā nav tik daudz bērnu, lai mēs nevarētu katram atrast individuālu risinājumu, jo svarīgākais tomēr ir bērns, viņa vajadzības ir galvenās, un, ja ir kādi šķēršļi, tie jāmazina, jāskatās, ko varam izdarīt,” uzsver Ēstere.

Kā ieraudzīt pazudušos?

Jautāju māksliniecei, kāpēc “pazudušie bērni”? “Lielākajai sabiedrības daļai - pazuduši un neredzami,” atbild Ēstere. “Sociālās aprūpes institūcija kopumā ir noslēgta vide - ar šiem bērniem ikdienā tiekas tikai aprūpētāji un citi darbinieki. Līdzīgi arī izglītības sistēmā - lielākoties bērni ar invaliditāti ir nošķirti no citiem bērniem. Tāpēc, jā, šie bērni ir jāatrod.”

Mākslas darbi - 13 bērnu portreti - veidoti uz audekla akrila un pasteļa tehnikās. Šie darbi tapuši gada laikā. Pirms tam Ēstere daudz fotografējusi, arī bērnus, līdz kādā dienā kopā ar sociālās aprūpes centra vadītāju radusies ideja bērnu portretus uzgleznot. “Šajās gleznās es varu parādīt, cik šie bērni ir skaisti un cik lielu prieku šie bērni var nest mūsu dzīvē. Mana galvenā doma ir parādīt, ka katrs bērns ir vērtība tāds, kāds viņš ir, un uzrunāt cilvēkus, kuri varētu dot šiem bērniem ģimeni,” saka Ēstere. Portreti atspoguļo katra bērna personību, atklājot stāstu par bērnu ar glezniecības līdzekļiem.