Liekot roku uz sirds. Himna deviņos no rīta

„Toreiz gandrīz nojuka dievkalpojums. Ērģelnieks uzdeva tādu toni himnai „Dievs, svētī Latviju!”, ka gandrīz visi klātesošie raudāja, un mācītājs svētīja sanākušos ļaudis, viņš svētīja visu tautu,” atcerēdamās 1988. gada 18. novembra dievkalpojumu Čiekurkalna baznīcā, stāsta Daina Šķiezna-Elsberga.
06.06.2020. Elita Veidemane
 
Dziesmu krājums "Līgo". Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums. ©Vitālijs Vinogradovs

Viņa nav ne aktrise, ne māksliniece, nekad nav bijusi deputāte vai priekšniece, Daina Šķiezna savulaik strādāja par medmāsu, un ne jau ar runām viņa pelnīja naudu. Tomēr baznīcas velvēs Latvijas dzimšanas dienā skanēja viņas uzruna kopā ar Elzas Ķezberes dzejoli „Lūgšana”: „Lai mūžīga valstība tava / Un zobeni nezin lai rūsu!”

Trīs lietas mūsu sirds skapītī

Ar Dainas Šķieznas-Elsbergas vārdu un mūžu man saistās stāsts par Latvijas himnu. Tas notika pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā: tolaik strādāju laikrakstā „Padomju Jaunatne”, un mēs, žurnālisti, jauni un kustīgi būdami, brīvdienās bieži vien devāmies ceļojumos pa Latviju. Vienvasar laivojām pa Salacu. Piestājām kādā jaukā līcītī, kur mūs sagaidīja netālu esošo māju saimnieki Daina Šķiezna-Elsberga un Miķelis Elsbergs. Vakarēšana upes krastā izvērtās gara, bet skaistākais mirklis piederēja Dainai: viņa mums nodziedāja Latvijas himnu. Nevis padomju Latvijas, bet - īstās, brīvās, mūžīgās Latvijas himnu. Skaisti un svinīgi - balsij plūstot pāri Salacas straumei un krasta mežiem. Toreiz, kad Latvijas himnas dziedāšana bija bīstams pasākums, jo tā varēja dziedātāju iemest čekas cietumā. Toreiz, kad krāsu salikums - sarkans, balts un sarkans ‒ varēja izraisīt nepatikšanu lavīnu, kas noslauka savā ceļā visu...

Mēs kā apburti klausījāmies Dainā. Pēc tam viņa sāka mums mācīt himnu. Mums to vajadzēja iemācīties. Bez šī pirmā soļa mēs diezin vai prastu iet nākamos. Daina nedusmojās un nebrīnījās, ka mēs nezinām himnu: mēs taču bijām padomju laika bērni, kuri... nezina daudz ko. Dievs, svētī Latviju... Mūs dārgo Tēviju... Kā neatļauts glāsts mums pieskārās šī svētā dziesma. Neatļauts, tāpēc tik dārgs.

Vēlā vakarā Daina man uzdāvināja laika vējos nosūbējušu metāla piespraudīti Latvijas karoga krāsās. Tā ir mana relikvija joprojām. Tāpat kā tas tālais vakars kopā ar Dainu un Miķeli. Viņas mīļotais Miķelis jau viņsaulē. Daina turas: sirmā kundze ir stalta savā nesalauztajā garā, kas viņu vienmēr mudinājis doties visur, kur ir iespējams apliecināt savu mīlestību Latvijai: viņa bija pirmajās tautfrontiešu rindās pašā Atmodas rītausmā, un toreiz visas avīzes izstaigāja foto, kur Daina, nometusies ceļos Brīvības pieminekļa priekšā, sniedzas nolikt ziedu pušķi tā pakājē, bet blakus viņai ir Miķelis, viņas staltais kapteinis. Daina bija visur: gan kopā ar lietuvieti un igaunieti demonstrējot triju Baltijas valstu kopību, gan pieminot latviešu leģionārus 16. martā, gan piedaloties Kārļa Zāles atjaunotā karavīru pieminekļa atklāšanā Smārdē, gan...

Daina citē Jāni Jaunsudrabiņu, kurš runā par Latviju: „Nekad un nekur savā mūžā tu nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt šo valsti, kas šo vārdu nes.” Par spīti tam, ka tik daudzi - gan pie varas esošie, gan vienkārši bezgoži ‒ šodien grib noniecināt Latviju un Latvijas valsti. Bet šī valsts ir vienīgais, kas mums pieder. Un vēl karogs. Un himna. Trīs lietas, kas mūsu sirds skapītī stāv...

Himnas likteņa līkloči

Latvijas valsts himna „Dievs, svētī Latviju!” ir Baumaņu Kārļa dziesma ar viņa paša tekstu, un oficiāli himnas statusu tā ieguva 1920. gadā, Satversmes sapulces sēdē. Himnas sākums ir līdzīgs dažu citu valstu himnām, kas sākas ar vēršanos pie Dieva - ar lūgumu sargāt zemi, valsti vai valdnieku. Iespējamais himnas prototips varētu būt dziesma „Dievs, svētī Kurzemi!”, kas iekļauta Kurzemes skolotāju Ernesta Ferdinanda Šēnberga un Matīsa Vītiņa dziesmu krājumā „Kabatas grāmatiņa ar daudz lustīgām ziņģēm” (1856) un dziedāta skolās ar tā laika Vācijas himnas („Heil dir im Siegerkranz”) melodiju.

Taču tad, kad Kurzemes vietā Baumaņu Kārlis ielika vārdu „Latvija”, dziesma ieguva pilnīgi citu skanējumu. Tekstā pacilātību ienesa arī Baumaņu Kārļa ieviestās vārdkopas „latvju meitas” un „latvju dēli”. Latvis - tas bija senlatvietis, cīnītājs un varonis, kā simbols kādreiz zaudētajai tautas brīvībai, pēc kuras jātiecas nākamībā.

Baumaņu Kārlis skaņdarbu „Dievs, svētī Latviju!” sacerēja 1872. gadā Pēterburgā, tā sākotnēji bija a capella dziesma vīru korim. 1873. gadā Baumaņu Kārlis Rīgas Latviešu biedrībai nosūtīja vairākas dziesmas, tostarp arī šo. Divas no dziesmām tika iekļautas kopkora programmā, „Dievs, svētī Latviju!” palika ārpus repertuāra. Tomēr šī dziesma tika nodziedāta dziesmu svētku atklāšanas pasākumā Latviešu biedrības zālē.

Cariskajā Krievijā, kuras sastāvdaļa bija arī Latvija, toreizējie drošībnieki visādi mēģināja liegt skanēt vārdam „Latvija” Baumaņu Kārļa dziesmā, tāpēc nācās Latvijas vietā likt Baltiju. Represijas pret dziesmu bija arī Pirmā pasaules kara laikā, un līdz 1916. gadam par tās dziedāšanu piesprieda pat naudassodu un arestu. Vēlāk dziesmu atļāva, bet - ne koncertu sākumā vai beigās - acīmredzot tās himniskā un pacilājošā skanējuma dēļ. Bet latvieši zināja, ko teikt: dziesma esot tautas lūgšana, bet lūgšanu Dievam aizliegt nevar. „Dievs, svētī Latviju!” bieži skanēja latviešu strēlnieku pulkos un Neatkarības karā.

1920. gadā Latvijas sabiedrībā noritēja diskusija par to, kurai dziesmai būs gods kļūt par Latvijas himnu. Bija runa gan par Jurjānu Andreja dziesmām „Nevis slinkojot un pūstot” un „Dievs, dod mūsu tēvu zemei”, gan par Alfrēda Kalniņa „Latvju himna - 1917” („Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē”). Un tomēr uzvarēja Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!”. Ministru kabinets 1920. gada 7. jūnijā izsludināja noteikumus par valsts himnu un paredzēja sodu par tās izpildīšanu nepiemērotos apstākļos.

Kad 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika, tagadējā Nacionālā teātra ēkā dziesmu nodziedāja trīs reizes, savukārt 20. un 30. gados tā skanēja katros dziesmu svētkos. Tieši tāpat kā mūslaikos - arī toreiz bija diskusijas par himnas maiņu un tika piedāvāti daudzi varianti, piemēram, Jāņa Mediņa „Tev mūžam dzīvot, Latvija!”, Jāņa Kalniņa „Lai līgo lepna dziesma” un Jāņa Norviļa „Svēts mantojums”. Izcilas dziesmas, bet, iespējams, nevienai no tām nebija tāda vēsturiskā un emocionālā jaudīguma kā Baumaņu Kārļa dziesmai.

Pirms padomju okupācijas „Dievs, svētī Latviju!” pēdējoreiz izskanēja Latgales dziesmu svētkos Daugavpilī 1940. gada 16. jūnijā virsdiriģenta Teodora Reitera vadībā, kad visus jau māca baisas nojautas par nenovēršamo nelaimi, kas atnāca 17. jūnijā...

Padomju okupācijas režīmā „Dievs, svētī Latviju!” zaudēja himnas statusu. Vācu okupācijas laikā to dziedāja, taču ne kā himnu. Vēlākajā padomju okupācijas periodā Latvijas Republikas himna kļuva par aizliegtu skaņdarbu, kura atskaņošanai varēja būt politiski kriminālas sekas.

Pēc ilga klusuma Latvijas Republikas himna pirmoreiz izskanēja 1987. gadā Dailes teātrī Kārļa Auškāpa izrādē „Mūžības skartie” (Aleksandra Čaka dzeja). Pēc tam - 1988. gada 19. aprīlī - brīvības cīnītāja Gunāra Astras bērēs Meža kapos. Vēlāk, jūnijā, studentu dziesmu svētkos. Protams, himna skanēja arī 1990. gada 4. maijā, kad Saeimā tika pieņemta Neatkarības deklarācija. Himnu dziedāja ne tikai par neatkarību balsojušie deputāti, bet arī cilvēki, kuri pie parlamenta ēkas gaidīja balsojuma rezultātus.

Ja sirds ir pareizajā vietā

7. jūnijā mūsu valsts himna svinēs savu simtgadi. Latvijas Radio mudina: „Svētdienas rītā, 7. jūnijā, pulksten 8.55 Latvijas Radio klausītāji visā Latvijā un pasaulē ir aicināti vienoties mūsu valsts himnas dziedāšanā, kad himna vienlaikus tiks atskaņota visos Latvijas Radio kanālos.”

Es noteikti dziedāšu. Mani mīļie un tuvie noteikti to darīs. Arī Daina Šķiezna dziedās - tikpat skanīgi kā toreiz pie Salacas. Dziedātu arī mani vecāki, ja vien nebūtu aizsaules dārzos. Bet tur ar viņiem kopā ir daudz mūsējo, kuri nepalaidīs garām šo iespēju - kopīgi nodziedāt Latvijas himnu arī debesīs. Tur ir Aivars, Niks un Mārtiņš, tur ir Jānis, Ēriks un Dainis, tur ir Valters, Ojārs un Nora... Un daudzi citi. Tur skanēs vareni. Tāpat kā te.

Mana roka būs uz sirds. Un tā pukstēs vienā ritmā ar himnu. Dariet tā arī jūs - ja vien jūsu sirds ir pareizajā vietā.