Liepāja – dārgakmens plastmasas ietvarā

Liepājas unikalitāte slēpjas koka arhitektūrā un sarkano ķieģeļu celtnēs. Tik plaša un labi saglabājusies koka arhitektūra nav nevienā citā Latvijas pilsētā
28.06.2020. BLBens Latkovskis
 
Liepājas unikalitāte slēpjas koka arhitektūrā un sarkano ķieģeļu celtnēs. Tik plaša un labi saglabājusies koka arhitektūra nav nevienā citā Latvijas pilsētā ©Bens Latkovskis

Liepājā nebiju bijis 15 gadus (neskaitot ‒ caurbraucot). Arī iepriekš tur biju vairāk ciemos, nevis kā tūrists, kurš speciāli atbraucis paskatīties pilsētu. Tāpēc šoreiz triju dienu ekskursija uz Liepāju sanāca gandrīz kā mazs ceļojums uz kādu nezināmu pilsētu ārzemēs, kuru gribas iepazīt tuvāk.

Jāsaka uzreiz - Liepāja mani patīkami pārsteidza. Runa ir par pilsētas vizuālo iespaidu. Pirmais, kas krīt acīs jau Rīgas ielā, ir daudzās ēkas no tumši sarkanajiem, Austrumprūsijā tik iecienītajiem ķieģeļiem. “Sarkanā pilsēta,” tā Liepāju gribas nosaukt vispirms. Var jau teikt, ka vēlāk redzētais “Laumas” rajonā vai Karostā ar īpaši pievilcīgu, sakoptu vidi nesaistās, taču turienes padomju mikrorajonu arhitektūra tāda nu ir, un no mūsu pašu vēstures neko ārā tik viegli neizmetīsi. Toties Liepājas vēsturiskais centrs ir īsts dārgakmens. Diemžēl nepietiekami noslīpēts (vēl ne visur savests kārtībā) un, tā vien šķiet, pašu iedzīvotāju nepietiekami novērtēts.

Virsrakstā, piesaucot šī dārgakmens plastmasas ierāmējumu, nebiju ar to domājis apkārtējo padomju laiku apbūvi, bet gan baltos plastikāta pakešu logus, kuri salikti daudzās senatnes apvējotās celtnēs. Šo lēto logu plašā izplatība būtiski samazina tieši to neatkārtojamo senatnes elpu, kura ir Liepājas galvenais trumpis, cenšoties iegūt tūristu simpātijas.

Kanālmala ar vecajām ostu noliktavām ir pārvērsta par pievilcīgu pastaigu vietu / Bens Latkovskis

Iekonservētā pagātne

Pilsētas vēsturiskais centrs, sākot no dzelzceļa stacijas apkārtnes, Rīgas ielas un beidzot ar senāko apbūvi Kungu, Bāriņu un Ludviķa ielas apkaimē, šķietami nav daudz mainījies kopš cara laikiem. Tas lielā mērā ir iekonservējies tālā pagātnē. Jā, ir paplašināta Lielā iela, uzbūvēta viesnīca “Līva”, tirdzniecības centrs “Kurzeme”, Liepājas universitātes ēka. Pašā centrā ir sastopamas arī padomju laiku balto silikātķieģeļu mājas, kuras vēl nav renovētas (pilsētā padomju laiku ēku renovācija notiek pieklājīgos tempos), taču tie ir atsevišķi elementi, kuri būtiski nemaina pilsētas arhitektonisko noskaņu. Pilsēta ir labā nozīmē iestrēgusi pagātnē, un arī visi mūsdienīgie uzlabojumi, piemēram, kanālmalas promenādes rajons ar modernizētajām, funkcionāli pārveidotajām ostu noliktavām, ekspluatē to pašu pagātnes garu.

No tūrisma viedokļa šī senatnīgā gaisotne ir neapšaubāms pluss. Cits jautājums, kā šajos pagātnes konservos jūtas paši Liepājas iedzīvotāji un kā šāda vide iedarbojas uz biznesa attīstību? Atbilde uz šo jautājumu, visticamāk, nav viennozīmīga, jo ir pamats domāt, ka vecajās mājās dzīvot nav viegli. Par to arī liecina šī plastmasas logu sērga, kura būtiski bojā pilsētas tēlu. Par to noteikti ir jārunā un jādomā, ja pašiem liepājniekiem ir vēlme saglabāt savu pilsētas īpašo identitāti.

Tajā pašā laikā ir skaidri jāsaprot, kas tad īsti ir Liepājas identitāte? Pašiem liepājniekiem, cik man ir gadījies runāt, Liepāja asociējas ar divām lietām - pilsēta, kurā piedzimst vējš, un Latvijas roka galvaspilsēta. Tāda Liepāja patiešām ir, un laikā, kad Rīgā valda nogurdinošs karstums, Liepājā pūš patīkami veldzējošs vējiņš. Arī mūziķu slavas aleja, grupai “Līvi” veltītais spoku koks ir katra tūrista nozīmīgs apskates objekts.

Šādā senatnīgā mājā dzīvot ir interesanti, bet vai viegli? / Bens Latkovskis

Koka arhitektūras galvaspilsēta

Bet vai tas ir tas, kas Liepāju padara unikālu? Daļēji, jā, bet ne tikai. Manuprāt, Liepājas unikalitāte slēpjas koka arhitektūrā un sarkano ķieģeļu celtnēs. Tik plaša un labi saglabājusies koka arhitektūra nav nevienā citā Latvijas pilsētā. Samērā labi tā ir saglabājusies Krāslavā, taču tā tomēr ir ievērojami mazāka pilsēta, tāpēc ar Liepāju nav salīdzināma. Liepājā ir ielas vairāku kvartālu garumā, kur koka apbūve saglabājusies gandrīz pilnībā neskarta no pirmskara laikiem. Mūsdienu pasaulē tas ir liels retums, un šī retuma vērtība nākotnē tikai augs.

Protams, daudzviet Ziemeļeiropā mazpilsētās arī ir plaša vienlaidus koka apbūve, bet tā jau ir gluži cita līmeņa apbūve - moderna un bagātīga. Tajā nav ne smakas no proletāriskā trūkuma, kuru nevar nepamanīt Liepājas apbūvē. Ja kādam šķiet aizvainojoša nabadzības piesaukšana, tad jāatgādina, ka Rīgas Brīvdabas muzejā esošās latvju sētas arī nav nekādas dižās muižu mājas ar kolonnām un balkoniem, toties tajās jaušams autentiskais latviešu gars. Liepājā šī senatnes elpa sajūtama ik uz soļa.

Liepājas vēsturiskajā centrā ir salīdzinoši maz padomju un pēcpadomju laiku iebūvējumu, kas pilsētas vērtību tikai ceļ. Lai gan centrā gadās arī pa kādai piecstāvenei, padomju laikos galvenā jauno mājokļu celtniecība notika apkārtnes mikrorajonos, kas ļāva pilsētas vēsturiskajam centram palikt samērā neskartam. Liepājas centrā tikpat kā nav arī “mūsdienu” stikla un plastikāta apdares plākšņu arhitektūras, kura būtiski izkropļojusi Rīgu (“Triangula bastions”, “Barona centrs” uz K. Barona un Ģertrūdes ielas stūra un citi).

Lai arī lētu, baltas plastmasas pakešu logu salikšana vēsturiskajās mājās ir nenoliedzama problēma, jāatzīst, ka daudzviet vēl saglabājušies vecie koka logi un arī renovētajās koka mājās ielikti moderni koka pakešu logi, imitējot senlaiku meistaru darbu. Diemžēl pilsētā kopumā dominē šie baltie plastmasas logi, kas jau pieminēto “nabadzības” sajūtu burtiski dubulto. Saprotu šos koka māju iedzīvotājus, kuri jau tā dzīvo vecās, savu laiku nokalpojušās un nerenovētās mājās. Par savu naudu viņi nomaina vecos, sapuvušos koka logus ar jauniem, “mūžīgi” kalpojošiem plastmasas logiem, kuri vismaz pa šķirbām nelaiž garām gaisu, bet te viens kaut ko vēl pārmet. Jūs gribat, lai es lieku divreiz dārgākus koka logus? Kāpēc? Īpaši, ja kaimiņš jau ielicis lētu plastmasas logu. Rezultātā pilna pilsēta ar glītām vēsturiskām ēkām, kuras “rotā” prasti plastmasas logu rāmji.

Ja Liepāja grib piesaistīt tūristus un audzināt arī pašu iedzīvotāju gaumi, tad tai ir jāveido speciāla programma logu sinhronizācijai ar pārējo ēkas arhitektūru. Pilsētai jāsubsidē tādu logu ielikšana, kuri nav disharmonijā ar ēkas fasādi un apkārtējo vidi. Ja nav iespēju ielikt koka logus, tad var plastmasas logu rāmju toni pieskaņot fasādes krāsojumam, kas daudzviet vērojams. Tā nav slikta alternatīva, jo šāds izpildījums kopējo skatu bojā daudz mazāk.

Izcili restaurētas ārdurvis. Tādas Liepājā nav retums. Diemžēl logi ir jau no citas cenu kategorijas / Bens Latkovskis

Vecās ārdurvis priecē skatu

Interesanti, ka pret māju durvīm Liepājā ir gluži cita attieksme. Gandrīz visās vēsturiskajās ēkās ārdurvis ir labi saglabātas. Tās ir autentiskas vai renovētas atbilstoši sākotnējam veidolam. Ejot pa Liepāju, skatu priecē šī mākslinieciski daudzveidīgo durvju pārpilnība. Pret durvīm māju īpašnieki izturas ar daudz lielāku cieņu un pietāti nekā pret logiem.

Pilsētā ir samērā labs ietvju segums un salīdzinoši pieņemama vides infrastruktūra. Tāpat kā citās Latvijas pilsētās, arī Liepājā vietām saliktas nevajadzīgās “lopu” barjeras, kas atdala ielas braucamo daļu no ietves, bet to daudzums nav nomācošs. Kā nepārdomāts mīnuss jāatzīmē pilsētas tēlā un mērogā neiederīgi laternu stabi. Patiesības labad jāatzīst, ka pilsētā dažviet ir arī glītas un gaumīgas laternas, bet vairumā tomēr ir uzvarējis “lētākais iepirkums” - nevajadzīgi augsti un ļoti vienkārši metāla stabi. Tādi labi iederas jaunajos mikrorajonos pie padomju laiku piecstāvenēm, bet ne vēsturiskajā pilsētas daļā, kur dominē mazstāvu apbūve.

Tā kā pilsētā ir daudz ielu ar bruģa klātni (kas ir nenoliedzams pluss), tad velosipēdistiem pārsvarā iznāk pārvietoties pa gājēju ietvēm. Uz Lielās ielas ir ne pārāk garš veloceliņš, kurš pēkšņi apraujas pie Liepājas universitātes ēkas un riteņbraucējiem jāpārvietojas uz ietvi, jo pa braucamo ielas daļu tālāk braukt nav droši. Runājot par bruģa klātni, pilsēta tikai iegūtu, ja vietās, kur bruģim pa virsu uzklāts asfalts, pēdējo noņemtu nost un atjaunotu veco segumu, par spīti autobraucēju protestiem.

Ēnaina liepu aleja jūrmalas parkā pie pašas pludmales. Liepājā pie jūras priežu vietā aug liepas

Vienreizējs parks pie jūras

Bez koka arhitektūras un senatnes elpas Liepājā ir vēl divi pievilcības magnēti. Tie ir jūrmalas parks un pati pilsētas pludmale. Liepājas jūrmalas parks ir Latvijā unikāls un vienkārši lielisks. Daudzas koku sugas - skābarži un dižskābarži citur Latvijā tikpat kā neaug. Nekur citur arī nav tik daudz liepu. Koki ir izauguši lieli un resni, kas piedod apkārtnei zināmu pamatīgumu. Parkā ir vingrošanas komplekss ‒ līdzīgs tam, kāds ir Rīgā starp K. Barona un A. Čaka ielu. Liepājas komplekss gan ir nedaudz mazāks, toties tas atrodas starp simtgadīgiem kokiem un turpat aiz kāpas šalko Baltijas jūra.

Vasarnīcu rajons pie jūras ir ar autentisku apbūvi un ne mazāk grezns kā Jūrmalā / Bens Latkovskis

Par Liepājas pludmali biju dzirdējis daudz labu vārdu, tāpēc, to apmeklējot, nācās piedzīvot negaidītu vilšanos. Pludmalei kā tādai nav nekādas vainas, bet to nevar teikt par tur valdošo nelabo smaku. Skaidrs, ka par atpūtnieku iespējām nokārtoties ir jādomā, bet kuram ienāca prātā doma tieši pie jūras, ik pēc piecdesmit metriem novietot slikti hermetizētas tualetes? Pieļauju, ka šī pludmales smaka ir saistīta ar kaut kādām tehniskām problēmām, taču tās ar steigu jārisina, lai pasaulē neveidotos priekšstats par Liepājas pludmali kā pludmali, kura nelāgi ož.

Rezumējot - Liepāja ir pilsēta, kura situācijā, kad braukšana uz ārzemēm ir zaudējusi lielu daļu pievilcības, noteikti jāredz. Turklāt ar vienu dienu ir par maz.

Liepājas galvenie plusi. Koka un sarkano ķieģeļu arhitektūra. Senatnīgā atmosfēra, kurā laiks šķiet iekonservējies. Brīnišķīgs piejūras dabas parks. Plašā un viegli pieejamā pludmale.

Mīnusi. Baltie plastmasas logi vēsturiskajā apbūvē. Samērā mazais kafejnīcu un ēstuvju piedāvājums. Šis mīnuss ir diskutabls, jo faktiski nav problēmu ne kārtīgi paēst, ne arī pie kafijas tases vai vīna glāzes pasēdēt. Vienkārši piedāvājums varēja būt plašāks. Divās galvenajās gājēju ielās (Tirgoņu un Zivju ielā) tikpat kā nav nevienas ielu kafejnīcas. Iespējams, ka tās ir Covid-19 karantīnas sekas, jo tūristu pagaidām vēl nav daudz (lai gan lietuviešu valodu ielās un viesnīcās dzird ļoti bieži).

Karosta. Lielākā pareizticīgo baznīca Latvijā “paslēpta” aiz divām padomju laiku piecstāvu blokmājām / Bens Latkovskis