No Aglonas – uz Velnezeru. Pretstatiem jābūt
Lūgšanu tērps - laimes krāsā
Bet mēs tomēr staigājam pa nolaidenajām pļavām, kuras vienā pusē ieskauj Daugavas loki, bet otrā - Markovas pilskalns. Šeit, Daugavas ielejā, netālu no Krāslavas, Daugavpils novada Naujenes pagastā, paslēpies noslēpumainais Slutišķu vecticībnieku ciems, un daiļā meitene, kas stāsta par ciemu, ir gluži kā no senas gleznas izkāpusi. Viņa lūdz mūs paklanīties vecticībnieku svētbildei, kas novietota ar ručņikiem (izšūti dvieļi) izrotātā „sarkanajā stūrī”.
Blakus novietots sievietes lūgšanu tērps - pilnībā melns. Kāpēc? Izrādās, melns esot laimes krāsa: zeme ir melna, no tās nāk viss, ar ko varam dzīvot un izdzīvot. Bet cilvēks, pielūdzot Dievu, ir laimīgs.
Vēstures avotos Slutišķu ciems minēts jau 1785. gadā. Senās ēkas, kurās joprojām dzīvo vecticībnieki, ir greznas savos kokgriezumos: var redzēt, ka izcili amata meistari darinājuši šīs mājas. Meitene stāsta, ka daudzi ciema iedzīvotāji pametuši savus mitekļus, kad tika paziņots: te uzpludinās upi. Un tomēr daudzi vēlāk arī atgriezušies...
Slutišķu sādžā vērojamas zemnieku mājokļu celšanas tradīcijas. Visu celtņu pamatā ir taisnstūra guļbūves ēkas, kas nosegtas ar divslīpju vai četrslīpju jumtu. Māju apdare un dekori radniecīgi slāvu tautu celtniecības tradīcijām: to var vērot fasādēs, grezni apdarinātajos logos, rotātajās durvīs un zelmiņos. Grezni ir veidotas logu apmales un karnīzes, kuras gandrīz nevienā celtnē neatkārtojas, jo namdari, darinot rotājumus, vienmēr domāja par ēku individualitāti.
Kas ir vecticībnieki?
Vecticībnieki dzīvojuši stingrās patriarhālās tradīcijās. Katram vīram bija viena sieva, šķirties nedrīkstēja, bērniem bija jābūt vismaz sešiem. Ģimenes galds tika novietots netālu no „sarkanā stūra”, vienā galda galā sēdēja tēvs, apkārt - sieva un bērni, arī vecvecāki. Otrajā galda galā sēdēt nedrīkstēja neviens, jo tad sēdētājs būtu pagriezis muguru svētbildei.
Kas ir vecticībnieki? Nacionālā enciklopēdija raksta: „Vecticībnieki kā reliģiska grupa ir krievu pareizticīgie, kuri nav pieņēmuši Krievijas cara Alekseja Mihailoviča un Maskavas un Visas Krievijas patriarha Nikona iniciētās Krievu pareizticīgās baznīcas dievkalpojumu kārtības reformas un baznīcas grāmatu „izlabošanu”. 17. gs. 50. un 60. gados veikto reformu rezultātā tā ticīgo daļa, kura pretojās krievu kanoniskās un dievkalpojuma prakses vienveidošanai ar tā laika grieķu baznīcas tradīciju, tika pakļauta vajāšanām no oficiālās krievu baznīcas puses. Pret „vecās ticības” (pirmsreformas laika pareizticības tradīcija) aizstāvjiem vērstās represijas izraisīja masveidīgu ticīgo bēgšanu uz Krievijas valsts nomalēm un ārpus tās robežām. Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās vecticībnieku grupas apmetās jau 17. gs. vidū.”
Mūsu laipnā meitene izstāsta, ka latvieši, uzņemot savā zemē vecticībniekus, bijuši laipni un viesmīlīgi, un strīdu nekad nav bijis. Varbūt tāpēc, ka šīs īpatnās, uz sevi vērstās reliģijas pārstāvji nekad nav uzbāzušies citiem „ar savu bībeli”, saglabādami paši sevi un paaudzēs izkopto dvēselisko smalkumu un atturību.
P.S. Noteikti izvēlieties ekskursiju kopā ar jauko gidi: tas nemaksā dārgi, toties jūs uzzināsiet ļoti daudz.
Krāslava ir skaista
Ko vēl aplūkot, ja esat iebraukuši Krāslavā? Tas ir Vasargelišķu skatu tornis, 21 metru augsts, no kura var apskatīt Daugavas lokus. Sevišķi skaisti ir Sandarišķu un Rozališķu loki, un pēdējais kādreiz rotāja Latvijas naudaszīmi - 10 latu banknoti.
Noteikti ienāciet Krāslavas Romas katoļu baznīcā. Dievnams ir spilgtākais Latgales baroka arhitektūras paraugs un otrā lielākā svētceļotāju vieta Latgalē pēc Aglonas, jo baznīcā atrodas Svētā Donāta mocekļa relikvijas. Lūcija, kas baznīcā satiek mūs - nejaušos ieceļotājus, ‒ parāda mums arī baznīcas pazemi, kur apglabāti Plāteru dzimtas aizgājēji. Šajā vietā kādreiz bija koka baznīca, bet grāfs Konstantīns Ludvigs Plāters laikā no 1755. līdz 1767. gadam koka baznīcas vietā uzcēla lielu joniešu stila mūra dievnamu, kas bija paredzēta kā Livonijas - Piltenes bīskapa katedrāle, taču, 1772. gadā notiekot pirmajai Polijas - Lietuvas dalīšanai, Krāslava kā visa pārējā Latgale tika pievienota Krievijas impērijai. Krāslavas baznīca atgādina daudzas Romas baznīcas, jo tās būvdarbu vadītājs bija itālis Antonio Parokko.
Grāfu Plāteru dzimta ir cieši saistīta ar Krāslavu. Grāfi Plāteri bija senas vācu izcelsmes bruņniecības dzimta, kas tiek dēvēta par vienu no ietekmīgākajām aristokrātu dzimtām Austrumeiropā, un arī Krāslavas vēsturē viņi ir ierakstījuši spilgtas lappuses. Krāslavas pili 1759. gadā Krāslavas grāfs Konstantīns Ludvigs Plāters uzbūvēja dēlam Teofilam. Celtniecību pabeidza 1791. gadā. Pils sienu interjera gleznojumi ir 18. gadsimta Latgales laicīgās arhitektūras izcilākais piemineklis. Līdzās pilij tika uzbūvētas arī saimniecības ēkas: pils pārvaldnieka un dārznieka mājas, laidari, stallis, ledus pagrabi, oranžērija. Augšējos stāvus aizņēma bibliotēka.
Pils celta pēc itāļu arhitekta Antonio Parokko projekta. Plāteru dzimtas īpašumā Krāslavas pils - tāpat kā visa Krāslava, - bija līdz pirmajam pasaules karam. Pēdējā pils īpašniece bijusi Marija Plātere, kura apprecējās ar grāfu Gustavu Kristofu Plāteru. Grāfs mira Rīgā 1923. gadā, viņa sieva emigrēja uz Spāniju, mirusi 1949. gadā Madridē.
Ap pili Daugavas ielejas nogāzēs tika iekārtots apmēram 22 hektārus liels ainavu parks. Tā dendroloģiskajā sastāvā ir ap 70 koku un krūmu sugu. Parkā ir atjaunota grota ar noslēpumaino „pazemes eju”.
P.S. Kas apvieno baznīcu un pili? Gan pils, gan Krāslavas Romas katoļu baznīca gaida speciālistus, kuri atklās un atjaunos unikālos sienu gleznojumus.
No Aglonas - uz Velnezeru
Par Aglonas bazilikas skaistumu un diženumu ir rakstīts daudzkārt. Uz šo vietu ir vērts braukt arī tad, ja nenotiek Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Vai ir mise, vai ir vienkārši tukša bazilika - tu atrodies gluži kā citā pasaulē, tu lido pats sevī, tu lido savā pasaulē. Aizejiet uz baziliku. Baudiet.
Bet noteikti aizejiet arī uz Aglonas Maizes muzeju. Tas faktiski ir obligāts apmeklējums (bez tā jums nebūs pilnas Aglonas garšas), kas jāpiesaka iepriekš, piezvanot uz muzeju: gribētāju iekļūt šajā maizes svētnīcā ir tik daudz, ka, tikai tāpat vien braucot garām, jūs varat tajā arī neiekļūt. Muzeja un maizes ceptuves saimniece ir Vija Kudiņa, kura ikvienu apmīļos un uzmundrinās, paēdinās un slāpes remdinās.
Muzejs nav tikai muzejs vien, tur ir arī maizes ceptuve, mielasta galds un veikals. Muzeja viesi sēstas pie galda, bauda zupu, speķi ar sīpoliņiem, biezpienu, mazsālītus gurķīšus un maizi. Un, protams, šmakovku - Latgales vissmalkāko dzērienu. Skan uzrunas, dziesmas un latgalisks mīļums. Visi, kuri vēlas, var izveidot savu maizes kukulīti un atdot to meitenēm, lai tās iešauj krāsnī jūsu darinājumu. Pēc tam jūs to saņemat karstu un kraukšķīgu. Kas var būt labāks par šo?
P.S. Pēc sātīgas maltītes dodieties uz Velnezeru. Pretstatiem jābūt! Ja izdodas, iemērciet Velnezera zilzaļi mirdzošajā ūdenī vismaz kājas. Tikai nesakiet nevienam, ka es jums to ieteicu.
P.P.S. Nakšņošanas iespējas sameklēsiet jebkurā ceļojumu portālā. Mēs nakšņojām pie Zunda ezera, mūsu ilggadējā saimnieka Pītera mājiņā. Paldies!
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
