Kā piespiest Krieviju pildīt savus līgumus

Aivara Strangas grāmatā “Latvijas un Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā” aprakstītā līguma laušana ilustrē Krievijas politiku no līguma parakstīšanas brīža līdz šodienai.
06.09.2020. Arnis Kluinis
 
AIVARS STRANGA (1954), habilitēts vēstures doktors, Latvijas Universitātes profesors un Austrumeiropas vēstures katedras vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis ©Oksana Džadana/F64

Līguma simtgade neapšaubāmi ir pelnījusi šādu izdevumu. Konkrētajā gadījumā tika atrasts veids, kā papildināt simtgades atzīmēšanu solīdi, bet tagad vairs bez milzīgām intelektuālām pūlēm un finansiāliem tēriņiem. Proti, tika sagatavots atkārtots izdevums pirms divdesmit gadiem jau izdotai grāmatai. Saglabājot tās pamatstruktūru, autors grāmatu ir papildinājis. Piemēram, grāmatas pirmā izdevuma lasītājiem vērts atšķirt otro izdevumu arī tāpēc, lai uzzinātu, kā “jūtot Polijas asinis, Ļeņins kļuva pavisam nevaldāms, lai neteiktu - gandrīz traks” (125 - šeit un turpmāk iekavās norādītas lappuses grāmatas 2020. gada izdevumā). Priekšstatu par papildinājumu apjomu sniedz fakts, ka šajā grāmatas apskatā citētie grāmatas nobeiguma teikumi (tie nav pēdējie grāmatā, kuras nobeigumam seko divi pielikumi) pabīdījušies no 228. lappuses 2000. gadā uz 393. lappusi 2020. gadā. Paldies izdevniecībai “Mansards” par ļoti daudzo atsauču un skaidrojumu pārvietošanu no grāmatas nodaļu beigām pirmajā izdevumā uz pamatteksta lappusēm jaunajā izdevumā. Ar šādām vairāk vai mazāk būtiskām izmaiņām rotātais grāmatas atkārtotās izdošanas fakts padara vieglāk uztveramu to, kā divdesmit gados mainījusies vienu un to pašu vārdu jēga, jo mainījusies ir pasaule. Runa, protams, ir par pasauli tikai no tādiem skatpunktiem, kādus saviem lasītājiem sniedz grāmata ar pilno nosaukumu “Latvijas un Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā. Latvijas un padomju Krievijas (PSRS) attiecības 1919.-1925. gadā.”

Grāmatas nosaukumā deklarētie hronoloģiskie ietvari ir šaurāki nekā pašā grāmatā. Autors neapcērt savu tekstu ar 1925. gada 31. decembri. Viņa stāstījums turpinās līdz, piemēram, 1927. gada 2. jūnijā notikušajai Latvijas un Krievijas tirdzniecības līguma parakstīšanai un tālāk tā pildīšanai vai sabotēšanai vismaz līdz 20. gadu beigām. Latviešu komunistu cīņai pret Latvijas un Krievijas miera līguma noslēgšanu un izpildi autors seko tik ilgi, līdz kamēr punktu šai cīņai pielika “viņu pašu baismais gals 1937. gadā” (132) u.tml.

Kā vēsture saplūst ar šodienu. Un otrādi

Jebkuru notikumu ķēdi autors cenšas aizritināt līdz tās galam, cik nu vispār iespējams teikt, ka kaut kas ir beidzies no Latvijas un Krievijas miera līguma viedokļa. Valstis taču turpina pastāvēt un apaugt ar aizvien jauniem savstarpējiem līgumiem, lai gan nav vienojušās par 1920. gada līguma pastāvēšanu. Latvija uzskata līgumu par spēkā esošu pamatojumu visām tālākajām abu valstu attiecībām, bet Krievija atkārto PSRS laika formulu, ka “Padomju varas atjaunošanās Latvijā un īpaši Latvijas uzņemšana PSRS sastāvā radikāli izmainīja tos apstākļus, kādos bija noslēgts 1920. gada 11. augusta līgums. Ievērojot jaunās realitātes, jauno vēsturisko situāciju, šī līguma spēks - atbilstoši starptautisko tiesību principiem - izbeidzās”. Konkrēto formulas latviskojumu devis Alberts Varslavāns (1929-2010) tajā brīdī, kad Latvijas komunistu galvenais izdevums “Cīņa” uzticēja tobrīd prominentam vēstures funkcionāram (zinātņu doktoram) plašākas sabiedrības priekšā - vismaz Latvijas PSR latviešiem jeb latviešu valodas pratēju intereses apmierināšanai apstiprināt, ka tāds līgums vispār kādreiz ir patiešām pastāvējis. No tā, savukārt, izrietēja, ka Latvijas Republika ir tiešam pastāvējusi kā valsts, ja jau pat PSRS kādreiz slēgusi ar to līgumu. Ar šādu atziņu līguma kārtējās gadadienas priekšvakarā, 1988. gada 7. augustā sākās padomju okupācijas režīma piekāpšanās jeb atkāpšanās no nodoma galu galā panākt, lai Latvijā dzīvojošie cilvēki noticētu, ka padomju tanku iebraukšana Latvijā 1940. gadā bija epizode pēc Oktobra revolūcijas izcēlušos pilsoņu karos. Padomju armijai vienkārši bija vajadzīgs laiks, lai tiktu galā ar kontrrevolucionāriem un ārvalstu interventiem. Konkrēti - lai aizbrauktu no Zilupes līdz Rīgai. Vai tad tas nav pietiekami tāls ceļš? Kāpēc brīnīties, ka tas prasīja tikai divdesmit gadus? Ar šādu izpratni par Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju pagājušā gadsimta 80. gados jau dzīvoja simti tūkstošu iebraucēju no citiem Padomju Savienības apgabaliem un vismaz daži no viņiem turpina tā dzīvot šobaltdien.

Latvijas PSR latviešu daļā, turpretī, tika steidzīgi reanimētas atmiņas par Latvijas Republiku kā citu valstu atzītu valsti ar robežām, nevis ar frontes līnijām. Jau tā paša gada 22. septembra “Cīņā” vēstures zinātņu kandidāts A. Stranga skaidroja, ka “Latvijas un Krievijas robeža, kas pastāvēja pēc 1920. gada 11. augusta, tika noteikta ne tikai uz etnogrāfiskā principa pamata, bet tajā tika ņemts vērā ekonomiskais faktors, kurš bija svarīgs apstāklis, kad Latvija izdalījās no agrākā vienotā Krievijas ekonomiskā organisma, tas ir, robeža bija vēsturiskajai situācijai atbilstoša”. Pēc tam vēsturiskā situācija tiešām mainījās arī tā, ka “1944. gada augustā saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija ierosinājumu Abreni un apkārtējos krievu apdzīvotos pagastus pievienoja Krievijas PFSR”, bet A. Stranga jau varēja atļauties nerakstīt, ka līgumā fiksēto abu valstu robežu grozīšanas vai kādu citu izmaiņu dēļ spēku būtu zaudējis pats līgums.

Salīdzinājumā ar 1988. gadu situācija ir mainījusies tā, ka Latvija no PSRS daļas atkal kļuvusi par citu valstu atzītu valsti. Tās pastāvēšana pati par sevi apliecina Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita vārdus Latvijas un Krievijas miera līguma 100. gadadienas pasākumā, ka “šis līgums bija svarīgs toreiz, pirms gadsimta, un aizvadītā gadsimta laikā tā politiski simboliskā un juridiskā nozīme ir tikai pieaugusi”. Pirmkārt, “vēl lielāku nozīmi miera līgums ieguva 20 gadus vēlāk, kad Padomju Savienība, pārkāpjot starptautiskās tiesības, lauza šajā līgumā noteikto un okupēja Latviju”. Proti, “visus 50 okupācijas gadus mēs atgādinājām par pieļauto starptautisko tiesību pārkāpumu un konsekventi prasījām Latvijas neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības pamata”. Pēc piecdesmit gadiem šī prasība tika apmierināta līdz ar Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanu par spīti tam, ka “otra līgumslēdzēja puse - Krievija - šobrīd neuzskata miera līgumu par spēkā esošu un tai saistošu kopš 1940. gada, jo tad esot “notikusi būtiska apstākļu maiņa, kā dēļ līgums zaudējis savu spēku”. Otrkārt, un tas ir galvenais, nevis Krievijas, bet “Latvijas pozīcija arī ir akceptēta visā starptautiskajā kopienā”. Ja nebūtu tā, kā E. Levits teica, tad nebūtu arī nekādas Latvijas Republikas, jo Krievija jau būtu atkārtojusi, ja vispār rastos nepieciešamība atkārtot, to pašu, ko tā vienreiz jau izdarīja 1940. gadā.

Savu iekšējo problēmu, kā noformēt algas izmaksu Krievijas vēstniekam Latvijā un visiem vēstniecības darbiniekiem valstī, kādas it kā nemaz neesot, Krievija pagaidām ir atrisinājusi ar norādēm uz Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (kopš 1991. gada 25.decembra - Krievijas Federācijas) prezidenta Borisa Jeļcina 1991. gada 24. augusta dekrētu par Latvijas valstiskās neatkarības atzīšanu un tā paša gada 4. oktobrī Latvijas Republika un KPFSR parakstīto protokolu par diplomātisko attiecību nodibināšanu.

Karš par 20 gadiem miera

Diez vai vispār iespējama tikai viena valsts pa visu pasauli un pat ar divām valstīm būtu par maz. Cik tālu vispār sniedzas zināšanas par cilvēces vēsturi, tik daudz arī zināms, ka valsts varas uzturēšanai obligāti vajadzīgas attiecības ar citām valstīm. Cik vienā gadījumā valdniekiem un viņu pavalstniekiem patīkami saņemt citu valstu cieņas un padevības apliecinājumus, tik citā gadījumā svarīgi ticēt citu valstu palīdzībai; valstīm tāpat kā cilvēkiem vienmēr vajadzīgi pa rokai tuvi un tāli radi un kaimiņi, ko mīlēt vai nīst, kurus izmantot vai apbrīnot, kuriem žēloties vai par kuriem žēloties utt. Tikpat pārliecinoši zināms, ka neviena valsts nepastāvēs mūžīgi, jo līdz šim neviena valsts nav pastāvējusi ļoti ilgi attiecībā pret kopējo vēsturiskā laika ilgumu.

Nevienam interesentam nav liegts ieņemt savu vietu starpvalstu attiecībās, kā to apliecina arī Latvijas Republikas piemērs. Lai 1918. gada 18. novembrī valsti pasludinājušo cilvēku kopa iegūtu valsts varas komplektu, šai valstij nācās, no vienas puses, ļaut sevi saukt kaut vai par dzelksnīti atbilstoši A. Strangas norādei uz Pirmā pasaules kara uzvarētāju (Antantes) Augstākās padomes 1919. gada decembra sanāksmi, kurā “konstruktīvas programmas trūkums tika piesegts ar negatīvas formula izgudrošanu - tā bija “dzeloņstiepļu žoga” formula, kurai bija jāiegrožo komunisma izplatība Eiropā un jānovērš Padomju Krievijas un Vācijas savienošanās iespējas” (59). No otras puses, nācās slēgt mieru ar Padomju Krieviju un arī ar Vāciju, jo jau 1919. gada septembrī kļuvis skaidrs, ka “spiest 'Baltijas valstis turpināt cīnīties balto krievu labā, neko nedodot pretī, kļuva neiespējami” (45). Latvija izlīdzējās tā, ka uzsāka slepenas miera sarunas ar Krieviju vienā laikā ar sekmīgu uzbrukumu Krievijai valstiskā nozīmē un ne Krievijai teritoriālā nozīmē, jo karošana taču notika Latgales, t.i., Latvijas teritorijā. 1920. gada janvārī sāktais uzbrukums risinājās ļoti sekmīgi galvenokārt tāpēc, ka Latvija karoja savienībā ar militāri spēcīgāko Poliju, līdz kamēr 1920. gada vasarā atklājās, ka dzeloņstiepļu žogam bieži vien kā sinonīms lietotais “tā sauktais sanitārais kordons, kurš... nekad nebija ieguvis konsekventas un sakarīgas politikas veidolu, tagad pilnībā sabruka: visi Polijas kaimiņu domāja tikai par sevi, nevis par kordonu” (108) brīdī, kad, kā jau iepriekš teikts, “jūtot Polijas asinis, Ļeņins kļuva pavisam nevaldāms...”. Tomēr kaut uz laiku viņu (Krieviju) savaldīt spējīgs izrādījās Polijas valdnieks Juzefs Pilsudskis. Krievija un Polija izvēlējās Rīgu par vietu, kur noslēgt mieru, kas “pārvērta Krieviju revizionistiskā valstī un nākamo sadursmi ar Poliju tikai atlika; vienlaikus tas deva mieru un drošību Baltijas valstīm - uz veseliem 20 gadiem” (198).

Paši galvenie jautājumi

A. Strangas grāmata neaprobežojas ar to, lai vēlreiz - jā, loģiski un saprotami, emocionāli un tēlaini - izstāstītu Latvijas Republikas izveidošanas jeb izcīnīšanas vēsturi. Ar biezas grāmatas palīdzību autors meklē sev un citiem pieņemamu atbildi, ko Latvijas valsts un sabiedrība var darīt tagad, lai vismaz šobrīd Latvijā dzīvojošo cilvēku mūžu ilgumā valsts turpinātu pastāvēt. Laika posms starp Latvijas pašpasludināšanos un starpvalstu atzīšanu aprakstīts tāpēc un no tāda viedokļa, lai noskaidrotu starta pozīcijas cīņai par jau iegūto valsts regāliju saglabāšanu. Kāpēc tās tika pazaudētas 1940. gadā? Vai tas bija neizbēgami toreiz un kādu iemeslu dēļ tas varētu kļūt neizbēgami vēlreiz? Vai tas bija neizbēgami kopš Latvijas valsts izveidošanas, jeb kļuva neizbēgami tikai kādu brīdi pirms tās likvidēšanas?

A. Stranga parāda, ka Latvijas valsts vadītājiem vismaz formāli nevar pārmest to, ka viņi nebūtu veltījuši pienācīgu uzmanību valsts drošības jautājumiem. Tieši otrādi, “tika izmēģināts lietot jebkuru variantu, dažkārt vairākus reizē. Tas tika darīts ne tikai tāpēc, ka drošības jautājumi patiešām nodarbināja valsts vadītājus, bet arī tāpēc, ka Ārlietu ministrijai, kā jebkurai citai ministrijai, bija kaut kas jādara darīšanas pēc. Jebkuru variantu pamēģināt bija vieglāk, nekā atzīt: pēc uzņemšanas Tautu Savienībā 1921. gadā nekas vairs nebija sasniedzams. Latvijas drošība bija atkarīga - tādā mērā, kādā tā vispār bija atkarīga no pašas Latvijas rīcības, - tikai no valsts spējas un gribas aizstāvēt savu neatkarību, no sabiedrības iekšējās vienotības nostājā pret valsts pastāvēšanas kritiskajiem jautājumiem un ārējiem draudiem. Ja griba un vienotības nebija vai tā bija vāji izteikta, “drošības sistēmas” nevarēja radīt reālu drošību” (240).

Valsts neatkarības otrajā piegājienā neviens vairs neuzskatīja, ka valsts pastāvēšanas garantijas tiek saņemtas 1991. gada 17. septembrī līdz ar Latvijas uzņemšanu Tautu Savienības pēctecē ANO. Toties gandrīz visi pieņēma, ka šādas garantijas ir spējīgas dot Eiropas Savienība un NATO. A. Strangas grāmatas pirmais izdevums pārstāv laiku, kad kritiski svarīgi, bet, Krievijas iekšējo problēmu dēļ, arī ļoti iespējami šķita noturēties vēl tikai dažus gadus (gadiņus!) līdz Latvijas uzņemšanai šajās organizācijās, kas patiešām notika 2004. gadā. Grāmatas otro reizi izdota tad, kad vairs ne pilnīgi absurdi un nesaprotami ir jautājumi, vai ES un NATO neiet pa Tautu Savienība kādreiz iemīdīto taciņu.

Veciem vārdiem jauna jēga

Lūk, kā atšķiras pēdējie teikumi Aivara Strangas grāmatas “Latvijas un Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā” 2000. un 2020. gada izdevumos

Neatkarīgā

Neatkarīgā