Vai baltkrievi ir tauta?

Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā jau vairākas reizes demonstrācijās izgājuši vairāki simti tūkstošu cilvēku ar vienu vienīgu prasību, lai kāds viņiem beidzot tomēr pasaka, ko viņiem darīt tālāk. Visas iespējamās atbildes uz šo jautājumu ietver apstiprinājumu vai noliegumu demonstrantu vairākuma piederībai baltkrievu tautai, ja tāda vispār eksistē.
13.09.2020. Arnis Kluinis
 
BALTKRIEVIJA PIRMOREIZ UZ PASAULES KARTES. Mūsdienu cilvēku acīm ļoti dīvains zīmējums, kādu 1459. gadā radījuši Fra Mauro un Andrea Bjanko. Kartes aprakstā teikts ka Baltā Krievija, Sarmātija jeb Āzijas Krievija (Rossia Biancha, Sarmatia over Rossia in Asia) atrodas starp Volgas upi un Balto jūru ©Ekrānšāviņš

Cilvēku iziešana demonstrācijās apliecina viņu pārliecību, ka turpmāk nekādā gadījumā nebūs iespējams dzīvot tā, kā viņi līdz šim dzīvojuši. Viņi apzinās savu izvēli starp diviem variantiem. Pirmo, ka viņi paši savā dzīvē nemaina neko un paļaujas, ka neizbēgamais dzīves līmeņa kritums tomēr neatņems viņiem izdzīvošanai nepieciešamo minimumu. Otro, ka viņiem savā dzīvē daudz kas jāmaina tāpēc, lai saglabātu vismaz to, kas viņiem tagad ir. Demonstrācijās izgājušie pārstāv to iedzīvotāju daļu, kuri gribētu kaut ko mainīt, ja vien zinātu, ko, kāpēc un kā mainīt. Viņi iziet demonstrācijās ar cerību, ka to laikā kāds viņiem pateiks, ko darīt tālāk. Pagaidām nav izskanējis nekas tāds, kas līdzinātos lavīnu izraisīt spējīgam akmentiņam.

Rūpniecība kļūst par piedauzības akmeni

Draudi dzīves līmenim, pie kāda jau paguvusi pierast liela Baltkrievijas sabiedrības daļa, nav nekāda mistika. Viņu dzīves līmeņa galvenais balsts ir rūpnieciskā ražošana, ko nav iespējams līdzšinējā veidā un apjomā turpināt gadā, kad valstis atbilstoši savu ekonomiku struktūrai, politiķu apsvērumiem un statistiķu padevībai izvieto iekšzemes kopprodukta rādītājus robežās starp -5% un -50% pret tiem pašiem mēnešiem 2019. gadā. Nav Baltkrievijā arī nekādu citu resursu, uz kuriem balstīt savu ekonomiku. Jā, ir kālija sāls atradnes, ir pilnīgi uzcelta un pa pusei jau iedarbināta atomelektrostacija, ir meži un iekopti lauki un ir iespējas sniegt citām valstīm pakalpojumus preču un cilvēku pārvadāšanā, taču ar to visu kopā ir par maz.

Līdz šim Latvijas iedzīvotājiem bija pamatoti iemesli apskaust Baltkrievijas iedzīvotājus par viņu dzīvi valstī ar savu rūpniecību, kas deva ne tikai tūlītējus ienākumus, bet arī pārliecību, ka sabiedrībā ir pietiekami daudz patiešām izglītotu cilvēku, kas izdomātu, kā valstij pielāgoties izmaiņām pasaules ekonomikā. Šo izmaiņu parādīšanās Covid-19 maskā atklāj, ka automātiski tomēr nekas labs nenotiks. Neviens nenāk ar lūgumiem, lai Baltkrievija vismaz kādam, nemaz nesapņojot par daudziem, par taisnīgu atlīdzību izpalīdz ar savu zinātnisko un tehnisko potenciālu. Izrādās, ka baltkrieviem būs pašiem uz kaut kurieni jāiet šo vārdu tiešā un pārnestā nozīmē. Atsevišķiem cilvēkiem nāksies doties viesstrādnieku gaitās, bet valstij - gādāt noieta tirgu Minskas traktoru rūpnīcas un daudzu citi rūpnīcu produkcijai. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē iekļaušanos kaut kādā preču un pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka tirgū.

No vienas puses, kas gan vēl vairāk nodeldēts nekā vārdi par iziešanu ārējos tirgos? No otras puses, kas gan vēl stulbāks par šādiem vārdiem pasaules ekonomikas sarukuma vai varbūt jau sabrukuma apstākļos?

Rezultātā laikam notiks pasaules jeb pasaules tirgus sadalīšanās vairākos makroreģionos ar vairāk nekā tikai tirdzniecības saitēm starp šo reģionu valstīm (? - ja tās joprojām sauksies par valstīm) un ļoti ierobežotu tirdzniecību starp tiem. Šādi pareģojumi nav precīzs apraksts par to, kas tieši notiks un kad notiks. Varbūt Covid-19 ir tikai brīdinājums, ir tikai viltus trauksme u.tml. Lai tas viss vēlāk noskaidrotos, šobrīd cilvēkiem ar pilnu jaudu jārīkojas tā, it kā viņiem viss būtu skaidrs. Tā, lūk, Baltkrievijā darbojas demonstrantu piekaušanai norīkotie miliči un dažādu specvienību un specdienestu locekļi. Pagaidām viņi ļoti cenšas un sacenšas sist vairāk un stiprāk, lai par šādu rīcību tagad sapelnītie apbalvojumi un - galvenais - dienesta pakāpju un amatu paaugstinājumi kalpotu viņiem par atspēriena punktu salīdzinoši straujai karjerai un tāpēc labai dzīvei līdz ilga mūža galam. Šobrīd nav pamata nevienu no viņiem ne apsveikt ar lielisku nākotni, ne brīdināt, ka daži vai daudzi no viņiem visā drīzumā tiks paši sisti un nosisti, vai varbūt būs spiesti visu atlikušo mūžu pavadīt ārpus Baltkrievijas.

Bailes atraisīt iespēju maisu

Baltkrievijas iedzīvotāju vairākums savu izvēli vēl nav izdarījuši ne skaļi, ne pēc noklusējuma, ar ko konkrētajā gadījumā būtu jāsaprot protesta kustības apsīkums. Viņu iziešana ielās ir jautājums, kā uz to reaģēs gan vietējās varas iestādes, gan ārvalstis. Šīs reakcijas tad nu būtu atbildes, pēc kurām cilvēki veidotu savu tālāko rīcību tā, it kā viņi jau zinātu nākotni. Reāli, protams, viņi tiks skaidrībā par savām jūtām, nevis par nākotni, ja ar to saprot, piemēram, makroekonomisko reģionu robežu vilkšanu. Šajā gadījumā acīm redzamais ir stīvēšanās, mēģinot ievilkt Baltkrieviju vai nu Krievijā, vai Eiropas Savienībā, taču bez garantijām, ka rīt mēs redzēsim to pašu, ko šodien. Ļaunas mēles taču melš nenogurušas, ka tikpat labi Krievijai kā ES neizbēgami jāsabrūk rīt uz brokastlaiku. Atrodas arī tādi gudrinieki, kas iesaka abiem šiem veidojumiem novērst savu sabrukšanu ar apvienošanos. Krievijā visizplatītākā domu gaita valsts glābējiem ir tāda, ka pietiktu atjaunot aptuveni bijušās Padomju Savienības robežas Eiropā, lai arī iekšēji nostiprinātu valsti uz tikpat ilgu laiku, kāds pagāja no Otrā pasaules kara beigām līdz Padomju Savienības sabrukumam. Baltkrievijas ietilpināšana Krievijā ir obligāta, bet attiecībā uz pārējo iespējami varianti: varbūt Ukrainu sadalīt, varbūt Latviju un visu Baltiju sadalīt pa Daugavu atbilstoši Ribentropa un Molotova 1939. gada plānu uzmetumam (vienalga, kura puse tad tiktu katram no tiem, kas izcīnīs tiesības būt par dalītājiem) un kaut ko atņemt Polijai vajadzētu noteikti, godinot vāciešu un krievu senčus, kuri Polijas dalīšanai ziedoja visu 18. gadsimtu.

Šobrīd Krievijai ir argumenti pieteikt sevi par dalībnieci sarunās ar citām lielvalstīm par pasaules pārdalīšanu, palielinot gan ar robežstabiem iezīmēto valsts teritoriju, gan bez šādiem stabiem zināmo jeb citu lielvalstu atzīto ietekmes zonu. Tomēr šodienas argumenti nav rītdienas garantijas. To neviens iepriekš zināt nevar, kas izbirs no robežu grozīšanas maisa, ja tam tiešām tiks atsiets gals ar vai bez kara (vai karu, vai kariņu) izmantošanas. Ja lielvalstīm nebūtu nekādu bažu pašām par savu nākotni, tad tās pasaules pārdalīšanas atrakcijas rīkotu reizi gadā, bet tā tas nenotiek ļoti pamatotu iemeslu dēļ. Atcerēsimies vien, cik atšķirīga bija situācija Eiropā, t.i., mūs interesējošā Austrumeiropā pēc Pirmā pasaules kara un pēc Otrā pasaules kara. Pat ja toreiz tas nozīmēja lielas ciešanas un upurus, tagad taču Latvijai labi atskatīties uz laiku pēc Pirmā pasaules kara, kad “katra valsts orientējās, uz kurieni gribēja: Somija uz Skandināviju, prom no Baltijas, Polija - uz savu pseidolielvalsts pozu, Lietuva - uz Maskavu un Berlīni, Latvija un Igaunija - uz taktisku piemērošanos katra brīža apstākļiem bez skaidras orientācijas un iekšpolitiska konsensusa ārpolitikas jautājumos”, kā to ir uzskaitījis Aivars Stranga pavisam nupat kā Neatkarīgajā caurlūkotajā grāmatā “Latvijas un Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā”. Saistībā ar Otro pasaules karu ciešanu bija vēl vairāk, bet bez jebkādas kompensācijas, ka Latvija pēc vai vismaz pirms kara būtu varējusi kaut ko izvēlēties. Tajā situācijā ārkārtīgi smagas izvēles nācās izdarīt katram cilvēkam atsevišķi.

Baltkrievijai jeb baltkrieviem Pirmais un Otrais pasaules karš deva vienādi maz izvēļu.

Baltkrieviem piešķirtās pašpārvaldes statuss un robežas tika noteiktas bez jebkādas viņu līdzdalības. Tā bija tikai ņirgāšanās, ka Krievija (Staļins) pēc Otrā pasaules kara panāca Baltkrievijas PSR iekļaušanu starp Apvienoto Nāciju Organizācijas dibinātājvalstīm tieši tāpēc, ka Baltkrievija bija tikpat nespējīga kaut ko nodibināt, kā Francija - Otrajā pasaules karā uzvarēt Vāciju, lai gan uzvarētājvalsts tituls Francijai piešķirts tika. Pēc Pirmā pasaules kara Baltkrievijai tika piešķirts republikas statuss Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā ar tādām rietumu robežām, kādas novilka Krievija un Polija, pēc starptautiskās sabiedrības ieteikumiem koriģējot abu valstu frontes līniju tajā brīdī, kas šo valstu spēki kara turpināšanai bija izsmelti. Otrais pasaules karš deva iespēju Baltkrievijas rietumu robežu pabīdīt jūtami tālāk uz rietumiem, tobrīd nefantazējot par to, kā būtu, ja nebūtu, - ja vairs nebūtu PSRS, un Baltkrievijai nāktos vienai pašai pārdomāt, ir vai nav Polija tiesīga un spējīga kaut ko no jau 1939. gadā zaudētā prasīt atpakaļ.

Kā latvieši pamanīja savus kaimiņus

Pirms Pirmā pasaules kara pat Baltkrievijai tik tuvā teritorijā kā Latvija par Baltkrieviju kaut kas kļuva dzirdams tikai pēc 1905. gada revolūcijas. Tās sekas attiecībā uz tagadējo Latviju bija latīņu drukas aizlieguma atcelšana Latgalei un laikam taču kaut kas līdzīgs attiecībā uz Baltkrieviju. Tā vismaz var spriest pēc Latvijā izdotajām avīzēm, kur baltkrievi pirmo reizi pieminēti žurnāla “Zalktis” 1908. gada 5. numurā sakarā ar poļu intrigām, lai dabūtu prom no Viļņas lietuviešu izcelsmes katoļu mācītājus, kuri mēģinājuši vadīt dievkalpojumus lietuviešu valodā un par to pārcelti pie baltkrieviem. Šo pašu tēmu “Zalktis” turpināja arī 1909. gada 7. numurā, bet nedēļas žurnāls “Zemkopis” tā paša gada 21. janvārī šausminājās par Latgali, kur jo tuvāk Baltkrievijai, jo mazāka atsaucība Stolipina reformai, t.i., zemnieku kopienu zemes sadalīšanai zemniekiem.

Baltkrievu debija latviešu presē notika mazliet agrāk 1902. gada 17. aprīlī avīzē “Balss” ar tagad gandrīz aizmirstu pseidonīmu virsrakstā “Ukraines un Ruteņu parunas”. Baltkrievi, tātad, tika saukti par ruteņiem, kas latviešu presē tika darīts reti, ja atskaita vācu okupāciju Otrā pasaules kara laikā. Vācu propaganda bija uzdevusi atšķelt no krieviem baltruteņus, par kuriem Latvijas prese rakstīja pietiekami bieži, jo latvieši un baltruteņi bija ietilpināti vienā un tajā pašā vācu pārvaldes apgabalā Ostlandē.

Izņemot vācu okupācijas laiku, latvieši nekādas vērā ņemamas atšķirības starp krieviem un baltkrieviem nav saskatījuši. Atšķirības netika noliegtas, bet kopumā traktētas līdzīgi tam, kā 1910. gadā tobrīd filoloģijas maģistrs Jānis Endzelīns (1873-1961) no pamatdarba Tērbatas vai Harkovas universitātē brīvajā laikā bija apgaismojis latviešu skolotājus, ka “Austrumu slāvu jeb krievu valoda sadalās lielkrievu un mazkrievu izloksnēs. Baltkrievi stāv tuvāk lielkrieviem nekā mazkrieviem”; drukātā veidā priekšlasījumu sniedz “Zalkša” 1910. gada 8. numurs. Lai arī būdami mazkrievi, ukraiņi sev prata pievērst lielāku uzmanību no latviešu puses. J. Endzelīna tekstu iespējams saprast arī tā, ka austrumu slāvu jeb krievu valodai ir tikai divas izloksnes, kāda baltkrieviem nepienākas.

Tagadējās politiskajās kolīzijās Krievija uzsver, ka atšķirības starp krieviem un baltkrieviem ir tik nebūtiskas, ka to dēļ šajos krīzes laikos vairs neatmaksājas uzturēt divas atsevišķas valstis ar amatpersonām un visām citām regālijām, kādas pienākas jebkurai valstij neatkarīgi no tās lieluma. Baltkrievi gan vēl šaubās, vai viņu atšķirības no krieviem tiešām tik sīkas.

Iespējams, ka baltkrievi cenšas tikt skaidrībā ne tikai par savām jūtām, bet arī par to, cik liels spēks stāv aiz Krievijas lielajām ambīcijām. Baltkrievi rezervē sev tiesības pievērsties jeb izvērsties arī citos virzienos, ja tādas iespējas rastos. Tūlīt pēc Oktobra revolūcijas bija tāda epizode, ka Ļeņina valdība bija ar mieru dot vietu sociālistisko valstu savienībā kopīgai baltkrievu un lietuviešu valstij, kas varēja atsaukties uz savu prototipu, kāds pastāvēja no 14. gadsimta līdz Polijas dalīšanai 18. gadsimtā. Valsti bija izveidojuši baltkrievi un lietuvieši, bet pārņemt varu šajā valstī bija pamanījušies poļi. Vismaz pēc krievu versijas, visvairāk poļi, bet arī lietuvieši šajā savienībā bija atļāvušies baltkrieviem ļoti nodarīt pāri, bet tas nav tik viennozīmīgi, ja jau šāda savienība tomēr spēja pastāvēt apmēram pustūkstoti gadu. Ja dzīve uz to spiedīs, tad nākotnē nav neiespējama arī tāda savienība.

Baltkrievi ne tikai iet demonstrācijās, bet arī diskutē internetā, kur (laikam) kā joks atrodama arī ideja apvienoties vai nu ar Latviju, vai visu Baltiju, kas lieliski atbilstu jau gatavajam valsts nosaukumam. Jābrīdina gan, ka Minskas traktoru rūpnīcai nepietiktu ar garantētu noietu tās produkcijai Baltijā.

Latvija savai savienībai ar Baltkrievijai var ziedot pagājušā gadsimta 30. gados nopietni domāto koncepciju, ka baltkrievi ir “latviešu tautas zars”, kā formulēts Vilberta Krasnā (Krasnais, 1908-1942) grāmatas virsrakstā (R., 1938). No viņa uzzinām, ka “liela un varena ir bijusi Senlatvija. Tālu vēl uz austrumiem tagadējā Krievijā - gar Daugavu, Dņepras augšgalu, Okas upes krastiem, apņemot Volgas augšgalu un tās pietekas, visā tagadējā Baltkrievijā, Vitebskas, Smoļenskas, Minskas, Pliskavas, Tveras un arī Maskavas apgabalos dzīvojuši latviešu senči”, kurus tomēr uzveikt, padzīt vai asimilēt spējuši slāvi. Loģiski, ka tālāk no tagadējās Latvijas tas noticis ātrāk un pilnīgāk, bet baltkrievi vēl ir palikuši “katoļi kā mūsējie, tāda pati viņu puskrieviskā “baltkrievu” valoda ar dažu latgaliešu vārdu piejaukumu”. Otrajā fragmentā V. Krasnais kopā ar Franci Kempu (1876-1952) mazliet palabo J. Endzelīnu, ka pēdiņās ielikto “baltkrievu” valoda iznāk tuva ne krievu, bet latviešu valodai.

BALTKRIEVI KĀ LATVIEŠI. GANDRĪZ. Drīz pēc Latvijas okupācijas nogalinātā Liellatvijas entuziasta Vilberta Krasnā grāmata ar izteiksmīgu nosaukumu / Arhīvs

Kaut mikroskopiskās norādes uz baltkrievu vēsturi liecina, cik ļoti viņi ir plūkāti. Tas apvēršas par argumentu baltkrievu tautas esamībai, jo jābūt taču kādam iemeslam, kāpēc jautājums par tautas esamību joprojām nav noņemts no dienas kārtības, ja tik daudzi, ieskaitot latviešus/latgaliešus, ir mēģinājuši izdarīt kaut ko, lai baltkrievu tautas nebūtu. Šis iemesls Neatkarīgajā kādreiz jau ir uzrādīts, aprakstot jebkuras tautas rašanos ar Ļeva Gumiļova (1912-1992) vārdiem, ka “reizi pa reizei Zemes jonosfēru pārrauj kosmiskais negaiss, pret Zemi triecas kosmiskā runga (бич)". Tā aizķer Zemi šaurās josliņās, kur zem tās nonākušie planētas reģioni saņem grūdienu mutācijām bioloģiskajā līmenī, bet etnosa līmenī rodas pasionaritāte, “degšana” - cilvēku spējas uz paaugstinātu aktivitāti,”, bez kuras jaunas tautas rašanās principā nav iespējama. Un, lūk, ap 1200. gadu “kosmiskā runga uzsita pa Pleskavu, tālāk cauri Lietuvai un Baltkrievijai (Maskava palika malā) aizķēra Turciju un atdūrās Abesīnijā”. Atbilstoši šai teorijai, ar pasionaritātes grūdienu aplaimota tauta var pastāvēt vismaz 1200 gadus.