Kāpēc baltkrievi ļauj sevi sist

Kā jau iepriekš teikts, “visas iespējamās atbildes uz šo jautājumu ietver apstiprinājumu vai noliegumu demonstrantu vairākuma piederībai baltkrievu tautai, ja tāda vispār eksistē”. Jā, tāda tauta eksistē atbilstoši Ļeva Gumiļova (1912-1992) etnoģenēzes teorijai, ka “reizi pa reizei Zemes jonosfēru pārrauj kosmiskais negaiss, pret Zemi triecas kosmiskā runga (бич). Tā aizķer Zemi šaurās josliņās, kur zem tās nonākušie planētas reģioni saņem grūdienu mutācijām bioloģiskajā līmenī, bet etnosa līmenī rodas pasionaritāte, “degšana” - cilvēku spējas uz paaugstinātu aktivitāti,”, bez kuras jaunas tautas rašanās principā nav iespējama. Un, lūk, ap 1200. gadu “kosmiskā runga uzsita pa Pleskavu, tālāk cauri Lietuvai un Baltkrievijai (Maskava palika malā) aizķēra Turciju un atdūrās Abesīnijā”. Nemaz nav tik viegli pieņemt šādus vārdus un vēl jo grūtāk saprast to jēgu, tiklīdz pasionārā grūdiena josla uzzīmēta uz tagadējās Eiropas politiskās kartes. Kāpēc gan Baltkrievija tādā gadījumā ir tik maziņa, ja baltkrievu senči saņēma vislielāko grūdiena devu gandrīz pa visu mūsdienu Baltkrievijas teritoriju? Kā savu varu tālu ārpus visas Eiropas kartē iezīmētās teritorijas spēja noorganizēt krievi, sēžot no pasionārā grūdiena malā palikušajā Maskavā (Kremlī)? Kāpēc ar savu karaļvalsti lepojas lietuvieši, nevis latvieši, kuru senči latgaļu personā gribot negribot sasmēlās daudz vairāk kosmiskās enerģijas? Kāpēc ukraiņi pirms sešiem gadiem neļāva sevi dauzīt tā, kā tagad sevi ļauj dauzīt baltkrievi? Kādā veidā lielu lomu visā šajā stāstā ieguva Polija, kam ar pasionāro grūdienu nekāda sakara nebija?

Spermatozoīdam tautības nav

Neizpratne par Ļ. Gumiļova piedāvāto teoriju tika pausta praktiski tūlīt pēc teorijas pieteikšanas pagājuša gadsimta 60. gadu beigās. Ļoti labi, ka tā notika, jo kritika parādīja, ko tieši cilvēki šajā teorijā nesaprot un ko autors vēl varētu paskaidrot, lai viņa teoriju saprastu visi, kuri tiešām grib saprast. Vienu šādu skaidrojumu kopā ar komplimentu saņēma etnologs Viktors Kozlovs (1924-2013) par apgalvojumu, ka jo īpaši senatnē “pasionaritātei nekādas lomas nebija”, jo “pasionāri vai nu tika padzīti no cilts, vai vienkārši nokauti”. Jā, “I. Kozlovs ideju ir sapratis gandrīz pareizi: pasionāri ir nolemti” (nolemti iznīcībai - обречены), uz publiski izteikto kritiku I. Kozlovam un visiem citiem pieejamā veidā atbildēja Ļ. Gumiļovs. “Bet, ja viņi vienmēr aizietu bojā, nepaspējot neko izdarīt, tad progress nebūtu iespējams.”

Ar etnologu diskusijā noklausīto atziņu steigsimies atpakaļ uz Baltkrieviju. Esam uzzinājuši, ka cilvēku spēju izveidot jaunu tautu un izcīnīt tai dzīves telpu nosaka ne tikai tas, cik daudz pasionāru viņu vidū ir piedzimuši un pat sākuši atstāt pēcnācējus ar paaugstinātu spēju līmeni, bet cik daudz viņu joprojām ir līdz brīdim, kad jau ir izkarota pietiekami liela dzīves telpa, kuru noturēt, protams, ne mūžīgi, bet gadsimtiem ilgi spēj cilvēki ar mazāku un aizvien mazāku pasionaritāti. Izteiksmīgākais piemērs šoreiz aprakstītajā areālā ir krievi, kas spēja apgūt Sibīriju, jo ieradās tur īstajā brīdī, kad turienes tautas ar daudz mazāku pasionaritāti, pirmkārt, nevarēja viņiem izrādīt nekādu pretestību un, otrkārt, kļuva par bioloģisko materiālu, kurā krievu pasionāri multiplicēja savas spējas. Kazaku vadonis Jermaks (1532-1585) veda uz Sibīriju apmēram 500 vīru Sibīrijas iekarošanai, nevis 500 ģimeņu Sibīrijas papildināšanai ar iedzīvotājiem tādā tempā, kādā būtu iespējams krievu dabiskais pieaugums mononacionālās laulībās. To nevajadzētu saprast tā, ka Jermaka izgājiena dalībnieku pēcnācēji automātiski kļuva par krieviem tāpēc, ka viņu tēvi bija krievi. Nē, “spermatozoīdam tautības nav”, mēdza uzsvērt Ļ. Gumiļovs. Sibīrijas iepriekšējie iedzīvotāji pārkrievojās tāpēc, ka deva priekšroku gadsimtu gaitā izstrādātajai krievu kultūrai, kuras tapšanā pamanāmākais sākumpunkts ir kristietības pieņemšana Kijevas Krievzemē 988. gadā, kad pašu krievu vēl nemaz nebija. Sibīrijas pamatiedzīvotāji pieņēma Jermaka atnesto kultūru, atmetot savas tautas kultūru. Šis process šobaltdien nav beidzies un nedod garantijas, ka beigsies ar etniskā ziņā pilnīgi vienveidīgas cilvēku masas izveidošanos no Sanktpēterburgas līdz Vladivostokai. Tagad jau dienas kārtībā ir krievu etnosa sadrupšana. Lielākā daļa no 1200. gadā saņemtā pasionaritātes taču jau ir iztērēta un ar tās atlikumiem nepietiek, lai noturētu etnosa viendabību par spīti ļoti atšķirīgo dabas apstākļu un etniski daudz jaunāko ķīniešu (jā, etniski daudz jaunāko, bet tas ir cits stāsts!) spiedienam. Šajā gadījumā pietiek tikai ar norādi uz to, kā krievi ieguva un joprojām izmanto spēku, kura dēļ Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko nupat kā bija aizbraucis lūgt palīdzību (glābiņu) no Krievijas valdnieka Vladimira Putina, nevis otrādi. Tad kur pazuda tagadējās Baltkrievijas teritorijā kādreiz dzimušie pasionāri un viņu pēcnācēji, kuru trūkumu apliecina abi šeit jau pieminētie fakti? Viens, ka simti tūkstošu Baltkrievijas iedzīvotāju iziet ielās “ar vienu vienīgu prasību, lai kāds viņiem beidzot tomēr pasaka, ko viņiem darīt tālāk”; otrs, ka Baltkrievijas valsts vadītāja un visa valsts pārvaldes aparāta galvenais balsts ir cerības, ka Krievija viņiem palīdzēs noturēties, kaut vai diktējot to, ko viņiem tālāk darīt vai nedarīt.

Kur tagad dzīvo īstie baltkrievii

Ir trīs adreses, kur tagad dzīvo un darbojas cilvēki, kuru senči, pirmkārt, tieši Baltkrievijas teritorijā ieguva savas spējas no pasionārā grūdiena 1200. gadā un, otrkārt, izvairījās no tiem bēdīgajiem variantiem, uz kuriem norādīja V. Kozlovs. Precīzāk sakot, izvairījās no to, ka viņu nosit, nokauj u.tml. Izdzīšanas no savas cilts pasionāriem var izvērsties par lielu veiksmi kaimiņu ciltīs.

Pirmā adrese ir Lietuva un tālāk Polija. Kad tagadējās Baltkrievijas un Lietuvas teritorijās pēc 1200. gada grūdiena bija nomainījušas pāris paaudzes un pasionāru radies pietiekami daudz, lietuvieši un baltkrievi sametās kopā vienā valstī, labi papildinot viens otru. Pagāni lietuvieši izrādījās lieliski izsitēji, kas ļāva viņiem ieņemt valsts valdnieka troni, bet sen kā kristītie baltkrievi bija šiem valdniekiem lieliski pavalstnieki, no kuriem daži mācēja pat lasīt un rakstīt. Tāpēc valsts valoda šajā valstī bija baltkrievu valoda un pēc tolaiku standartiem vēl daudz kas notika baltkrieviem par labu. Uz šo labumu rēķina viņiem ir pamats atgādināt, ka nebūt ne tukša skaņa bija toreizējās lietuviešu un baltkrievu valsts oficiālais nosaukums, kas grozās ap vārdiem “Великое княжество Литовское и Русское” vai “Литовско-русское государство” krievu un “Letwinorum et multorum Ruthenorum” latīņu valodā rakstītajās hronikās.

Tomēr zobens un tam līdzīgi rīki izrādījās spēcīgāki par rakstāmspalvu un Bībeli. Baltkrievu aristokrātija pārlietuviskojās, lai gan pēc skaita un bagātības pārspēja lietuviešus. Tā, lūk, pirmā atbilde, kur tad palika baltkrievu pasionāri, kuru iztrūkums tagadējā Baltkrievijā ģenerē skatus, kādi droši vien pavērsies arī tieši šajās (brīv)dienās. Taču pēc tam uzradās poļi, kuri samaksāja ar Polijas karaļa kroni lietuviešu vadonim Jagailim (1348-1434), lai viņš kļūst par Polijas karali Vladislavu II, ja tikai atsūtīs savus izsitējus tikt galā ar vāciešiem. Polijas gadījums izvērtās savādāk, nekā attiecības starp lietuviešiem un baltkrieviem. Zobenus no rokām lietuvieši izlaiduši vēl nebija, bet tik un tā kopā ar pārlietuviskotajiem baltkrieviem pārpoļojās, lai tiktu tuvāk jaukumiem, kādus piedāvāja katoliskā Eiropa.

Otrā adrese, protams, ir Krievija, uz kurieni devās tie, kuriem pasionaritāte neļāva pieņemt katolicismu dzimtās pareizticības (pirmā bīskapa ierašanās tagadējās Baltkrievijas teritorijā notikusi 992. gadā Polockā un drīz pēc tam arī kaimiņu kņazistēs) vietā. Rezultātā no pasionaritātes grūdiena malā palikusī Maskava savāca jau gatavus pasionārus, ar kuru līdzdalību izveidojās valsts, kas šodien pretendē uz pasaules lielvaras statusu.

Trešā adrese ir Ukraina, uz kurieni no Baltkrievijas devās tie, kurus neapmierināja ne perspektīvas pārpoļoties/pārkatolizēties, ne atdoties Maskavas kņazam, vēlāk jau caram. Tie varēja apmesties Ukrainas dienvidaustrumos izveidotā buferzonā starp Krieviju un Poliju no vienas puses un Krimas tatāriem un aiz viņiem stāvošo Turciju no otras puses. Tur pēc definīcijas gadsimtiem vilkās abu pušu provocēti kautiņi, kuru dalībnieku pēcteči sekmīgi izmantoja savu senču iemaņas, lai 2014. gadā gāztu valdību Kijevā. Turpretī Baltkrievijā palika cilvēki, kas labāk cietīs, ka viņus dauza (ko ar viņu senčiem ir darījuši lietuvieši un poļi, krievi, ukraiņi, tatāri un epizodiski vēl citi, jo Baltkrievija taču tagad mēģina izcelt savu novietojumu dažādu ceļu krustojumā), nevis sitīs pretī.

Visus, protams, interesē jautājums, ar ko grūstīšanās Minskā beigsies. To neizšķirs pasionārie grūdieni no kosmosa, kuru iedarbība izpaužas gadsimtu garumā, bet nejaušības. Tagad A. Lukašenko pat vairāk nekā ieročus no Krievijas gaida vēsu un pavisam aukstu laiku, kas burtiskā un pārnestā nozīmē atvēsinās protestētājus. Pilnīgi iespējams, ka tā tas arī notiks, kā viņš domā. Bet nav neiespējami, ka starp 100 tūkstošiem cilvēku tomēr atradīsies viens, kas tieši vēsā laika dēļ ievedīs pūli prezidenta pilī pasildīties. Arī ar to var pietikt, lai Latvijai kaimiņos parādītos valsts, kam ar tagadējo Baltkrieviju maz kopīga.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā