Šausmu nams: Latvijas labākā orķestra mājvieta

Pirms dažām nedēļām atkal uzvirmoja kaislības un diskusijas ap topošo akustisko koncertzāli Rīgā, un šai kultūrbūvei, kuras trūkums mūsu galvaspilsētā joprojām ir ļoti jūtams, būtu jākļūst arī par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājvietu.
27.09.2020. GBGuna Blaua , VZVakara Ziņas
 
Lielās ģildes greznums un lepnums ir vītņveida kāpnes, pa kurām orķestra mūziķi un viesmākslinieki nokļūst uz savām telpām un uz skatuves. Tā kā daudzas mūziķu telpas izvietotas vairākos ēkas stāvos, mūziķiem jāpārvar arī visai stāvi kāpņu posmi. Pārvietot instrumentus pa šīm kāpnēm ir ļoti sarežģīti, bet lifta ēkā nav ©Oksana Džadana/F64

Par koncertzāles potenciālo atrašanās vietu diskutēts daudz, un tai bijusi paredzēta vieta gan uz AB dambja, gan Eksporta ielā vai Andrejsalā; izskanējušas runas arī par Skansti un «Hanza City». Līdz beidzot nesen - 15. jūnijā ‒ koalīciju veidojošo partiju Sadarbības padomes sēdē pirmoreiz izskanēja publiska informācija, ka koncertzāli varētu celt pašreizējā Pasaules tirdzniecības centra (bijušās LKP Centrālkomitejas) ēkas vietā Elizabetes ielā 2. Ministru kabinetā Kultūras ministrijas informatīvais ziņojums par nacionālās koncertzāles projekta attīstību valsts īpašuma teritorijā Elizabetes ielā 2 tika skatīts dienu vēlāk - 16. jūnijā. Šī ziņa sacēla veselu vētru - sākot ar atbalstu un beidzot ar noliedzošiem viedokļiem par to, kāpēc šī ēka jājauc nost un ka koncertzālei taču varot atrast piemērotāku vietu… Tiesa, neviens no protestētājiem pagaidām tā arī īsti nav pateicis, kurš Rīgas rajons būtu vispiemērotākais šai ēkai.

Kur viņi mīt?

Kamīnzālē jeb Līgavas kambarī, kas celts 1521. gadā, turīgie rīdzinieki pēc Minsteres zālē nosvinētajām kāzām pavadījuši kāzu nakti, tagad tur dzīvo kontrabasisti, kuriem nav savas ģērbtuves. Zālē izvietotas kontrabasu «mājiņas», kurās mūziķi glabā savus instrumentus, koncerttērpus un notis; šeit viņi arī pārģērbjas pirms koncertiem. / Oksana Džadana/F64

Neiedziļinoties šajās diskusijās, kur ir gana daudz pretrunīgu viedokļu, nolēmām paši savām acīm apskatīties, kā tad īsti pašreiz Lielajā ģildē dzīvo teju 100 Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķi un tehniskie darbinieki, kuriem šī vēsturiskā ēka koncertos jādala arī ar solistiem, koriem, viesdiriģentiem. Tāpēc uz dažām stundām lūdzām par mūsu gidi kļūt LNSO direktori Indru Lūkinu, kaut uz brīdi mēģinot iejusties orķestra mūziķu ādā un saprast, kādos apstākļos patiesībā dzīvo un strādā mūsu izcilākais orķestris. Un, jā - atgādināsim, ka runas par koncertzāles celtniecību Rīgā nav nekas jauns: par to tiek runāts jau gadus divdesmit vai pat ilgāk.

Ļoti kolorīta un mazliet noslēpumaina vieta ir zemskatuve, kur savas atpūtas telpas jeb buduāriņus iekārtojuši orķestra pūtēji, kuri visu izbūvējuši pašu rokām / Oksana Džadana/F64

Atgādināsim, ka Lielās ģildes ēka Filharmonijai tika nodota padomju laikā; koncertzāle šeit izbūvēta pēc 1963. gada ugunsgrēka, bet 1965. gadā ēka tika rekonstruēta pēc arhitekta Modra Ģelža projekta. Tolaik tika piebūvēts arī jauns ieejas vestibils, un interjers - pielāgots koncertzāles vajadzībām.



Arī Baltā zāle tiek izmantota gan kā mākslinieku ģērbtuve, gan mēģinājumu telpa. Tehniskajiem darbiniekiem visu laiku kaut kas ir jāpārvieto. Piemēram, kafejnīcas lete koncertu dienās tiek pārvietota uz Minsteres zāli; ja Minsteres zālē notiek kāds pasākums (telpas iznomā arī pasākumiem, lai nopelnītu naudu ēkas uzturēšanai), viss liekais no turienes tiek pārvietots uz šo zāli / Oksana Džadana/F64

Ģilde gaida uzlabojumus

Tikmēr LNSO mūziķi gaida ēkas tehnisko remontu, kas sāksies pēc gada.

Oksana Džadana/F64

«Līdz 2023. gadam plānots uzlabot ventilācijas sistēmu, skatuves apgaismojumu, skatītāju pusē izbūvēt liftu, lai koncertus var apmeklēt cilvēki ar kustību traucējumiem, zālē mainīsim krēslus un ceram kaut kur iemānīt vēl kādu labierīcību telpu mūziķiem. Pašreiz vasarās koncertus vispār nevar rīkot, jo zālē ir bezgaiss, bet telpu izvēdināt nevar, ventilācijas iekārta rada siltumnīcas efektu, cilvēki ģībst… Varam taisīt vaļā logus, bet vecie rāmji ir tādā stāvoklī, ka vienā brīdī tie var izgāzties ārā no ailām… Tiesa, pēc remonta mums vairāk telpu nebūs, zāles kubatūra arī nepalielināsies. Tas atrisinās šīs ēkas uzturēšanu, kaut gan speciālisti saka, ka būtu jāiegulda lieli finanšu līdzekļi ēkas pamatu stiprināšanai. Kā zināms, šai ēkai ir vairāku simtu gadu sena vēsture [vēsturiskie materiāli liecina, ka ēkas pirmsākumi meklējami 13. un 14. gadsimtā], un tā tika celta kā pilsētas reprezentācijas nams. Savulaik runāju ar ļoti pieredzējušo arhitekti Liesmu Markovu, un viņas viedoklis bija straujš un ass: šī nav koncertzāle, šis ir pilnīgi citam nolūkam celts nams, un ideālā variantā to vajadzētu atjaunot tādu, kāds tas ir bijis. Protams, mēs nevaram atteikties no pēdējo gadu vēstures, tāpēc svarīgākais būtu jēgpilni saprast, kā virzīties uz jaunu koncertzāli, un tad saprast, ko darīt ar šo ēku. Tāpēc ceram, ka šis process virzīsies konstruktīvi, nevis destruktīvi, jo šobrīd notiek tāda nesaprotama cīņa. Un tas ir profesionāļu jautājums,» saka Indra Lūkina.



MŪZIĶU VIEDOKĻI

Ainārs Rubiķis, diriģents:

«Manuprāt, orķestrim šajā ēkā nav, kur likties, un to noteikti ir redzējušas arī amatpersonas. Nav runa par to, ka orķestra telpām jābūt modernām, tām jābūt elementāri sakārtotām. Man jau šķiet, ka vajadzētu dot iespēju sabiedrībai un īpaši tiem, kas bļauj par «nevajadzīgo koncertzāli», izstaigāt ekskursijā tās telpas, kur dzīvo orķestris. Varbūt varētu piedāvāt par eiro dienā piedāvāt tās telpas izīrēt kādam ofisam - lai viņi redz, kā te ir? Runājot par topošo koncertzāli: manuprāt, galvenais ir kopsadarbība un dialogs starp valdību un pilsētas vadību, nevis kašķēšanās, un infrastruktūras sakārtošana, ja koncertzāle tiks celta Elizabetes ielā.»

Mariss Jansons, diriģents (1943‒2019)

2017. gadā intervijā LNT raidījumam «Top10» Maestro Mariss Jansons teica: «Rīgā 600 cilvēku zāle - tas ir absolūti absurds. Viņa ir maziņa, un labākajam Latvijas orķestrim, lai tas attīstītos pasaules līmenī, vajadzīga ļoti laba zāle. Cilvēki, kuri brauc uz Rīgu un apmeklē koncertus, zina, ka [komponists, diriģents Rihards] Vāgners bija Rīgā un pirms kara viesojās izcili mākslinieki. Tagad viņi atbrauc un ierauga tādu zāli, un sāk domāt: «Vai dieniņās, kur es esmu? Kas tā ir par provinci, kur es esmu atbraucis?» Tas ir šausmīgi… Kā saka - tāda Latvijas blamāža.»

Marina Rebeka, operdziedātāja:

«Koncertzāle Rīgai ir nepieciešama, jo ar tādu daudzumu izcilu mūziķu - dziedātāju, diriģentu, vijolnieku, pianistu, kāds ir mūsu valstī, ir vienkārši neiedomājami, ka citās Latvijas pilsētās ir jaunas koncertzāles, bet Rīgā nav! Lielajai ģildei nav ne vainas, taču tur ir tikai 500 vietas, tāpēc pasaulslavenu mākslinieku uzstāšanos daudzi pat nevar baudīt, jo biļetes uz šiem koncertiem tiek izpirktas dienas vai divu laikā. Tāpēc rodas jautājums, kāpēc ap koncertzāles celtniecību un nepieciešamību rodas šādas diskusijas.»