Aktrise Anete Berķe: Par vientulību, kaisli un iemīlēšanos

«Liekas, tikai vakar iznācu no slimnīcas ar bērnu uz rokām, un jau esmu atpakaļ teātrī. Ja vasarā vēl bija tikai maza cerība, ka man šosezon būs kāds darbiņš, tad tagad pat nav laika daudz filozofēt par lomu – ir ļoti intensīvi jāmetas tajā iekšā,» saka Liepājas teātra aktrise Anete Berķe. Sestdien, 3. oktobrī, viņai pirmizrāde – Tamāras loma režisora Viestura Meikšāna veidotajā krievu romantisma dzejnieka Mihaila Ļermontova poēmas «Dēmons» iestudējumā.
27.09.2020. Santa Raita
 
©Anete Justīne Grīnberga

Dēmons alkst mīlestības

Poēmu «Dēmons» krievu romantisma dzejnieks Mihails Ļermontovs (1814‒1841) izstrādāja visu savu neilgo mūžu, un pirmoreiz tā pilnībā izdota tikai pēc autora nāves 1857. gadā. Šajā poēmā viņš risina stāstu par izraidīto eņģeli, kurš spiests pavadīt savu esību vientulībā un naidā, līdz negaidīti iemīl skaisto meiteni Tamāru. Viņa nespēj pretoties Dēmona valdzinājumam.

«Ir kaut kādas cilvēka tumšās puses, kas mani interesē kā mākslinieku,» tā par darba izvēli saka režisors Viesturs Meikšāns, atklājot, ka šajā stāstā viņu piesaista tas, ka Dēmons nav klišejiski ļaunais. «Darbs dod iespēju runāt par to, cik viss ir relatīvs, jo arī Dēmons alkst pēc mīlestības. Tik kaislīgu materiālu es vēl nekad neesmu iestudējis. Tajā ir vienreizēja mīlestības koncentrācija. Apbrīnojami, ka Ļermontovs, būdams tik jauns, kaut ko tādu varēja sarakstīt.»

Iestudējums iecerēts kā vizuālā teātra izrāde, kuras viens no centrālajiem struktūrelementiem ir mūzika. «Vizualitāte un mūzika ir divi galvenie pīlāri, uz ko turas mūsu izrāde,» papildina režisors, uzsverot, ka mūzikai būs izšķiroša nozīme vēstījuma asociatīvajā un emocionālajā uztverē. Īpaši šim iestudējumam radīto komponista Matīsa Čudara mūziku izrādes laikā dzīvajā izpildījumā atskaņos džeza trio «Auziņš - Čudars - Arutyunyan», tādējādi mūzika cieši mijiedarbosies ar skatuvisko darbību.

Ekspresīva un jaudīga

Vēstījumu, kuram raksturīga izsmalcināta dzejas valoda un vareno Gruzijas kalnu tēlojumi, režisors Viesturs Meikšāns veido ciešā sadarbībā mākslinieci Moniku Pormali. Iestudējumam palīdz tapt arī mākslinieces asistente Paulīne Kalniņa, dramaturgs Evarts Melnalksnis un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.

ATGRIEŠANĀS. «Viņa ir ļoti ekspresīva un jaudīga aktrise, kura spēj ļoti precīzi darboties dažādos formas teātra žanros,» tā par Liepājas teātra aktrisi Aneti Berķi saka režisors Viesturs Meikšāns. Viņa vadībā top jauniestudējums «Dēmons», ar ko aktrise pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriežas uz savas skatuves / Anete Justīne Grīnberga

Galvenās lomas izrādē atveido Egons Dombrovskis un Anete Berķe, kas Tamāras lomā nomainījusi aktrisi Agnesi Jēkabsoni, kurai tā bija paredzēta iepriekš, jo skatītāju vērtējumam šo iestudējumu bija plānots nodot jau pavasarī, bet tas nevarēja notikt valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa dēļ. «Agnesei Jēkabsonei «Covid» laiks ir rezultējies skaistā notikumā, tādēļ Tamāras lomā uzaicināju Aneti. Esam strādājuši kopā pie izrādes «Portreti. Vilki un Avis». Viņa ir ļoti ekspresīva un jaudīga aktrise, kura spēj ļoti precīzi darboties dažādos formas teātra žanros. Savukārt Egona profesionalitāte un aktieriskās kvalitātes man ir skaidras jau sen. Viņš ļoti labi strādā ar tekstu, šajā gadījumā - dzeju. Viņš ir kaislīgs aktieris, kas šajā iestudējumā man der izcili,» tā režisors pamato aktieru izvēli.

Izrādē piedalīsies arī Liepājas universitātes aktierkursa 4. kursa studenti Kintija Stūre, Agnija Dreimane, Madara Krživeca un Artūrs Irbe.

Galva nedaudz kūp

«Man gāja secen garšīgais galda periods, uzreiz bija jāmetas iekšā izrādē, jāstrādā ar tēliem un situācijām. Bet šī nav klasiska ielēkšana jau gatavā materiālā, atkārtojot burts burtā to pašu, ko darījis iepriekšējais aktieris - šajā gadījumā Agnese. Nekas līdz galam vēl nebija gatavs, turklāt kopš galda perioda ir pagājis laiks, režisors daudz ko jau redz savādāk, bet laika filozofēt vairs nav - ir ļoti intensīvi jāstrādā,» pauzē starp mēģinājumiem sarunā ar Neatkarīgo stāsta Anete Berķe, neslēpjot, ka paralēli viņai vēl jādomā un jāplāno, kurš pieskatīs mazo Stefanu. Dēliņam ir tikai gads un pieci mēneši, un aktrisei atgriezties uz skatuves sanāca agrāk, nekā sākotnēji tika plānots. «Galva nedaudz kūp, jo man tagad jāiemācās vēl arī pielāgoties jaunajam dzīves režīmam - būt labai aktrisei, kvalitatīvi strādāt un reizē būt mierīgai un pārliecinātai, ka mājās visi ir laimīgi. Jo pieķeršanās bērnam pa šo laiku bija tik liela, ka šķiet, nemaz nemāku būt bez viņa,» stāsta Stefana mamma, atzīstot, ka šis laiks ģimenei ir zināms pārbaudījums.

«Protams, kādā brīdī tam bija jānotiek, biju arī plānojusi šosezon atgriezties uz skatuves. Un, kamēr klusi cerēju, ka būs kāds darbiņš, «meiteņu brīnišķīgie notikumi» jau atkal mūsu teātra sezonas repertuāru drusku pamainīja,» smaidot nosaka Anete Berķe. Viņa domā, ka rūpes par bērnu darbu netraucē. «Ja zinu, ka bērns mājās ir laimīgs, tad es esmu laimīga darbā. Un teātris ir tāda vide, kurā nav laika domāt par mājām. Ir tik daudz lietu, par ko šeit jādomā, turklāt mēģinājumi ir tik intensīvi, tik piesātināti, ka nav pat laika garām un filozofiskām apcerēm par lomu.»

Kāpēc cilvēks ir vientuļš

«Sastopoties ar šī darba materiālu, mana pirmā doma bija: vai Dēmons snauž katrā no mums?... Un ko tas simbolizē? Man patīk režisora vēlme padarīt Dēmonu cilvēcīgāku. Nevis «aiziet dzejā parunāties» par kaut kādu mistisku dēmonu, bet runāt visiem saprotamā valodā. Piemēram, kāpēc cilvēks ir vientuļš, skumjš un nelaimīgs? Vai kaisle un iemīlēšanās var pilnvērtīgi atgriezt viņu dzīvē un padarīt viņa dzīvi skaistāku un košāku? Un kas notiek ar cilvēku, kad viņš ir iemīlējies, kā tas maina viņa prātu? Un kas notiek, kad viņš ļaujas kaislei, un kas notiek, kad tai pretojas?... Vēl jau visi jautājumi un atbildes man nav sakārtojušies, katru dienu mēģinājumu procesā nāk klāt kāda jauna informācija, jo strādājam tiešām ļoti intensīvi,» aizrautīgi stāsta Tamāras lomas atveidotāja, atzīstot, ka viņai kā aktrisei šāds koncentrēts un piesātināts darba periods, kurā nav laika garām apcerēm, tostarp temps, kādā bija jāpieslēdzas, ir pat ļoti interesants un savā ziņā aizraujošs. Jo šajā gadījumā tas arī saslēdzas ar jauniestudējuma tēmu - kaisli un iemīlēšanos, kurā, viņasprāt, ir jāmetas iekšā, daudz nedomājot, un tad jau redzēs, kurp tā tevi aizvedīs...

«Lai arī mēs mēģinām Dēmonu padarīt cilvēcīgu, skaidrs, ka tēmas, par kurām runājam, ir kosmiskas un ļoti ēteriskas. Ikdienā jau par tām nedomājam, to apjaušam vien tad, kad tās mūs pašus nopietni satricina...»