Kā Latvijā tika saķēpāts sociālisma vārds

Ja Latvijas iedzīvotāju kopumam nav pieņemama sociālistiskā revolūcija kā veids atriebībai par salīdzinoši slikto dzīvo kapitālistiskās sistēmas nomalē. Lai šeit noorganizētu vērā ņemamas protesta akcijas līdz pat tagad valdošās šķiras iztrenkāšanai, šādas rīcības ideja jāsakombinē no nacionālisma vai rasisma, reliģijas vai mistikas lozungu krājumiem.
07.11.2020. Arnis Kluinis
 
VARA KĀ NĀCA, TĀ GĀJA. Nemākulīga valdība ar Pēteri Stučku priekšplānā, kas dažu mēnešu laikā diskreditēja sevi un sociālismu. Aiz sava vadītāja no kreisās Jūlijs daniševskis, Oto Kārkliņš, Dāvids Beika, Jānis Šilfs un Kārlis Pētersons ©No arhīva materiāliem

Šodien, 7. novembrī paiet 103 gadi kopš notikuma, kam viens no nosaukumiem ir Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija. Dažkārt iztika, tā paša notikuma nosaukumu saīsinot līdz Oktobra revolūcijai, bet daudzkārt šo notikumu apkarināja ar valsts apvērsuma, puča vai masonu un ebreju sazvērestības kauna zīmēm. Ik pa laikam tiek atzīmēts latviešu lielais skaits un aktivitāte tikpat labi starp cēlajiem revolucionāriem kā kroplajiem sazvērniekiem. Latvieši nav vienīgā tautība, par kuru pamats tā runāt, bet pilnīgi iespējams, ka dažos brīžos revolūcijas liktenis atradās revolūcijas vadoņa un pirmā sociālistiskās Krievijas valdnieka Vladimira Ļeņina (Uļjanova, 1870-1924) tuvumā savākušos latviešu rokās vai galvās. Divdesmit gadus vēlāk gandrīz visi viņi tika nogalināti pēc Ļeņina pēcteča Josifa Staļina (Džugašvili, 1878-1953) pavēles. Vēl dažus gadus vēlāk viņš pievienoja Krievijai Latvijas valsti, kas arī bija Oktobra revolūcijas produkts. Proti, Pirmā pasaules kara uzvarētāji prēmēja Latvijas Republiku ar atzīšanu par atšķelšanos no sociālistiskās Krievijas, kas nenotiktu bez sociālistiskās revolūcijas uzvaras. Savukārt Latvijas Republikas atjaunošana ietilpa revolūcijas seku likvidēšanā. Ar Oktobra revolūciju pamatotās valsts mazliet vairāk nekā 70 gadus ilgā pastāvēšana ir atstājusi par sevi dažādas atmiņas un vērtējumus. Latvijā ne tikai starp latviešiem, bet visā valsts iedzīvotāju kopumā dominē viedoklis, ka Oktobra revolūcija nedod paraugu rīcībai, ar kādu sasniegt visvisādās nozīmēs labāku dzīvi.

Oktobra revolūcijas pieminēšana novembrī arī ir revolūcijas sekas, jo pāreja uz jaunu laika skaitīšanu bija starp pirmajiem 1917. gada Oktobra revolūcijas rezultātā varu ieguvušās valdības lēmumiem. 1918. gada 31. janvāris pēc vecā stila tika pārsaukts par 14. februāri pēc jaunā stila. Tādā gadījumā 25. oktobris pēc vecā stila kļuva par 7. novembri pēc tagadējā stila, kas Latvijas teritorijā tika ieviests mirkli iepriekš, 1917. gada 5. septembrī pēc jaunā stila ar Latvijas teritoriju okupējušas Vācijas lēmumu.

Kā tikt pie varas 24 stundu laikā

VARAS SAGRĀBŠANAS ĀBECE. Tas tādu gribot negribot kļuvis avīzes “Baltijas Vēstnesis” pēc vecā stila ar 1917. gada 28. oktobri datētais numurs, kur aprakstīti 25. oktobra notikumi Krievijas galvaspilsētā Pēterburgā

Latviešu valodā ir uzrakstīta izsmeļoša reportāža par to, kas īsti notika Krievijas galvaspilsētā Pēterburgā 1917. gada 25. oktobrī, kas tajā gadā bija trešdiena. Paldies par to avīzei “Baltijas Vēstnesis” (1868-1920), kas bija spējusi atsākt iznākšanu 13. (26.) oktobrī Pleskavā pēc tam, kad vācieši septembra pirmajās dienās bija uzvarējuši kaujās par Rīgu un ieņēmuši praktiski visu tagadējo Latvijas teritoriju. Protams, 25. oktobra notikumus nevajag meklēt ar 25. oktobri datētā avīzē. Reportāža par revolūciju iekļaujas “Baltijas Vēstneša” 28. un 29. oktobra numuros, kuriem dots arī paralēls 10. un 11. novembra datējums.

Revolūcija kā varas sagrābšana ir vilkusies precīzi no pusnakts uz 25. oktobri līdz pusnaktij uz 26. oktobri. Kā notikumu sākuma punktu avīze uzrāda to, ka tieši ap pusnakti uz 25. oktobri “uz ielām parādījās huligānu bari, atklāti paziņodami, ka šonakt viņi pastrādāsies”. Ap plkst. 2 naktī milicijas valdē ienākušas ziņas, ka pie telegrāfa aģentūras piebraucis automobilis ar bruņotiem zaldātiem, drīz vien tas pats atkārtojies pie pasta valdes. Plkst. 7 no rīta ieņemta kādas avīzes tipogrāfija, kur drukāt revolucionāros uzsaukumus. Plkst. 9 viesnīcā “Astorija” iekārtojas Revolucionārās komiteja. Plkst. 9.30 ieņemta Valsts banka. Plkst. 10.00 izolēta Ziemas pils, kur sapulcējusies Pagaidu valdība, bet ap plkst. 11. no tās izsprūk un pazūd ministru priekšsēdētājs Aleksandrs Kerenskis (prātīgs cilvēks, ka nodrošināja sev garu mūžu 1881-1970). Ap plkst. 12 dienā sākusies un pāris stundu laikā beigusies Marijas pils iztīrīšana no Pagaidu valdību pilnvarojušās Republikas padomes deputātiem, kas paguvuši vienbalsīgi izteikt protestu pret tādu vardarbību un tad ar balsu vairākumu piekrist “padoties pārspēkam”, t.i., izklīst. Ap plkst. 6 vakarā Pagaidu valdībai uzticīgi junkuri nesekmīgi mēģinājuši atgūt pastu un telegrāfu. Pusastoņos vakarā revolucionāri pārņēmuši Pēterpils kara apgabala štābu. Ap to pašu laiku sākusies šaudīšanās ap Ziemas pili, kas ieņemta tieši pusnaktī.

29. oktobra avīzes 1. lpp. precizējums attiecībā uz 28. oktobrī jau aprakstītajām par cīņām pie Ziemas pils. Netālu no tās noenkurotā kreisera “Aurora” apkalpe izplatījusi paziņojumu, ka no kuģa nav šauts uz pili: “Kuģis devis tikai signālšāvienu no 6 collu lielgabala, lai citi kuģi Ņevā būtu uzmanīgi.” Ļoti iederīga reportāžā par brīvības cīņām ir ziņa, ka “uz Kara revolucionārās komitejas rīkojumu nosūtīta pa pastu un telegrāfu pavēle slēgt visā krievu valstī nedemokrātiskas avīzes”. Avīzes 2. lpp. izlasāms, ka “Ministru sarakstu Kara revolucionārā komiteja sastādījusi sekojošu: ministru priekšsēdētājs Ļeņins, ārlietu ministrs Trockis” utt. Paturami vētrā kaut daži dati par Ļevu Trocki, kurš arī Leiba Bronšteins (1879-1940).

Pirmā nagla sociālisma zārkā

VARA PĀR PASAULI ŠĶITA TIK TUVU. Latvijas komunistu avīzes “Krievijas Cīņa” svētku numurs 1918. gada 6. novembrī bija pieskaņots Oktobra revolūcijas pirmajai gadadienai u pasaules sociālistiskās revolūcijas gaidām

Par spīti niknajai pretestībai, ar ko drīz vien par komunistiem pārsaukušies sociālistiskās revolūcijas vadoņi un visi pārējie dalībnieki saskārās kopš pirmās dienas pēc varas sagrābšanas, viņiem ik pa laikam izdevās šo varu palielināt. Piemēram, Oktobra revolūcijas pirmo gadadienu ļoti pacilātā noskaņā varēja svinēt latviešu komunisti, kuru toreizējo dislokāciju atklāj viņu galvenā preses izdevuma “Krievijas Cīņa” nosaukums. Šī avīze 1918. gada 6. novembrī pēc redakcijas paziņojuma, ka “revolūcijas svētku dēļ nākošais avīzes numurs iznāks sestdien, 9. novembrī” aicināja, lai visi dodas uz svētku svinēšanas vietām rast “jaunus spēkus un cīņas sajūsmu nākošo dienu sociālām kaujām”, kuru saraksts jau sastādīts: “ Šis devītais sociālistiskās revolūcijas vilnis ar katru dienu pieaug. Tas, lēni veldamies, jau aizņēmis Bulgāriju un Austroungāriju. Nav tālu, kad viņa pirmie šāvieni apņems arī imperiālistiskās Vācijas plašumus un pāri tiem velsies uz mietpilsoniskās sīkbirģerības zemi - skaisto Franciju”'. Pieklājības vai kara viltības dēļ šajā sarakstā nav Latvijas, uz kuru kara gājiens tobrīd jau tika gatavots. Pietika ar to, ka revolūcijas vilnis tiešam bija sasniedzis Vāciju, padarot to karot nespējīgu.

Vācijas ieņemtajās teritorijās veidojās varas vakuums, ko centās aizpildīt gan Latvijas Republiku pasludinājušie politiķi, gan Sarkanās armijas latviešu pulki, kas 1918. un 1919. gada mijā nodrošināja absolūtas priekšrocības padomju jeb sociālistiskās Latvijas valdībai ar Pēteri Stučku (1865-1932) priekšgalā. Taču tieši šo priekšrocību dēļ viņš cīņu zaudēja. Gandrīz visas Latvijas ieņemšana praktiski bez pretestības tā sagrozīja viņam galvu, ka viņš ķērās pie komunisma celtniecības vienā mazā zemes pleķītī atbilstoši savai izpratnei par Kārļa Marksa (1818 -1883) darbos izlasītajiem norādījumiem (pa pilnam attaisnoja partijas biedru doto iesauku “Paragrāfs”), kam īstas piekrišanas nebija pat latviešu komunistu vidū. Rezultātā P. Stučkas triumfālā ierašanās Latvijā dažu mēnešu laikā izvērtās par kaunpilnu sakāvi un bēgšanu. Viņa avantūra ir vismaz laika ziņā pirmais faktors, kāpēc sociālisma/komunisma idejām Latvijā lielas piekrišanas nav. Uz šo notikumu aculieciniekiem tas attiecās daudz lielākā mērā, nekā uz tagadējiem Latvijas iedzīvotājiem, no kuriem nevar prasīt masveidīgi dziļas zināšanas vēsturē, tomēr kaut kādas atbalsis no notikumiem pirms mazliet vairāk nekā simts gadiem joprojām uztvertas tiek, pat ja cilvēki neapzinās tās sadzirdējuši.

Labi tur, kur mūsu nav. Piemēram, Krievijā

Daži pirmie 1919. gada mēneši reālā sociālisma vai komunisma ar atrunu, ka tā vēl tikai sociālisma vai komunisma celtniecība, nepadarīja visus Latvijas iedzīvotājus par antikomunistiem. Uz sociāldemokrātisko ideju bāzes izaugušie ekstrēmisti kļuva par Ļeņina līdzgaitniekiem un Latviju pameta, bet mērenākās formās šīs pašas idejas palika daudzu cilvēku prātos. Šīs idejas padarīja daudzus Latvijas iedzīvotājus ļoti uzņēmīgus pret visu labo, ko par sevi stāstīja Padomju Savienība. Šādu ietekmju rezultātu un izpildījumu demonstrē laikraksta “Sociāldemokrāts” 1933. gada 7. novembra numurs, kas faktiski pakārtots Oktobra revolūcijas gadadienai. Šeit aplūkots pēdējais 7. novembra numurs avīzē, kas nākamā gada 7. novembri nepiedzīvoja, jo tika slēgta pēc 1934. gada maija valsts apvērsuma.

LAIME PILNĪGA. “Sojuzfoto” produkcija, kas šajā reizē pieskaņota Oktobra revolūcijas 20. gadadienai. Tai bijusi veltīta foto izstāde, “kas meistariski izgatavotos dokumentos atspoguļo ļoti lielos sociālisma sasniegumus, iegūtus Ļeņina-Staļina partijas vadībā”. Attēlā stahanovietis, biedrs Babkins

Ievadrakstā “SPRS” (Sociālistisko Padomju Republiku Savienība) konstatēts, ka “šodien” paiet 16 gadi, kopš faktiski izveidota Padomju Savienība. “Šis grandiozais eksperiments, ko saimnieciski un kulturāli atpalikušajā Krievijā izved komunistu partija, saistīts ar ārkārtīgām grūtībām un smagiem upuriem”, bet tam ir “nenoliedzami panākumi”: “Vareni attīstījusies SPRS rūpniecība, Piecgades laikā nodibinātas vairāk kā 1500 jaunas fabrikas, no kurām daudzas ir īsti milzeņi”; “lauksaimniecībā izvesta kolhozācija, t.i., atsevišķo zemnieku saimniecību apvienošana lielos kolektīvos lauksaimniecība uzņēmumos, kas strādā ar vismodernākajām lauksaimniecības mašīnām.” Starp panākumiem tiek atzīmēti arī tādi trūkumi, ka “liela daļa zemnieku... negrib padoties jaunajiem apstākļiem un sabotē kolhozu darbību. Traktoru apkalpošanā vēl lielā nemākulība, daudz nolaidību” un rezultātā “neapmierinoša pārtika piegāde pilsētu iedzīvotājiem”. 'Visa līdz šim veiktā jaunās saimniecības celtniecība izvesta galvenā kārtā uz strādnieku darba spēku pastāvīgu un pat nesaudzīgu izmantošanu” un “nepavisam nevar teikt, ka strādnieku reālā alga, viņu pārtika, materiālie un dzīvokļu apstākļi būtu samērīgi ar viņu intensīvo darbu”. Tādas atrunas tomēr nenomāc “lielo un galveno patiesību”, ka “veidojas iekārta, no kuras ar laiku var izaugt sociālistiskā saimniecība”. “Jau ar savu tagadējo pastāvēšanu vien Padomju Savienība ir pirmā lieluma spēks un faktors, kas iespaido visu starptautisko politiku un lielā mērā savalda kapitālistisko un fašistisko valstu intrigas un avantūras.” “Padomju Savienība pašreiz atrodas tādā stāvoklī, ka atkāpšanās vairs nevar būt. Ir tikai ceļš uz priekšu. Kaut šis ceļš reiz novestu pie mērķa, ko vēlas visu zemju strādniecība, reizē noraidot visus tos uzbrukumus Padomju Savienībai, kas šī mērķa sasniegšanai gribētu traucēt.”

Tālāk laikrakstā plaši atstāstīts, ko teicis Latviju apciemojušais padomju literatūras izplatīšanai ārzemēs izveidotās organizācijas “Meždunarodnaja kņiga” vadītājs Iļja Ionovs (Bernšteins, 1887-1942): “Reizē rūpniecības un lauksaimniecības uzplaukumu Padomju Savienībā ievērojami izaugusi arī padomju literatūra. Nevienā cita zeme pasaulē nav devusi tik daudz jaunu, spējīgu talantu, kas radījuši tik daudz apbrīnošanas cienīgu darbu.” Vienu no šiem darbiem “Sociāldemokrāts” tajā laikā drukāja turpinājumos. Vēl citā veidā “Sociāldemokrāts” uzmundrināja Padomju Savienības cienītājus ar ziņu, ka ieviesti “jauni atvieglojumi SPRS dzelzceļu lietošanā”.

(Nobeigums sekos.)