Ko Somija ieguva, zaudējot Padomju Savienībai divos karos

Cik gadu pagājis kopš Padomju Savienības uzbrukuma Somijai 1939. gada 30. novembrī, tik reizes bijis iemesls salīdzināt, ko Somija kara rezultātā zaudēja un ko nosargāja atšķirībā no Latvijas, kas šim pašam ienaidniekam padevās gandrīz bez cīņas.
29.11.2020. Arnis Kluinis
 
BIJA UN IZBIJA. Padomju Savienība raidīja pret Somiju vairāk nekā tūkstoti tanku, kas drīz vien pārvērtās metāllūžņos. Šeit redzama padomju tanka BT-5 atliekas 1940. gada 2. februārī ©Somijas militārais arhīvs (Winter War 02.02.1940 Lemetti Tuhottuja h-vaunuja Tenhamonmäellä

Šajās dienās kara sākumam pieskaņotais jautājums tiek atkārtots 81. reizi. Dažādos gados atbildes uz vienu un to pašu jautājumu bijušas dažādas, bet nekad ne viennozīmīgas. Tā tas gājis jau kopš 1939. gada novembra. Tajā brīdī Padomju Savienība uzbruka Somijai par to, ka Somija bija atteikusies pati ielaist valstī Padomju jeb Sarkano armiju. Latvijas piekrišana Padomju armijas ienākšanai valstī tika rakstiski apliecināta 1939. gada 5. oktobrī. Protams, protams - ārvalstu karaspēks tika ielaists ne vienkārši tāpat, bet apmaiņā pret tāpat rakstiski noformētu solījumu, ka Padomju Savienības kara bāzu ierīkošana Latvijā nemainīs Latvijas valsts iekārtu. Nevajadzēja pat gadu, lai Padomju Savienība savu solījumu lauztu. Cik 1940. gadā un līdz šai baltai dienai visi kļuvuši gudri, ka neko citu no Padomju Savienības jeb no tās diktatora Staļina (Josifs Džugašvili, 1878-1953) nemaz nevarēja gaidīt, tik ļoti 1939. gada novembrī gribējās un bija iespējams ticēt, ka Latvija no kara un okupācijas briesmām ir izgrozījusies.

Kā izglābt cilvēkus zaudētos karos

1940. gada novembrī Latvijas Republika bija kaut bez kara iekarota jeb okupēta un pārvērsta par Latvijas PSR, turpretī Somijas Republika bija bija palikusi Somijas Republika. 1941. gada novembrī Latvija bija vietvārds Vācijas okupētajās teritorijās, bet Somija - Vācijas sabiedrotā valsts karā pret Padomju Savienību, no kuras Somija jau bija atguvusi visu 1939./1940. gadā zaudēto teritoriju. 1944. gada novembrī Latvija bija sadalīta vācu un padomju okupācijas zonās, bet Somija bija noslēgusi pamieru ar Padomju Savienību un karoja ar Vāciju, aiztrencot pāri Norvēģijas robežai dažas vācu karaspēka daļas, kas sargāja niķeļa atradnes Lapzemē Somijas ziemeļos.

SUPERLIECĪBA. Laikraksta “Jaunākās Ziņas” 1939. gada 30. novembra numurā jau ir detalizēti aprakstīts Padomju Savienības karaspēks iebrukums Somijā tā pašas dienas rītā / No arhīva materiāliem

Pamiera pārtaisīšana par mieru ar Padomju Savienību paņēma no Somijas vairāk par tās 1940. gadā Padomju savienībai atdotajām un 1941. gadā atgūtajām teritorijām, bet visās šajās pārgrozībās figurēja kā valsts, kamēr Latvijas Republikas pilsoņiem cerēt uz savas valsts atjaunošanu bija vēl grūtāk, nekā 1939. gadā cerēt uz valsts saglabāšanu. Tālākajā notikumu gaitā Latvijas PSR joprojām bez kara zaudēja no Latvijas Republikas mantoto Abreni, kas pēc teritorijas un iedzīvotāju skaita proporcijām ļoti līdzinājās tai daļai no Somijas, ko Padomju Savienība ieguva no Somijas ar diviem kariem. Abrenes atdošanu Krievijai ir apstiprinājusi Latvijas Republika.

Somija divos karos ar Padomju Savienību un vienā karā ar Vāciju zaudēja kopā apmēram 100 tūkstošus cilvēku, bet Latvija padomju, vācu un atkal padomju okupācijas režīmu nomaiņu dēļ - vismaz pusmiljonu cilvēku. Vēl jo dramatiskākas šīs atšķirības ir pēc zaudēto cilvēku skaita attiecības pret iedzīvotāju skaitu abās valstīs pirms kara. Somijā pagājuša gadsimta 30. gadu beigās dzīvoja 3,5 miljoni cilvēku, kuru kopums spēja kara zaudējumus kompensēt un līdz šim brīdim pieaugt līdz 5,6 miljoniem. Latvijā pirms kara bija 2 miljoni iedzīvotāju. Karā ciesto zaudējumu kompensācija ar imigrantiem deva kopā gandrīz 2,7 miljonus iedzīvotāju Latvijas PSR ziedu laikos, kas dīvainā kārtā izrādījās mirklis pirms šīs pseidovalsts likvidēšanas. Atjaunotā Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā iedzīvotāju kopskaits noslīdējis zem 1,9 miljoniem ar tik mazu darbspējas vecuma, jauniešu un bērnu īpatsvaru, ar kādu šī populācija saglabāties nav spējīga. Lai gan šobrīd atkal neviens nedos garantijas arī par 5,6 miljonu cilvēku kopuma spējām noturēt savu nacionālo identitāti, valstisko piederību un teritoriju Eiropas ziemeļu nomalē vismaz visu tagad dzīvojošo somu mūžu garumā, Latvijas izredzes uz to pašu ir būtiski mazākas. No otras puses, tas taču ir vecs, kaut vai 1939. gada novembrī daudz asāk nekā 2020. gada novembrī apliecināts atzinums, par spīti kuram 2020. gadā pastāv Latvijas Republika tāpat kā Somijas Republika.

Kas bija padomju kara bāzes

1940. gadā notikusī Baltijas valstu okupācija padara par neatspēkojamu apgalvojumu, ka Padomju Savienības 1939. gada rudenī izteiktais piedāvājums šīm valstīm un Somijai piešķirt savās teritorijās vietas padomju kara bāzēm bija tikai viltība, ar kādu šīs valstis iespējami vieglāk iekarot. Proti, padarīt tās nespējīgas karot, ja šo valstu nelielie militārie spēki būtu jāsadala cīņai gan uz valstu robežām, gan ap padomju kara bāzēm. Padomju Savienība prasīja no Baltijas valstīm un Somijas slēgt bāzu līgumus ar tādiem formulējumiem, kas ļautu šajās valstīs ievest vairāk ārzemju karavīru un bruņojuma, nekā vispār bija šo valstu armijās.

Baltijas valstis piekrita, bet Somija nepiekrita līgumiem, kas militārā ziņā jau bija līgumi par kapitulāciju. Šīs kapitulācijas politiskā noformējuma veidu un brīdi Staļins noteica ar tādu aprēķinu, lai neprovocētu militāri spēcīgās valstis Vāciju, Angliju, Franciju, ASV un varbūt vēl arī Eiropai tālo Japānu un sevi ārpolitikā, tai skaitā kara darbībā pierādīt vairāk gribošo nekā varošo Itāliju pārdomāt, vai PSRS pārmērīga nostiprināšanās (vismaz teritoriāla izplešanās) tiešām atbilst visu šo valstu interesēm. Kopš 1939. gada beigām jebkurā brīdī paveicamā varas sagrābšana Baltijas valstīs notika tieši tajā dienā, kad Vācijai padevās Francija. Kad 17. jūnijā Padomju armijas tanki jau braukāja pa Rīgu, neviens vēl īsti nesaprata, kāpēc tie te iebraukuši. Tanki netraucēja iznākt 18. jūnija avīzēm, no kurām Latvijas iedzīvotāji uzzināja, ka iepriekšējās dienas pēcpusdienā jaunais Francijas ministru prezidents Petēns lūdzis paziņot kapitulācijas noteikumus, bet Vācijas vēstnieks Maskavā vakarā bijis pie Staļina. Ja šie un vēl citi notikumi tālu ārpus Latvijas būtu pēdējā brīdī savērpušies savādāk, tanki no Rīgas un tāpat abu pārējo Baltijas valstu galvaspilsētām varēja arī aizbraukt bez ziņas un miņas, ka šeit esot notikusi sociālistiskā revolūcija. Tomēr nekādi pēdējā brīža pavērsieni 1940. gada jūnijā nenotika, kas ļāva Staļinam savākt ne vien Baltiju, bet arī daļu no Rumānijas. Tur iztika bez starpgājiena ar padomju kara bāzu izvietošanu. Pietika ar Padomju Savienības un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos (ar Molotova-Ribentropa paktu) par Centrālās un Austrumu Eiropas sadalīšanu. Pakta izpilde attiecībā uz PSRS “interešu sfērā” ierakstīto Rumānijas daļu notika līdz ar Francijas kapitulāciju, kas atcēla Francijas militārās garantijas Rumānijai.

Somiju 1940. gada vasarā visas šis jezgas norobežoja 1940. gada 13. martā noslēgtais miera līgums ar PSRS. Runa nav par papīru, kas pacieš visu, bet Staļina par aprēķiniem, kāpēc viņš vispār noslēdza mieru ar militāri jau pieveikto Somiju, ko varēja okupēt.

Pirmais signāls, ka Hitlers ir lempis

Drīz pēc Molotova - Ribentropa pakta parakstīšanas Padomju Savienība izvirzīja Somijai standartprasību par kara bāzēm (par vienu bāzi Hanko pussalā, kas juridiski paliktu Somijai, un par vairāku netālu no Helsinkiem esošu salu atdošanu Padomju Savienībai, kas tālāk savā teritorijā taču drīkstētu ierīkot jebko, saucot vai nesaucot to par kara bāzēm) un valstu robežu pārvietošanu atbilstoši specifikai, ar ko robeža starp PSRS un Somiju atšķīrās no robežas starp PSRS un jebkuru no Baltijas valstīm. Proti, Somijas gadījumā PSRS robeža Karēlijas zemes šaurumā starp Baltijas jūru un Ladogas ezeru dažas vietās sakrita ar Ļeņingradas pilsētas robežu. Šādu robežu izvietojumu Staļins traktēja kā draudu valsts Ziemeļu galvaspilsētai, revolūcijas šūpulim, militārās rūpniecības centram, satiksmes mezglam utt. Viņš prasīja atvirzīt robežu par 90 km no Ļeņingradas. Ar to pašu tiktu arī iznīcināta somu aizsardzības līnija, ko viņi Karēlijas zemes šaurumā bija būvējuši kopš 1918. gada, t.i., praktiski kopš savas valsts nodibināšanas. Tā netika būvēta tieši uz robežas, bet atbilstoši reljefam un gruntij vietās, kur aizsardzības būves vislabāk papildināja šķēršļus, kādus uzbrucējiem jau bija radījusi daba. Līnija bija desmitiem kilometru dziļa. Pat ja somi kaut ko no šīs līnijas saglabātu (izkaulētu sarunās), viņi nedrīkstētu tās pārpalikumus izmantot, jo vēl viena PSRS prasība bija Karēlijas zemes šaurumu demilitarizēt. Formāli, tas, protams attiektos arī uz Padomju Savienību, bet somi 1939. gadā jau nu gan zināja, ka PSRS nekādas saistības nepildīs. Galvenais bija tas, ka sakoncentrēt spēkus uzbrukumam PSRS varētu dažu nedēļu vai mēnešu laikā, bet pusizjauktu aizsardzības būvju savešana kārtībā no somiem prasītu gadus. PSRS prasību pieņemšanas gadījumā Somija kļūtu praktiski tikpat neaizsargāta kā Baltijas valstis. Somi izlēma izmantot dabiskās un pašu radītās priekšrocības, lai karotu par šo priekšrocību saglabāšanu.

КĀ SAGAIDĪT JAUNO GADU SOMIJĀ. Somu iznīcinātas Padomju armijas kolonnas paliekas 1940. gada 1. janvārī / 'Somijas militārais arhīvs (Winter War 01.01.1940 Suomussalmi)

Karš parādīja jau iepriekš ne tikai nojaušamo, bet arī izrēķināmo, ka padomju puses pārspēks ir pārāk liels attiecībā pret visiem cilvēku, bruņojuma, naudas un dabas resursiem, kādus vien somi spēja mobilizēt un izmantot. Toties ar Krievijas pārspēku nepietika Somijas uzveikšanai zibenskarā. Ja Staļinam neizdevās sagrābt Somiju tik ātri un viegli, kā Baltiju un viņam atvēlētās daļas no Polijas un Rumānijas, tad viņš atlika Somijas sagrābšanu līdz izdevīgākam gadījumam. Viņš piedeva savam kopš Pilsoņu kara laikiem uzticamajam ieroču nesējam Klimentam Vorošilovam (1881-1969), kurš novembrī bija sācis vadīt uzbrukumu Somijai un solīja uzvaras parādi Helsinkos apvienot ar Staļina 60 dzimšanas dienas svinībām 1939. gada 21. decembrī. Īstenībā tieši ap šo laiku Padomju armijas uzbrukums bija beidzies ar tādu sakāvi, ka armija vairs nebija spējīga ne vien turpināt uzbrukumu, bet noturēt Ļeņingradu, ja vien somiem būtu bijuši kaut jel kādi resursi pretuzbrukumam.

NO FRONTES UZ CIETUMU. Ar 1940. gada 20. aprīli datēts attēls parāda, kā Somija atdeva Padomju Savienībai 6017 kara gūstekņus, kas visi kā viens tika ielikti soda nometnēs. 99 gūstekņi atteicās atgriezties dzimtenē / Somijas militārais arhīvs (Interim Peace 20.04.1940)

Pāris gadus vēlāk Ļeņingradu ieņemt vairs nespēja vācieši pat ar somu atbalstu. Tas bija spēcīgs signāls Vācijas diktatoram Hitleram (1889-1945), ka viņš varbūt tomēr ir kļūdījies ar Molotova-Ribentropa paktu un palaidis garām izdevīgāko brīdi Staļina valsts satriekšanai. Tas atbilst tagadējās Krievija oficiālajai nostājai, ka pakts bija vajadzīgs Padomju Savienībai, lai novilcinātu sākumu neizbēgamajam karam ar Vāciju. Otrā pasaules kara epizodē 1939./1940. gada mijā Padomju Savienībai bija svarīgi ar Vācijas atbalstu novilcināt ne gadus, bet dienas un nedēļas, lai pagūtu sakārtot sava karaspēka atliekas ap Ļeņingradu un noorganizētu nākamo uzbrukumu Somijai.

Šausmīgs sākums skaistām beigām

21. decembris kā Staļina dzimšanas dienai pakārtotas PSRS-Somijas kara beigas tiek minēts materiālos par šo karu, kamēr par Staļinu atrodami dažādi viņa dzimšanas datumi, sākot ar 6. decembri. Solīt vienu nedēļu karam no pirmā šāviena līdz uzvaras parādei būtu bijis par traku pat priekš visneapdomīgākajiem pielīdējiem un glaimotājiem ap Staļinu. Vairāk nekā nedēļu vajadzēja par ievērojamāko krievu 20. gadsimta komponistu sauktajam Dmitrijam Šostakovičam (1906-1975), lai sacerētu skaņdarbu padomju karaspēka maršēšanai pa Helsinkiem. Šādu dāvanu Staļinam pasniegt bija izdomājis ne pats D. Šostakovičs, bet K. Vorošilova konkurents cīņā par Staļina labvēlību Andrejs Ždanovs (1892-1948). Skaņdarbs pasūtīts laikā starp 23. un 25. novembri ar prasību iesniegt notis līdz 2. decembrim, ko komponists spējis paveikt ar vienas dienas novēlošanos. Padomju armija pa Somiju virzījās vēl jo lēnāk. Neiespējamība izpildīt skaņdarbu 21. decembrī Helsinkos raisīja aizdomas, ka varbūt tas netiks izpildīts nekad. Skaņdarba notis ne komponists, ne viņa darba pasūtītājs neiznīcināja, bet tās netika iekļautas kopējā D. Šostakoviča darbu numerācijā un bija noglabātas tik dziļi, ka atrastas tika pagājušā gadsimta 90. gados. Viens un tas pats D. Šostakoviča skaņdarbs tagad tiek nosaukts dažādi (Семь обработок финских народных песен, Сюита на финские темы, Suite on Finnish Themes) un tā fragmenti dzirdami šeit.

PAVISAM MORMĀLI bija Latvijas avīzes “Rīts” 1939. gada 6. augusta numurā aprakstīt 1940. gada olimpisko spēļu gatavošanu Somijā, kamēr Otrais pasaules karš taču nebija sācies un tā sākšanai nepieciešamais Molotova - Ribentropa pakts vēl nebija parakstīts / No arhīva materiāliem

Somijai Otrais pasaules karš atņēma iespēju sarīkot 1940. gada olimpiskās spēles, lai gan var teikt arī tā, ka šī paša kara dēļ Somija tika pie izredzēm spēles rīkot. Proti, ir apsvērumi, ka pasaules karš savam nosaukumam atbilstu labāk, ja tā sākumu datētu nevis ar Vācijas un Padomju Savienības uzbrukumu Polijai 1939. gadā, bet ar Japānas ekspansiju Ķīnā un citos punktos Dienvidaustrumāzijā kopš 1935. gada. 30. gadu otrajā pusē Japāna bija šajos militārajos konfliktos iestigusi jau pārāk dziļi, lai rīkotu vēl arī olimpiskās spēles, kā tas sākotnēji bija paredzēts. Somija pieteicās aizvietot Japānu un uzbūvēja Olimpisko stadionu, kas sportistus uzņēma 1952. gadā. Notikumi, kas noveda līdz šim laimīgajam atrisinājumam, ir pelnījuši tikt pieminēti nākamajos Neatkarīgās numuros.