Kā somi paslīdēja pretī slavai karā pret Padomju Savienību

Kā somi kļuva par varoņiem Ziemas karā pret padomju iebrucējiem? Atbildei izmantojama arī padomju laiku anekdote par pēdējiem vārdiem, kādus esot teicis Lielā tēvijas kara ikonogrāfijas personāžs Aleksandrs Matrosovs: “Pī, pī, pī, pasalīdēju” (arī “neredzēju”, “slidens”, “ledus” “kailsals” vai “sals” atkarībā no tā, kāda anekdotes variācija tiek latviskota).
13.12.2020. Arnis Kluinis
 
ZIEMAS KARA PIETEIKUMS. Oficiāla kara pieteikuma vietā Padomju Savienība sāka uzbrukumu Somijai ar Helsinku un citu pilsētu dzīvojamo rajonu bombardēšanu ©No arhīva materiāliem

Anekdote neapšauba A. Matrosova varonību doties gandrīz drošā nāve, lai iznīcinātu blindāžā nocietinājušos ienaidnieka ložmetējniekus. Lielā tēvijas vai Otrā pasaules pasaules kara laikā ložmetējnieki nošāva vai sakropļoja daudzus tūkstošus šādu varoņu un tikpat varonīgi bija arī paši. Palikt blindāžā, ja to neaizsedz savējo ierakumi, nozīmēja sagaidīt nāvi varbūt jau pēc 10 minūtēm, cik nepieciešams, lai blindāžai pielīstu pirmais ienaidnieks. Ja ložmetējnieki vai viņu biedri no citām ugunspozīcijām nošaus pirmo, tad atlīdīs otrais, piektais vai desmitais un galu galā vai nu iemetīs blindāžā rokas granātu, ar kādām bija apgādāts A. Matrosovs, vai sadedzinās viņus ar ugunsmetēju, vai pielavīsies un iedurs viņiem durkli vai dunci mugurās utt. - nogalinās viņus ar kādu no neparedzami daudziem paņēmieniem. Viena no versijām par to, kas īstenībā notika ar A. Matrosovu, ir tāda, ka viņš bijis uz blindāžas jumta un centies aiztaisīt vēdināšanas lūku, lai ložmetējnieki nosmaktu pašu izšauto ložu pulvera eksploziju gāzē. Ar vai bez ložmetējnieku palīdzības noticis tā, kā jau teikts, - “pī, pī, pī, paslīdēju” uz ložmetēja stobra. Tagad taču drīkst publiski pateikt, ka cilvēka spēkos nav skriet pretī ložmetēja izšautām lodēm, ar kuru triecieniem vairāk nekā 10 reižu vienā sekundē pietiek, lai cilvēka ķermeni atsistu atpakaļ vai sašķaidītu ātrāk, nekā viņš sasniedz ložmetēja ligzdu.

Gara esamību apliecina vēstures profesors

Lai kauja un karš kopumā varētu sākties un turpināties, abās karojošās pusēs ir vajadzīgi karavīri, kuri uzņemas veikt arī tādus kaujas uzdevumus, kuros izredzes izdzīvot līdzinās tam, it kā viņi tiešām dotos aizsegt ienaidnieka ložmetēja stobrus ar saviem ķermeņiem. Somu gatavību no 1939. gada 30. novembra līdz 1940. gada 13. martam šādā veidā stāties pretī Padomju armijas uzbrukumam esot noteicis Ziemas kara gars. Tāds ir somu radīts termins, kas oriģinālvalodā skan Talvisodan henki; Ziemas kara apzīmējums somu valodā ir Talvisota.

Kara gara piesaukšana nozīmē neiespējamību kara gaitu un rezultātus izskaidrot tikai ar ar to, kas taustāms un saskaitāms: tik karavīru pret tik karavīriem, tik tanku pret tik dzotiem, tik iznīcinātāju pret tik bumbvedējiem utt. Vadoties no šādi izteikta spēku samēra, karam vajadzēja noslēgties dažās dienās. Kara oficiālās beigas gan pārnestā, gan pavisam tiešā nozīmē bija jāpieskaņo Padomju Savienības diktatora Josifa Staļina (Džugašvili, 1878-1953) dzimšanas dienai 1939. gada 21. decembrī. Par ievērojamāko krievu komponistu sauktajam Dmitrijam Šostakovičam (1906-1975) bija pasūtīts skaņdarbs padomju karaspēka maršēšanai pa Helsinkiem. Tomēr iespēja šo maršu noklausīties radās ilgi pēc Ziemas kara un komponista nāves. Viņš bija ļoti dziļi nobāzis savas notis skaņdarbam, kas izrādījās komponēts nenotikušam pasākumam. Vēl neviens nav izstāstījis pietiekami izsmeļoši un pārliecinoši, kas un kā izjauca PSRS uzvaru pār acīm redzami vājāku pretinieku.

Somu viedokļi par viņu karu šeit atstāstīti atbilstoši tam, ko somi uzskatījuši par pareizu darīt plaši zināmu ārzemniekiem svešvalodās. Piemēram der Somijas Ārlietu ministrijas sagatavota interneta publikācija “Ziemas karš somu skatījumā”, uz kuru iespējams pāriet šeit. Tās ievadā precizēts, ka šajā reizē somu un Somijas vārdā karu aprakstījis Helsinku universitātes Krievijas studiju profesors Timo Vihavainens (1947). Vienu rindkopu no viņa rakstītā uz latviešu valodu var pārcelt šādā veidā: “Tas, ka Somija vispār izlēma par bruņotu pretošanos, darīja to mērķtiecīgi un saņēma plašu tautas masu atbalstu, visticamāk, bija kaut kas pilnīgi negaidīts Maskavai. Un tāpat arī Helsinkiem. “Ziemas kara gars” nav nekāds mīts un tā rašanās prasa skaidrojumu.” Profesors tad nu arī skaidro, cik vien iespējams vienā garā rakstā rezumēt pētījumus, kuru rezultāti publicēti vairāk nekā desmit Somijas un PSRS attiecībām veltītās grāmatās. Pilnīgi pārliecinoša skaidrojuma šajā publikācijā nav, jo attiecībā uz gariem visu izteikt vārdos ir principā neiespējami nevienā cilvēku valodā.

Ar ko atšķīrās Somija un Latvijas

Ziemas karu Padomju Savienība uzsāka pēc Somijas atteikuma atdot daļu no savas teritorijas PSRS kara bāzēm un vienkārši tāpat, lai Padomju Savienība justos drošāk. Latvija tajā pašā laikā līdzīgas, bet ne identiskas prasības pieņēma, kas ļāva izvairīties ko kara 1939./1940. gada ziemā, bet veicināja valsts okupāciju 1940. gada vasarā. Līdz ar to vienmēr var atrast iemeslu strīdiem, kā Latvijai bija labāk rīkoties 1939. gada septembrī. Vai Staļins tad būtu riskējis uzbrukt nevis tikai Somijai, bet vairākām valstīm uzreiz?

AMERIKA IR TUVU. 1939. gada 1. decembrī Latvijas avīze “Jaunākās Ziņas” 1. lpp. informēja par Amerikas Savienotajās Valstīs valdošo attieksmi pret Padomju Savienības uzbrukumu Somijai un jo īpaši pret Somijas pilsētu bombardēšanu

Vai tiešām trīs Baltijas valstis nevarēja vienoties par kopīgu pretošanos, nevis par padošanos, ka bija parocīgāk, jo nekādu vienošanos neprasīja? Vai Baltijas valstu atteikšanās padoties vispirms Padomju Savienības prasībām un tālāk, iespējams, uzbrukumam, nebūtu mainījušas PSRS un Vācijas, Anglijas un Francijas tālāko rīcību? Vai Baltiju tādā gadījumā pamanītu ASV? Vai iespējamā pretošanās nestu Latvijai vēl lielākus iedzīvotāju un teritorijas zaudējumus, nekā Latvija reāli zaudēja sakarā ar valsts okupāciju padomju un vācu izpildījumā? Vai Latvijai vajadzēja un vai Latvija varēja rīkoties kā Somija?

T. Vihavainens nepiemin tieši Latviju, bet atzīmē, ka Padomju Savienības prasības Somijai “1939. gada rudenī nenoveda pie tādiem Padomju Savienībai pieņemamiem rezultātiem, kā tas notika Baltijas valstu gadījumā, lai gan uz kaut kādu piekāpšanos Somija bija gatava”. Šīs atšķirības skaidrojamas ar diviem apstākļiem. Pirmkārt, ar atšķirībām prasību saturā, jo PSRS neprasīja no Latvijas teritoriju, no kuras vajadzētu evakuēt Latvijas iedzīvotājus. Protams, padomju kara bāzes Latvijā tika izveidotas ne klajos laukumos, bet ēkās, no kurām kādam bija jāizvācas, lai tur varētu ievākties padomju karavīri, taču šādas pārvietošanās bija psiholoģiski vieglāk paciešamas, jo neatspoguļojās uz kartes. Otrkārt, ar atšķirībām valstu iekārtā. “Demokrātiskā valstī, kāda bija Somija, tādas piekāpšanās diez vai būtu praksē izpildāmas. Teritorijas atdošana nozīmētu māju zaudēšanu tūkstošiem somu. Visticamāk, ka neviena partija negribēja uzņemties par to politisko atbildību,” skaidro T. Vihavainens.

Diemžēl demokrātijas jeb partijiskās konkurences diktēti politiķu solījumi aizstāvēt valsti (valsts teritoriju, iedzīvotājus un visvairāk bērnus, intereses, vērtības utt.) nedod garantijas, ka valsts tiešām tiks aizstāvēta. Apmēram tajā paša laikā Vācija taču sagrāva Franciju, kurai tās paraugdemokrātija palīdzēja tikpat maz, cik tās lielā un labi apbruņotā armija. Demokrātisko, bet proporcionāli saviem pieticīgajiem izmēriem militāri vājāko Eiropas valstu pretošanās Vācijai izrādījās cīņa nevis par tālāku pastāvēšanu, bet par bojā eju ar godu. Baltijas valstis pat uz godu pretendēt neuzdrošinājās, bet Lietuva var taisnoties, ka tai svarīgāka par zaudēto godu bija iegūtā Viļņa. Tikpat labi demokrātijas mehānismus var darbināt arī tā, ka politiķi apsola tautai mieru, kā to pagājuša gadsimta 30. gadu beigās mēģināja darīt gan Francija, gan Anglija, gan ar Francijas un Anglijas atļauju saplosītā Čehoslovākija.

VIENKĀRŠI UN SKAIDRI. Kontūrkarte ar teritoriju pārdali starp Padomju Savienību un tās izveidoto Somijas valdību: ar sarkanu krāsu uzrādītās teritorijas PSRS savāc, ar zaļo krāsu uzrādītās - dāvina Somijai. Šīs robežas starp valstīm drīz vien pazuda tāpat, kā robežlīgumu slēgusī “Kūsinena valdība”

Uz solījumiem nodrošināt ārēju mieru vispirms ar valsts neitralitātes pasludināšanu un pēc tam ar padošanos PSRS prasībām par kara bāzu izvietošanu Latvijā savu iekšpolitisko stabilitāti balstīja Kārļa Ulmaņa (1877-1942) režīms. Lai gan tas bija 30. gadu vidū likvidējis demokrātiskās procedūras, tas tomēr nevarēja nerēķināties ar iedzīvotāju vairākuma noskaņojumu. Tāpēc Somijas gadījums liek meklēt cēloņus, kuru dēļ demokrātijas mehānisms producēja pretošanos, nevis padošanos. Ne pretošanās, ne padošanās nav izskaidrojamas ar demokrātijai iekšēji piemītošam īpašībām.

Ar burkānu sita, ar pātagu baroja

Būtu par daudz prasīts no T. Vihavainena kā iesaistītās puses pārstāvja, lai viņš nosauktu somu pretošanos padomju iebrucējiem kā komunikācijas kļūdu, lai gan viņa teksts uz šādu rezumējumu vedina. Ja vēsturisko notikumu skaidrošanā vispār tiek piesaukts gars, tad tas nav jāiedomājas obligāti kā eņģelis. Jebkura kultūra un tauta ir apgādājusies arī ar tādām būtnēm, kas izmanto savas pārdabiskās spējas, lai pajokotu par cilvēkiem un viņu morāles normām jeb svētulību.

Konkrētajā gadījumā somu Ziemas kara gars būs pamudinājis uz Maskavu atsauktajiem Somijas valdības pārstāvjiem taisnoties Staļinam, ka viņi nevarot piekāpties padomju prasībām somu vēlētāju dēļ. Tālāk Staļins un viņa komanda to saprata kā mājienu, ka politiķi Staļina prasības izpildīs pie pirmās izdevības, ja vien Staļins pieliktu arī savu roku šādas izdevības radīšanā. Viņi iedvesmoja Staļinu pieķerties šai lietai pat ar abām rokām, bet pēc principa, ka labā roka nezina, ko kreisā dara. Tik tiešām dubults neplīst un cilvēkus var dresēt līdzīgi lopiņiem ar pātagu un burkānu, ja vien šo pamācību lietotājs nesit ar burkānu un nebaro ar pātagu. Staļinam piemita izcilās spējas gandrīz vienmēr atrast pareizos paņēmienus, ar kādiem panākt viņam vajadzīgo rīcību gan no konkrētiem cilvēkiem, gan no ļaužu masām, taču Somijas gadījumā viņš kļūdījās.

Saprotams ir Staļina nodoms ar Helsinku un vēl dažu lielāko Somijas pilsētu dzīvojamo kvartālu bombardēšanu parādīt it PSRS pārspēku Somijas iedzīvotāju vairākumam un jo īpaši tieši tai iedzīvotāju daļai, kuru noskaņojums tūlīt sasniegtu Somija politiķus. Cilvēkiem bija jānobīstas un jāprasa no politiķiem, lai tie padodas PSRS, jo tas taču glābtu pilsētu iedzīvotājus no nākamajiem uzlidojumiem. Somijas vadītāji varbūt arī būtu padevušies un veicinājuši tādu noskaņojumu, ar kura palīdzību izpildīt Padomju Savienības prasības, taču tad būtu vajadzīgas jaunas sarunas, uz ko Staļins vairs neielaidās.

KARŠ IR MIERS. 1939. gada 5. decembra “Jaunākās Ziņas” 6.lpp. akcentēja ziņu par “Kūsinena valdību”, ar kuru avīze jau bija iepazīstinājusi 1. lpp. ar atsauci uz PSRS valdības vadītāju Vjačeslavu Molotovu: “Padomju Savienība atrodas miera attiecībās ar Somijas Demokrātisko republiku un šī gada 2. decembrī noslēgusi ar tās valdību savstarpējas palīdzības un draudzības līgumu. Ar šo līgumu nokārtoti visi jautājumi, kuros nesekmīgi vestas sarunas ar Somijas agrākās valdības delegātiem, kas tagad nolikusi savas pilnvaras. Somijas Demokrātiskās republikas valdība savā š. g. 1. decembra deklarācijā griezusies pie PSRS valdības ar priekšlikumu sniegt Somijas Demokrātiskai republikai padomju bruņoto spēku palīdzību...”

1939. gada 5. decembrī “Jaunākās Ziņas” Latvijā bija tādas, ka dienu iepriekš PSRS ārlietu komisārs Vjačeslavs Molotovs (Skrjabins, 1890-1986) gan pieņēmis Zviedrijas sūtni Maskavā ar Somijas valdības piedāvājumu sākt sarunas par mieru, taču atbildējis, ka vairs neatzīst Somijas valdību, kas esot no Somijas aizbēgusi. Tās vietā esot nākusi jauna valdība, ar kuru Padomju Savienība jau noslēgusi ne tikai mieru, bet savstarpējas palīdzības un draudzības līgumu. Šajā līgumā Staļins bija iesaiņojis dāvanu somiem - Somijas teritorijas palielināšanu par 70 tūkstošiem kvadrātkilometru jeb 1/5 daļu pret Somijas teritoriju 1939. gadā; tas ir vairāk par visu tagadējo Latvijas teritoriju.

Tagad visi gudri, ka somu baidīšana ar uzlidojumiem pilsētām un aplaimošana ar milzīgas teritorijas piesolīšanu komplektā nebūt nepastiprināja pātagas un burkāna iedarbību pretēji Staļina cerībām tādējādi padarīt pavisam drošu uzvaru zibenskarā pār Somiju. Uzvara viņam bija vajadzīga, lai neizskatītos pēc vājākā partnera līdzās Vācijas diktatoram Hitleram (1889-1945), kura trofeju kolekcijā jau bija Austrija, Čehoslovākija un lauvas tiesa no Polijas. Somijas valdības izvairīšanās pakļauties PSRS prasībām atdot daļu Somijas teritorijas kalpoja Staļinam par iemeslu sākt karu par visu Somiju, kuras sagrābšana šķita pašsaprotama. Somijas politiskajai un militārajai vadībai neienāca prātā speciāli organizēt Somijas armijas atkāpšanos, lai tā kļūtu par vienu no elementiem, kas liktu somu tautai samierināties ne tikai ar valsts teritorijas atdošanu, bet arī ar tādiem vadītājiem, kuri teritoriju atdod. Bija pilnīgs pamats domāt, ka tas notiks pats no sevis, jo tieši Somijas karavīriem Padomju armijas pārspēks bija pirmajiem redzams un vislabāk saprotams. No Staļina viedokļa tikpat lieki bija instruēt armiju, ko tai darīt, ja somi tomēr nemūk. Rezultātā somi šāva, jo neviens viņiem nebija pateicis nešaut, bet padomju karavīri krita, jo neviens viņiem nebija pateicis, ko darīt, ja tik tiešām šauj viņiem virsū, nevis pārsvarā gaisā skata un goda pēc. Somus par varoņiem padarījušais Ziemas kara gars ir šo komunikācijas kļūdu apzīmējums somu valodā.