Ziemassvētki parāda kristietības degradāciju

Kristietība ir divu tūkstošu gadu laikā pielāgojusi sevi valdnieku un bodnieku vajadzībām, kuru piepildījums ir Ziemassvētki.
20.12.2020. Arnis Kluinis
 
ZIEMASSVĒTKU BĒRNI. Jo mazāk cilvēkiem īstu bērnu, jo lielāka vēlēšanās redzēt viena jaundzimušā lelli Ziemassvētku rituālos iekļautajās Kristus dzimšanas ainu rekonstrukcijās un tālāk jau daudzus bērnus ar Ziemassvētku rotājumiem ©SCANPIX

Lai vai kādi Covid-19 vārdā nosaukti ierobežojumi jau ieviesti un vēl tiks ieviesti līdz 2020. gada Ziemassvētkiem, tie nav vērsti pret dziesmas “Klusa nakts, svēta nakts” dziedāšanu. Varētu teikt pat tā, ka nupat atgādināto, dziesmas nosaukumā un pirmajās rindās esošo vārdu saturam atbilstošāk ir tos nobubināt zem maskas, atrodoties kaktiņā vai maliņā aiz eglītes, nekā pilnā balsī dziedāt baznīcā vai piedziedāt skaļruņiem pilsētu laukumos, kur nu jau vairāk nekā 30 gadus mēdza notikt Ziemassvētku pasākumi. Netiks aizliegts parūpēties par tiem, kuriem nav ne dziedamās rīkles, ne muzikālās dzirdes. Pietiks ar parasto dzirdi, lai dziedātu līdzi mūzikai, ko Latvijas raiduzņēmumi Ziemassvētku laikā atskaņos nemitīgi un kāda ir viegli izvelkama no datu glabātavām vispasaules tīmeklī vai cilvēku mājās. Par pārkāpumu ne pret Covid-19 likumiem, ne dziesmas tekstu un garu netiks uzskatīts tas, ka kāds ar labāku muzikālo dzirdi un dziedamo rīkli savā kaktiņā dziedās tik skaļi, lai citi savos kaktiņos varētu dziedāt līdzi.

Dusēt nomodā prot tikai latvieši

Arī šogad Latvijā varēs atgadīties arī tā, kā nepilnu divu simtu gadu laikā gadījies jau miljoniem reižu, kad gadus četrus vai piecus, sešus vai varbūt jau septiņus gadus vecs bērns pēkšņi apjēdz neatbilstību starp vārdiem “visi dus nomodā”, ko neizlabo un neizskaidro arī komats tekstā “visi dus, nomodā”, ja tāds tur ielikts un bērns prot ne tikai salasīt vārdus no burtiem, bet jau zina kaut ko no gramatikas.

Šajā reizē izlaidīsim kolekciju ar bērnības atmiņām, kurās vēlāk no lasītājiem par rakstītājiem vai stāstītājiem kļuvuši cilvēki iepazīstinājuši ar to, kā tieši viņus piemeklējusi atklāsme par īpaši Ziemassvētkiem piemītošo gulēšanu nomodā un kādus secinājumus viņi no tā izdarījuši savai tālākajai dzīvei, kur vieni un tie paši vārdi ik pa brīdim kļūst lietojami ar dažādu, varbūt pat ar pretēju nozīmi. Paļausimies uz to, ka vairums dziesmas “Klusa nakts, svēta nakts” latvisko versiju dzirdējušo un līdzi dziedājušo vai dungojušo cilvēku paši atradīs atmiņā gan kaut ko no savas bērnības saistībā ar šo dziesmu, gan vēlākā laikā lasītus vai dzirdētus pārspriedumus par dusēšanu nomodā. Vieniem tie apliecinājuši, ka viņi nav vienīgie tādi, kas par šādu dusēšanu brīnījušies, bet gan jau arī tādi, kas bijuši pārsteiguši par to, ka citi spēj nesaprast pašsaprotamas lietas.

Īstenībā dusēšana nomodā nav Ziemassvētku, bet tikai latviešu vai varbūt latviešu un vēl dažu citu dīvainu tautiņu problēma, ja tās līdzīgi latviešiem izfantazējušas to, kam dziesmā nevajadzētu būt. Latvieši jau vairāk nekā divus simtus gadu laikā kopš pasaulē populārākās Ziemassvētku dziesmas sacerēšanas nav spējušas apgādāties ar korektu tās teksta tulkojumu. Precīzāk sakot, latviešiem vispār nav šī teksta tulkojuma. Jā, ir dziesma atbilstoši mūzikai, ko 1818. gadā tagadējā Austrijā sacerējis ērģelnieks un skolotājs Francs Ksavers Grūbers (1787-1863), taču šīs dziesmas vārdi nav F. K. Grūbera paziņas Josefa Mora (1792-1848) sacerētie vārdi. Dziesma tomēr noteikti ir Ziemassvētku dziesma arī latviešiem un varbūt jo īpaši latviešiem, jo dziesmas latviešu versijā ir iedabūts vairāk citātu un atsauču uz evaņģēlijiem, kuros aprakstītā Kristus piedzimšana ir iemesls, lai kristieši un to atdarinātāji jeb līdzskrējēji vispār svinētu Ziemassvētkus. Dziesmas apaļā 200 gadu jubileja 2018. gadā ir atstājusi mantojumā vairākas publikācijas latviešu valodā, kas veltītas dziesmas radīšanai, taču tajās ir apiets viss, kas varētu attiekties uz latviešu valodā dziedamās dziesmas vārdu autoru jeb autorību plašākā nozīmē (kurš un kad pirmo reizi izdevis tās tekstu latviešu valodā, kurš pirmo reizi atzīmējis dziesmas izpildīšanu latviešu valodā u.tml). Tieši tāpat nekur nav atrodamas norādes uz neatbilstībām starp dziesmas oriģinālajiem vārdiem un latviešu vārdiem, kuru salikumam pašam sava oriģinalitāte ar dusēšanu nomodā.

Par vietu, kurā, protams, attālināti, vislabāk uztverami dziesmas vārdi, pirmkārt, oriģinālvalodā, otrkārt, to muzikālajā ietvarā un, treškārt, skaņu un burtu vienībā ir iesakāma adrese. Tas ir izpildījums bērniem absolūti literārā vācu valodā un nesamudžinātā aranžējumā. Vācu bērniem nav uzkrauta galvu lauzīšana par to, kādā veidā visiem vismaz Ziemassvētkos, vismaz kaut kad senatnē ir nācies dusēt nomodā. Kurš grib atbrīvot savus bērnus un pats sevi no neizpratnes par dziesmas saturu kaut vai tikai tās pirmā pantiņa apjomā, tas lai izmanto Covid-19 sagādāto brīvo laiku un pārliek latviešu valodā to, kas dziesmā skan un norādītajā adresē tiek arī projicēts uz datorekrāna ar burtiem atbilstoši skaņām. Būtu jauki, ja kādam rastos vēl labāks latviešu teksts pasaulē populārākajai Ziemassvētku dziesmai, bet iesākumam jeb salīdzinājumam var noderēt šādi vārdi, kas samērā atbilstoši oriģinālam un pilnībā iekļaujas melodijā:

Klusa nakts, svēta nakts!

Visi dus, bet uz vakts

Tikai divi vissvētākie redz,

Jauko puisēnu matcirtas sedz,

Debesu mierā viņš dus,

Debesu mierā viņš dus.

Kristus nācis iznīdēt pasauli

Jauki, protams, ka vecākiem piedzimis bērns. Atstāsim laikiem pirms un pēc Ziemassvētkiem divu veidu klaigāšanu par to, kas šajā ainiņā nav kārtībā. No vienas puses, pasaule iet bojā pārapdzīvotības dēļ, tāpēc jauks bērns ir tikai un vienīgi nepiedzimis bērns, kurš neradīs nekādu CO2 emisiju. No otras puses, tautas iet bojā, jo to piederīgie aizvieto savus neesošos bērnus ar iespējām reizi gadā un vislabāk Ziemassvētkos, pirmkārt, palūkoties uz jaundzimušā lelli un atpirkties ar naudas ziedojumiem. Ja Ziemassvētki tiek rīkoti viena konkrēta bērna dēļ, tad mēģināsim noskaidrot tieši par šo bērnu, ar ko viņš tik īpašs. Vai neatradīsies vēl kāda Ziemassvētku dziesmiņa, kur tas tiktu pateikts īsi, skaidri un tik vienkārši, lai to spētu saprast pat bērni?

Jā, ir tāda dziesmiņa, kas pretendē uz šo jautājumu atbildēt:

Ak, tu priecīga, ak, tu svētīga

Ziemassvētku dieniņa!

Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis,

Priecājies, priecājies, draudze!

Jā, ja tas tā būtu, tad būtu arī atbilde, kāpēc jāsvin kristiešu Ziemassvētki. Tomēr kam nu vēl labāk, nekā pašiem kristiešiem un visai pasaulei no kristiešiem zināms, ka nekur nekāds ienaids netika rimis. Apbrīnu izraisa kristiešu spējas ar vienām un tām pašam mutēm Ziemassvētkos priecāties par jaundzimušo un Lieldienās vaimanāt par viņa nāvi pie krusta. Baznīcas gadā šos notikumus šķir apmēram trīs mēneši, Kristus dzīvē - apmēram 30 gadi. Pat ja Kristu vēl iespējams atrunāties, ka vaimanas par viņa nāvi pēc trijām dienām pāries gavilēs par viņa augšāmcelšanos, tad tā tomēr nav atbilde, kāda jēga no šīm izdarībām tiem, kuri paliek uz zemes. Viņiem taču jādzīvo pasaulē, kurā ne ko par labu nav vērsusi ne Kristus piedzimšana, kas neizmainīja pasauli uz labu pat tik daudz, cik būtu bijis vajadzīgs paša Kristus drošībai, ne arī viņa nāve un augšāmcelšanās. Jo īpaši Ziemassvētki ir aizdomīgi. Pirmkārt, jebkādu Kristus dzimšanas labvēlīgo ietekmi uz pasauli taču anulē Lieldienas. Otrkārt, tieši Kristus dzimšanas dēļ notikusī bērnu apkaušana Betlēmē atstāj iespēju priecāties par šiem notikumiem tikai cilvēkiem ar īpatnēju pasaules uztveri.

PAR KO JĀPRIECĀJAS? Flāmu gleznotājs Pīters Brēgels Vecākais (1525-1569) sekojis loģikai, pēc kādas dienvidos dzimušā Kristus dzimšanas diena tiek saukta par Ziemassvētkiem, dekorēta ar eglītēm utt. Tāpēc viņš parādīja, kā viņa dzimtenē vai arī Latvijā būtu pildīta Mateja evaņģēlijā aprakstītā jūdu valdnieka Hēroda pavēle “apkaut visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus” (2;16), lai nepiepildītos pravietojums, ka starp viņiem piedzimis arī nākamais jūdu valdnieks

Pieredze ar gulēšanu nomodā mudina pārbaudīt, cik lielā mērā tas, ko dzied latvieši, atbilst tam, ko dzied kristiešu vairākums. Arī šajā gadījumā atbilstība izrādās vāja. Atšķirība starp gadījumiem tāda, ka šajā reizē zināms, kurš mums sajaucis galvu jeb samežģījis mēli. Tas bijis luterāņu mācītājs un baznīcas funkcionārs Vidzemē, baltvācietis ar vārda un uzvārda rakstību oriģinālā Carl Christian Ulmann (1793-1871), kas latviskošanas gadījumā nejauši sakrīt ar Latvijā daudz labāk atmiņā palikuša politiķa vārdu un uzvārdu. Viņš pārtulkojis latviski vācu dziesmu, kuras oriģinālnosaukumam tiek izmantoti tās pirmie vārdi “O du fröhliche” (“Ak, tu priecīga”) un kuru dzied daudzās kristīgās pasaules valodās. Dziesmas pirmā panta vārdus, kas šeit jau citēti, savirknējis vācu sabiedriskais darbinieks Johans Daniels Falks (1768-1826) atbilstoši melodijai, kas bija nonākusi no Sicīlijas līdz J. D. Falkam Veimārā; tekstu ar diviem nākamajiem pantiem pabeidzis viņa māceklis, bet šeit paliksim tikai pie pirmā panta. Ar tā oriģinālu iespējams iepazīties šeit līdzīgā noformējumā tam, kāds jau raksturots “Klusa nakts, svēta nakts” gadījumā.

Panta latviskojums sākas vai nu ar paviršību, vai ar signālu, ka latviski nekas nebūs tā kā vāciski. It kā bez pamata vācu “Weihnachtszeit”, t.i., Ziemassvētku nakts pārtaisīta par “dieniņu”. Tālāk - vairāk. Tas nebūtu nekas, ka attiecībā pret oriģinālu vietām samainītas frāzes “Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis”, toties svarīgi tas, ka “viss ienaids rimis” oriģinālā skan “Welt ging verloren” - “pasaule gājusi bojā” (pazudusi, izzudusi). Jāpiekrīt, ka bez pasaules arī nekāda ienaida pasaulē nebūs, taču dziesmas jēga pilnīgi cita, ja attiecīgais K. Ulmanis noklusējis mīļiem latviešu zemniekiem jeb bauriem šī sasnieguma cenu visas pasaules vērtībā.

Diedz vai vēl kāda cita valoda ir spējīga saskaņot pasaules pazušanu un Kristus dzimšanu tik cieši kā vācu valoda ar “verloren - geboren”, taču saglabāt jēgu dziesmas ritmā vajag, kā tas, piemēram, izdarīts attiecīgās rindas tulkojumā angļu valodā “The world was lost, Christ is born”. Tomēr lieta nav tik vienkārša, jeb ne mēs vienīgie bauri! Tā arī neizdevās atrast angļus, t.i., angļvalodīgos, kuri būtu atdevuši internetam savu dziedāšanu ar vārdiem “the world was los”, toties atskanēja muzikālais pavadījums dziedāšanai pēc priekšā rakstītiem vārdiem “Grace again is beaming; Christ the world redeeming”, kas vēl cukuraināk par K. Ulmaņa daiļradi. Vācieši gan turpina dziedāt ar klasiķa vārdiem, kurus latviešu valodā vajag un varbūt arī var atveidot labāk, bet iesākumam lai ir tā:

Ak, tu priecīga, ak, tu svētīga

Ziemas svētku nakts žēlība!

Pasaule sista, dzimis ir Kristus -

Priecājies, priecājies, draudze!

Dieva vietā liek lelli un cilvēkus

Visticamāk, ka latvieši līdz šīs dziesmas oriģinālam daudz maz atbilstošu vārdu dziedāšanai nenonāks. Paliksim pie gadsimtos ierastās lomu sadales, kurā latviešu bērniem jāpadomā par gulēšanu nomodā, bet vācu bērniem par to, kāpēc pieaugušie tā jūsmo un bērniem tikpat priecīgi jādzied līdzi par pasaules aiziešanu bojā. Ar tādu neatbilstību starp dziesmas vārdiem un izpildījumu kristietība samaksā par priekšrocībām, ko dod pāreja no pasaules galu sludinošas sektas uz baznīcu, kas balstās gan uz valsts varu, gan uz ļaužu masu. Kā 2014. gada Ziemassvētkiem pieskaņotā publikācijā portālā LV atzina luterāņu mācītājs un tobrīd arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Ralfs Kokins, “senie kristieši Ziemsvētkus nesvinēja, jo svarīgākās bija Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētki, kā arī Vasarsvētki, kas arī vēsturiski un kalendāri ir viegli un skaidri datējami. Baznīca Ziemsvētkus sāk svinēt tikai pēc 4. gadsimta, kristietībai kļūstot par impērijas oficiālo reliģiju, saplūstot ar pagānismu un devalvējot tās saturu, tāpēc arī radusies šo svētku sasaiste ar ziemas saulgriežiem, kam maz sakara ar vēsturisko Jēzus dzimšanas dienu, ko dažādu kalendāro pārrēķinu dēļ nebūtu tik viegli precizēt.”

Cilvēku masa nevar un negrib izsekot baznīcas likstām un ķibelēm, kuru dēļ Kristus dzimšanai pat gadu nācās pārbīdīt no sākotnēji viņa dzimšanai pieskaņotās ēras pirmā vai varbūt nultā gada uz 4. gadu pirms viņa paša ēras un kāpēc Eiropas kristiešu Ziemassvētki 25. decembrī nesakrīt ar Krievijas kristiešu Ziemassvētkiem nākamā gada 6. janvārī. Masa grib tikai solījumus, ka kāds kaut ko izdarīs visu citu vietā. Daudzus gadsimtus Kristus darbs bija nomirt pie krusta par citu grēkiem, bet tagad kristieši atvieglojuši dzīvi ne tikai sev, bet arī savam simbolam. Lai nav jāmokās ne viņam pie krusta, ne viņiem - uz to skatoties, t.i., apzinoties savus grēkus. Labāk lai viņš paguļ kā lelle silītē un debesu mierā, bet viņi reizi gadā atnāks, paskatīsies un aizkustinājuma asariņu atrādīs sev un citiem, tai skaitā Dievam, kas viņus par to kaut kad laipni sagaidīs debesu valstībā. Cilvēki līdz šim gadam tieši Ziemassvētkos piepildīja un pārpildīja dievnamus un tajās izvietotās ziedojumu lādītes, kuru dēļ mācītājiem jābūt ļoti uzmanīgiem, ja viņi vispār saņemas brīdināt sanākušos, ka tik viegli viņi debesīs netiks.

Pirmie kristieši vispār nesvinēja tagad par Ziemassvētkiem noformēto Kristus dzimšanas dienu, jo turējās pie uzskata, ka cilvēka dzimšana ir sākums, pirmkārt, ciešanām, un, otrkārt, neziņai līdz pat cilvēka nāvei. Tikai pēc nāves kļūst skaidrs, kura cilvēka piedzimšana pelnījusi gaviles, kura - lāstus un kura - aizmiršanu. Ziemassvētku izbīdīšana kristietības rituālu priekšplānā parāda Dievu jaundzimušā rakursā, kādā tas ne ar ko neatšķiras no jebkura cita jaundzimušā. Tas ir kārtējais jautājums par olu un vistu, kādā veidā cilvēki nonāca līdz apņēmībai likt sevi Dieva vietā vispirms kā jaundzimušo baznīcā un tālāk pamazām, palēnām divu tūkstošu gadu laikā arī visur citur. Kristietību var uzrādīt kā galveno kārdinātāju, kad viens baznīcas grupējums vervējis cilvēkus citu grupējumu nožmiegšanai, dodot šiem cilvēkiem tādas garantijas nonākšanai paradīzē, it kā to saņēmējiem ar Dievu vairs nebūtu jārēķinās. Tikpat veikli iespējams sakrāmēt kaudzi ar liecībām, kāpēc baznīca vislabāk sapratusi, ka cilvēku lepnība labu galu neņems. Jā, ir baznīca cilvēku prasībām piekāpusies, bet tikai tāpēc, lai glābtu, kas glābjams. Piemēram, lai vismaz Ziemassvētkos ievilinātu cilvēkus dievnamos, kas šogad būs virtuālie dievnami.