Armands Birkens: Netaisos padoties un noslīkt bezcerībā!

«Būdams optimists, es netaisos padoties un noslīkt bezcerībā. Turamies, cīnāmies! Lai mums visiem šis gads ir labvēlīgs! Galvenais, lai veselība, pēc tam viss pārējais. Uz drīzu tikšanos Latvijā vai Čikāgā!» sūtot mīļus un saulainus sveicienus tautiešiem Latvijā, saka mūziķis, leģendārās grupas «Čikāgas piecīši» solists Armands Birkens. Viņu šodien suminām dzimšanas dienā!
09.01.2021. Santa Raita
 
JUBILĀRS. Šodien savu 67. dzimšanas dienu svin leģendārās grupas «Čikāgas piecīši» solists Armands Birkens. «Sirdī gan vēl ir tikai trīsdesmit septiņi!» smaidot saka maigā tenora īpašnieks ©no Armanda BIRKENA personiskā arhīva

Kā šodien paiet jūsu dienas tālajā Čikāgā?

Sēžot «Facebook». Joks. Man nav vairs pilna laika maizes darbs, bet savu laiku veltu radošiem darbiem: rakstu grāmatas, dzeju un dziesmas. Neesmu vairs vadošos amatos latviešu sabiedrībā, bet vēl piedalos sarunās par sabiedrību - tās darbību un nākotni. Kad vajag un varu, piedalos arī sabiedriskajos darbos.

MIKA. «Man ir arī mīļš kaķītis - runcis Mika! Viņam arī vajadzīga mana uzmanība - viņam patīk spēlēties, patīk, ka viņu glauda un ķemmē.» / no Armanda BIRKENA personiskā arhīva

Man ir sava māja, tā jāuztur. Ir pieklājīgi liels dārzs, un darba netrūkst ne iekšā, ne ārā. Man arī patīk dārza darbi, jo īpaši - griezt krūmus. Šajā krīzes laikā palīdzu arī pāris draugiem, kuri paši nebrauc ar mašīnu - iegādājos pārtiku un citas lietas. Man ir arī mīļš kaķītis - runcis Mika! Viņam arī vajadzīga mana uzmanība - viņam patīk spēlēties, patīk, ka viņu glauda un ķemmē. Protams, zināmu laiku pavadu arī sociālajos tīklos, jo īpaši «Facebook», kur man ir ļoti daudz labu, burvīgu draugu, par kuriem jūsmoju un esmu pateicīgs. Šādā veidā varu uzturēt sakarus ar draugiem visā pasaulē. Tādā veidā komunicēju arī ar radiem, kuri dzīvo Monreālā, Kanādā, Latvijā. Esmu bagāts - man ir daudz labu draugu un labu radinieku!

Kā globālā pandēmija mainījusi dzīvi Čikāgā un Amerikā kopumā? Kādi ierobežojumi, aizliegumi, grūtības?

Ierobežojumi ir spēkā jau sen. Precīzi neatceros, kad tie sakās, bet pasen - pagājušās ziemas beigās, pavasara sākumā. Daudziem tas viss jau sen ir apnicis, bet - esam arī pieraduši. Protams, cik nu var pierast pie sejas maskām, distancēšanās un aizliegumiem. Katrs štats te rīkojas savādāk, skatoties pēc apstākļiem. Manā štatā ierobežojumi bijuši diezgan lieli, arī Čikāgas pilsētas mērs daudz ko aizliedzis.

«MADE IN LATVIA». «…jo mana maska ir «Made in Latvia», no ausu galiņiem līdz mutītei!» «dzied» Armands Birkens, uzsverot, ka, iespējams, ir vienīgais visā ASV, kuram maska ir no Valmieras. «To uzšuvusi izcilā šuvēja un dejotāja Baiba Līkuma. Arī jūs varat pasūtīt sev tādu masku. Atbalstām Latvijas uzņēmējus un māksliniekus!» aicina mūziķis / no Armanda BIRKENA personiskā arhīva

Šis vīruss nes sev līdzi tikai traģēdijas. Traģiski ir tas, ka cilvēki mirst. Daļai to, kuri inficējas, slimošana ir nopietna, smaga. Sāpīgi ir ierobežojumi, ka nevar apciemot cilvēkus slimnīcās un aprūpes namos - daudzi tur palikuši bez ģimenes atbalsta un palīdzības, un tas ir ļoti skumji. Protams, to var saprast, jo arī darbinieki šajās iestādēs pakļauti lielam riskam, tāpat kā visi pārējie, kuri strādā ar cilvēkiem - policisti, ugunsdzēsēji, ārsti, medmāsas, ātrās palīdzības darbinieki.

Principā visās publiskās vietās ir jāvalkā sejas maska. Ir cilvēki, kuri velk arī cimdus. Sēdēt restorānos ir liegts. Daudzi ēdināšanas uzņēmumi vasarā iekārtoja āra terases, kur bija atļauts paēst, bet tagad ēdienu var tikai pasūtīt - izņemt paši vai ar piegādi uz mājām.

Arī kultūras un sporta pasākumi lielā mērā ir pārtraukti - notiek bez publikas vai ar ierobežotu skatītāju skaitu. Sportu, piemēram, raida televīzijā un radio. Čikāgas operas un simfoniskā orķestra sezona ir pilnībā atcelta. Tā ir liela traģēdija, jo daudzi palikuši bez ienākumiem. Protams, veselība ir pirmajā vietā, bet tas viss ir ļoti smagi.

Traģēdija ir arī tajā, ka nevar normāli notikt bēres, kāzas, iesvētības, kristības. Šādos notikumos drīkst būt tikai ļoti ierobežots apmeklētāju skaits. Visskumjāk ir tas, ka nevar izvadīt mūžībā aizgājušos. Grūtību ir daudz un dažādu. Pensionāri un tie, kuriem nav stipra veselība, baidās iet ārā. Neviens negrib slimot. Visi gaida, kad vīruss pazudīs, lai dzīve atkal būtu normāla.

Arī skolas gandrīz visas ir slēgtas, mācības notiek datorā. Tāpat arī Amerikas latviešus šī krīze skāra ļoti smagi - atcelti visi koncerti un sarīkojumi, latviešu skola Čikāgā notiek datorā. Nezinu, ko mēs darītu, ja nebūtu interneta! Un tomēr ir ļoti skumji, ka pagājušogad pirmo reizi 55 gadu laikā lielais, burvīgais, izcilais un mūsu mīļais latviešu centrs «Garezers», kas ir ASV vidienē - Mičiganas štatā, apmēram trīs stundu brauciena attālumā no Čikāgas -, bija kluss un tukšs. Pagājušogad tika atceltas visas nometnes, vasaras vidusskola un daudzi citi pasākumi, kas līdz šim tur notika katru vasaru.

Ar ko jums atmiņā paliks 2020. gads?

Gads ir vērtējams tikai kā nepatīkams, ļoti smags un lielā mērā traģisks. Pamatā divu galveno iemeslu dēļ. Vispirms vīrusa dēļ, kas visiem dzīvi izsita no eņģēm. Daudzi ir slimojuši, nomiruši. Un, protams, arī politikas dēļ - Amerika pagājušajā gadā bija ļoti sadalīta, un tāda tā ir vēl šodien. Liela pārbaude pilsoņiem un valdībām. Bet es esmu pārliecināts, ka mēs visu izturēsim, par to man nav šaubu! Amerikā ir daudz labu, gudru un patriotisku cilvēku, lai nebūtu savādāk.

Vai jums ir kādas radošas ieceres 2021. gadam?

Ir radošas ieceres! Es turpinu rakstīt. Vienu grāmatu rakstu jau vairākus gadus. Iet ļoti lēni, bet es negribu sasteigt. Šī grāmata būs angļu valodā. Ir padomā arī divas grāmatas latviešu valodā. Viena būs manas atmiņas un saistība ar «Čikāgas piecīšiem», kas bijusi mūža garumā. Diemžēl mans draugs Alberts Legzdiņš savu atmiņu grāmatu nepabeidza. Tas ir liels zaudējums, jo viņa piedzīvojumi un skatījums uz «piecīšiem» bija īpašs un unikāls. Otra grāmata latviešu valodā būs dzeja un mani «aprīļa joki», ko esmu sācis rakstīt pirms vairākiem gadiem un ko man ļoti patīk darīt. Mani joki un dzeja ir publicēti dažos latviešu preses izdevumos ASV, Kanādā, Austrālijā, arī Eiropā, iespējams, kaut kas parādījies arī Latvijas presē. Tos esmu publicējis arī savā «Facebook» profilā, un atļaušos teikt, ka gan mana dzeja, gan «aprīļa joki» ir saņēmuši ļoti labas lasītāju atsauksmes.

«NEVARU SAGAIDĪT, kad atkal varēsim tikties dzīvajā! Domāju, ka to novērtēsim kā vēl nekad,» saka mūziķis Armands Birkens, paužot cerību, ka tas notiks jau šogad / F64

Ir arī ieceres mūzikā. Pagājušā gadā sāku sadarbību ar Auroru Kondrusu - talantīgu divpadsmitgadīgu meiteni. Viņas vecāki, apdāvināti mūziķi, lūdza mani padziedāt kopā ar Auroru, un rezultātā novembrī un decembrī ierakstījām trīs mūzikas video, kurus var redzēt arī manā «Facebook» profilā un «Youtube». Viens bija ar «piecīšu» dziesmu - «Karavīra dziesma» («Es redzēju bāleliņu») un divas amerikāņu Ziemassvētku dziesmas. «Čikāgas piecīši» vienmēr ir dziedājuši kopā ar bērnu ansambļiem un jaunajiem talantiem, un šo sadarbību es uzskatu par šīs labās tradīcijas turpināšanu. Ir doma kopā ar Auroru arī šogad ierakstīt kādu dziesmu. Arī pats gribētu šogad iedziedāt kādas dziesmas, kas vēl nav ierakstītas. Rakstu arī pāris jaunas dziesmas - vienu angļu, otru latviešu valodā. Pagājušā gada aprīlī man Čikāgā bija plānots piedalīties koncertā, bet tas pārcelts uz šī gada aprīlī. Vēl gan nav zināms, vai tas būs iespējams. Auroras māte Kristīne Eižvertiņa izveidoja Čikāgā bērnu vokālo ansambli «Čības», un savā pirmajā koncertā plānoja izpildīt tikai «Čikāgas piecīšu» dziesmas. Biju ļoti aizkustināts, to uzzinot. Palīdzēju Kristīnei izvēlēties dziesmas, sākām jau mēģināt, bet laiks rādīs, vai aprīļa koncerts būs iespējams. Dziedošie bērni ansamblī ir vienreizēji forši, labi un talantīgi! Ir patiesi aizkustinoši dzirdēt, ar kādu sirsnību un sajūsmu meitenes dzied «piecīšu» dziesmas. Mēs ar Alni Ceru un Kristīni pavadīsim ansambli. Diemžēl Alberts Legzdiņš, Uldis Ievāns un Uldis Streips vairs nav šai saulē un nevarēs būt kopā ar mums. Janīna Ankipāne arī gribētu atbraukt, iespējams, būs vēl kādi no ansambļa senajiem dalībniekiem. Ja būs tāda iespēja, atbrauciet arī jūs uz šo koncertu!

Vai, ja būs iespējams, šogad plānojat atbraukt uz Latviju?

Es ļoti pārdzīvoju, ka pagājušā gadā nepaspēju aizbraukt. Šogad mēģināšu atkal. Gribētu būt Latvijā Jāņos. Latvija ir paradīze jebkurā gadalaikā, bet Jāņos es īpaši izbaudu Latvijas skaistumu un auras.

Jums sestdien dzimšanas diena…

Parasti savā dzimšanas dienā ar draugiem aizgājām uz kādu restorānu vai kafejnīcu. «Pateicoties» ierobežojumiem, šogad nāksies svinēt virtuāli. Gan jau būs labi! Man te ir burvīgi draugi, un ar viņiem ir patīkami tikties gan dzīvajā, gan virtuāli. Bet vispār šī dzimšanas diena man būs īpaša: sanāk, ka apritēs 60 gadi, kopš pirmo reizi uzstājos publikai - man bija septiņi gadi, kad Jāņa draudzes (latviešu luterāņu baznīca Čikāgā) pagraba zālē dziedāju latviešu tautasdziesmu «Cīruli, cīruli» savas māsas Lauras klavieru pavadījumā, ko ar mums iestudēja māte Rita. Par to jau esmu medijiem agrāk stāstījis. Kopš tās reizes visu mūžu esmu dziedājis. Un vēl varu atklāt, ka šogad domāju pielikt punktu savai skatuves karjerai. Pēdējais koncerts varētu būt aprīlī - jau pieminētajā koncertā kopā ar ansambli «Čības». Manuprāt, pasakaini skaists veids, kā noslēgt karjeru. Mani joprojām aicina dziedāt bērēs, kristībās, kāzās un dažādās jubilejās, bet es nezinu, vai to turpināšu. Laiks rādīs. Lai jaunie dziedoņi pārņem stafeti! Viena šāda dziedone ir jau pieminētā Aurora. Čikāgā ir arī citi ļoti talantīgi bērni, jaunieši un, protams, viens otrs pieaugušais arī.

Ko jums dzimšanas dienā novēlēt?

Veselību, mīlestību, bagātību un - iespēju tikt uz Latviju!