Šodienas jubilārs Raimonds Pauls: Es strādāju tiem, kuri mani klausās

„Nav jau par ko runāt, Elit. Šis ir tukšs laiks,” atgaiņājas Maestro Raimonds Pauls. Bet pašam rokas pilnas ar skaņām, melodijām un rītdienu. Un, patiesību sakot, viņš varētu arī neteikt ne vārda: viņš varētu tikai klusēt, jo „runātu” viņa acis, mīmika, rokas... Tomēr mēs vienmēr runājam: gan tad, kad Maestro piezvana, lai izstāstītu kādu politiski muzikālu (vai otrādi) joku, gan tad, kad tiekamies. Un ikviens laiks, izrādās, ir pilns ar pārdomām. Jo tukšs tas ir tikai tad, ja cilvēks pats ir tukšs. Raimonda Paula gadījumā par tukšumu runāt būtu nepiedienīgi. Šodien Raimondam Paulam jubileja – 85 gadi. No sirds apsveicam, Maestro!
12.01.2021. Elita Veidemane
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Aplausu vētrā viņš saliecas tikai mazliet

Pirms 12. janvāra, kad ir Maestro dzimšanas diena, viņam katru dienu ir mēģinājumi. Bija. Pērn, aizpērn. Vienmēr. Arī tagad ir. Šogad kovida ēnā izplēnēja gaidītais koncerts ar Elīnu Garanču, kam Maestro gatavojās teju pusgadu. Nenotika arī Ziemsvētku koncerti.

Bet savulaik... Atceros, divtūkstošo gadu sākumā, kad kārtējo reizi zvanīju decembrī un jautāju, ar ko viņš nodarbojas, Raimonds Pauls atbildēja: „Es trenējos. Janvārī koncerti. Marija Naumova dziedās. Es spēlēšu pirmo daļu. Es būšu tāds... iesildošais muzikants.” Raimonds joprojām trenē rokas, stundām spēlē klavieres. Jebkurš, kas kaut reizi ir klausījies un redzējis viņa spēli, zina stāstīt, ka Raimondam Paulam atliek tikai pieskarties instrumentam, un tas sāk skanēt pats.

Iztēlē redzu, kā viņš saberzē plaukstas, it kā apkārt valdītu aukstums, un kā viņš brīdi koncentrējas mūzikai. Tradicionāli nervozais, tikai Paulam vien piemītošais piesitiens. Koncerti allaž virzās pa augšupejošu līkni: arvien piesātinātāk, arvien emocionālāk. Uz beigām Raimonds pie klavierēm ceļas kājās: šķiet, viņš tūlīt lidos. Tā ir virsotne, un tur viņš tajā mirklī atrodas. Roka pēc pēdējā akorda atbalstās pret klavierēm. Maestro it kā pieturas pie tām: ka neaizlido. Aplausu vētrā viņš saliecas tikai mazliet, un pāri sejai pārskrien viegls, mulss smaids, tūlīt pat izgaisdams.

Maestro sešdesmit piecu gadu jubileju (2001. gads) gaidīja visi, kam Raimonds Pauls kaut ko nozīmē: gan tie, kuriem tuva viņa mūzika, gan tie, kuriem ļauni gribējās viņu redzēt nogurušu un neradošu. Otrajiem nesanāca: Pauls atkal bija atradis jaunus savu dziesmu izpildītājus (Marija Naumova, Normunds Rutulis un Ance Krauze), un dziesmu cikls „Nekur nav tik labi kā mājās” (ar Guntara Rača vārdiem) acumirklī iegūla klausītāju sirdīs. Tas drīz vien ieguva Zelta diska statusu.

Ardievu, es pametu jūs...

Raimonds Pauls koncertzāles „Latvija” atklāšanā Ventspilī 2019. gadā / Arhīvs

Ko viņš domāja, sagaidot sešdesmit piektās dzimšanas dienas rītu? „Es domāju par to, ka agri vai vēlu pienāks laiks, kad man vajadzēs iziet ārā no ierastā dzīves ritma un veida, kādā esmu dzīvojis pēdējos trīsdesmit, četrdesmit gadus. Skatuve mani pilnībā ir paņēmusi savā varā, tai ir tāds tvēriens, no kura ārā grūti tikt. Nevar tikt! Bet varbūt par nākotni nemaz nedomāt? Varbūt - lai viss iet kā iedams? Ja cilvēki mani gribēs dzirdēt, gribēšanu varēs uzskatīt par dopingu, bet, ja tas, ko tu dari, nevienam nebūs vajadzīgs, tad būs jāpērk siltās čības un jātup pie televizora. Manī nav ar skatuvi saistīta pesimisma, bet daudz labāka varēja būt dzīve visapkārt. It kā mēs ejam uz priekšu, bet reizēm šķiet, ka rāpjamies atpakaļ. Visās jomās! Apkārt pārsvarā dzird tukšu muldēšanu. Bet varbūt tikai man tā šķiet,” Raimonds atmet ar roku.

Nu Raimondam Paulam ir 85 gadi. Apbrīnojamā kārtā viņš ir tikpat radošs kā pirms divdesmit gadiem. Un tikpat asi redz un vērtē apkārt notiekošo - gan muzikālajā, gan politiskajā dzīvē.

Pauls rezignēti vēro arī pats sevi. Viņš laiku pa laikam „noraksta” savu darbošanos mūzikā: viss, cauri, basta, es vairs nekoncertēju! Nepaiet ne pusmēnesis, kad Pauls sazvērnieciski paziņo: ziniet, man prātā jauna programma... Atceros, pēc diska „Nekur nav tik labi kā mājās” patiesi šķita: tas ir Paula atvadu sākums. Sevišķi tas ieķērās sirdī, noklausoties apbrīnojami gaišo un melodisko „Es vienkārši teikšu - ardievu!” (Guntara Rača vārdi).

Es vienkārši teikšu - ardievu!

Un varēšu projām tad iet

Pa durvīm, kas vienmēr ir vaļā,

Pa durvīm, kas vienmēr ir ciet.

Es vienkārši teikšu - lai paliek!

Lai paliek, kā bijis un būs.

Es biju te ciemiņš, un tikai.

Ardievu - es pametu jūs.

Lai paliek, lai paliek, kā bijis,

Lai paliek, lai paliek, kā ir.

Es mīlējis esmu šo zemi

Un debesis, kuras mūs šķir.

Viss atkal ir viegli un labi,

Tik viegli kā vairāk nekad.

Mēs tiksimies tikai un varbūt,

Mēs tiksimies kaut kur un tad...

Es vienkārši teikšu - lai paliek,

Lai paliek, kā bijis un būs.

Es biju te ciemiņš un tikai,

Ardievu - es pametu jūs...

Bet Pauls nemaz tā nevar pamest to, ko tik sen atpakaļ sācis un tik smagā darbā turpinājis. Viņš atceras kādu uzstāšanos, kas notika Cēsīs. „Vēl nebija REO - Rīgas estrādes orķestra, un kopā ar mani muzicēja Ojārs Grinbergs. Pamatrepertuārs bija vācu šlāgeri, kā arī padomju un latviešu padomju komponistu darbi. Un tad Ojārs nodziedāja manu „Mežrozīti”. Liels bija mans pārsteigums, ka publika prasīja šo dziesmu izpildīt vēlreiz. Tas bija sākums publikas vispārējai atzinībai. Pagāja kāds laika sprīdis, un es sadomāju visus savus gabalus salikt vienā programmā. Ar to tad arī viss sākās,” Pauls atceras.

Būt mūziķim - fanātiska ziedošanās

Taču sākums bija daudz, daudz agrāk. Vēl ilgi pirms tam, kad publika jau sāka dziedāt līdzi pie klavierēm sēdošajam un spēlējošajam komponistam, pirms tam, kad cilvēki pie Filharmonijas kasēm pa naktīm stāvēja garum garās rindās, lai dabūtu biļetīti uz Paula koncertu, pirms tam, kad pārpildītā Dzintaru koncertzālē es pirmo reizi klausījos Viktora Lapčenoka un Noras Bumbieres izpildījumā „Savādu vasaru”. Pirms četrdesmit, piecdesmit gadiem?

Raimonds Pauls un Andris Bērziņš koncertā „Es šonakt sēdēšu uz jumta” / Arhīvs

Raimonda Paula melodijas apbrīnojamā veidā nav nodilušas, apnikušas, tās katrai atnākošajai paaudzei skan no jauna. Un var tikai pabrīnīties, kā viņa sapratēju un dzirdētāju pulkam nāk klāt arvien jauni cilvēki...

Jā, un tas viss sākās pirms daudziem gadiem. Kad Voldemārs Pauls, Ojāra Raimonda tēvs, nezināmu nojautu mudināts, tomēr spieda mazo Ojāriņu Raimondiņu spēlēt klavieres, kad pats Voldemārs, kopā ar Mišu un Hari sataisījis muzikantu blici, spēlēja ballītēs, un tās padarīja šo blici visai populāru Iļģuciema priekšpilsētā. Viņi spēlēja tango un Lehāra operešu melodijas, čarlstonus un krievu dziesmas...

Mazais Ojāriņš sevī uzsūca ritmus un meldijas, uzsūca ikdienu, kas sastāvēja ne tikai no tēva smagā darba Iļģuciema fabrikā (viņš bija stikla pūtējs, atslēdznieks un katlu kalējs), bet arī no mūzikas. Pauls atceras: „Padomju laikos anketās rakstīju, ka esmu nācis no strādnieku ģimenes, un tā bija patiesība. Tēvs un vectēvs - stikla pūtēji - taisīja fantastiskus traukus, bet mamma strādāja mājās. Dārzā. Mums bija zemīte un būdiņa - tāpat kā visiem strādniekiem. Visi tur kaut ko audzēja, tā bija papildu iztika. Mamma kaut ko pārdeva, par dabūto naudu pirka mums, bērniem, drēbes. Cēlāmies piecos no rīta, lasījām ogas, nesām uz tirgu. Dzīve bija pieticīga: mamma reizi nedēļā uzvārīja zupu, to katru dienu sildījām un ēdām. Mums bija cūka, kaza, govs - lopiņi ganījās Spilves pļavās. Dzīvojām ļoti nabadzīgi. Bet man vēl tagad brīnums par tēva godīgumu: pēckara laiks deva iespēju labi sazagties, bet tēvs neizmantoja šīs izdevības. Tēvs jau bija aizgājis prom no stikla pūtējiem un strādāja par atsēdznieku: viņš staigāja pa pamestajiem dzīvokļiem un pārbaudīja centrālapkures caurules. Kas tik viss neatradās tajos dzīvokļos! Cilvēki tos bija pametuši, bēgdami no boļševikiem. Bet tēvs neņēma palikušās mantas: tas bija viņa ieaudzinātais godīgums.”

Tēvs vienmēr bija smagi strādājis, tāpēc gribēja, lai dēlam vieglāka dzīve: un kas gan var būt vieglāks kā muzikanta profesija! Aplami, ai, cik aplami! Nevar apgalvot, ka Raimonds saprata šo alošanos pašā tās sākumā un saknē: pusaudzis būdams, viņš droši vien tikai attāli varēja nojaust, ka mūziķim būt - tas nozīmē fanātisku darbu un ziedošanos. Mūzikas puskoka lēcēju un plānā galdiņa urbēju bija daudz gan toreiz, gan tagad.

Vienpatis ar fanātiski degošām acīm

Kad Ojāriņam vēl nebija četri gadi, tēvs viņu aizveda uz Rīgas Mūzikas institūtu ar mūzikas bērnudārzu. Voldemārs bija cieši izdomājis, ka Ojāram jāiemācās spēlēt vijoli. Taču skolmeistarienes nebija tik optimistiskas un cerīgas attiecībā uz Ojāriņa spējām: pirkstiņi esot par maziem un par īsiem, lai spēlētu vijoli. Tāpēc vajagot sākt ar klavierēm. Sirsniņā puikam aizķērās: strupi, nemuzikāli, klavierēm nepiemēroti pirksti. Ak tā?! Klusā spītībā jaunais Pauls sāka trenēties, lai „pārsistu” skolmeistarieņu apgalvojumus. Un tā diendienā. Stundām, stundām vien...

Raimondam jau bija četrarpus gadu, kad viņa mazā māsiņa Edīte sāka slieties kājās un mēģināja „piespēlēt” brālim klavieres. Ojāriņam gan nebija laika ar māsu ņemties: vajadzēja trenēties, savus īsos pirkstiņus vingrināt. Neviens jau toreiz nepareģoja mazajam pianistam spožu karjeru: neesot nekādu sevišķu dotumu, nu, spēlēs klavieres, nu, vairāk arī nekā īpaša nebūs... Taču Paulā jau sāka jausties iedzimtā spītība, iecirtība: jūs sakāt tā? Bet es darīšu citādi, lai pierādītu jums pretējo! Un ne jau ar vārdiem pierādīs, bet ar darbiem.

1946. gadā Raimonds iestājās Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Voldemārs reizēm pat despotiski spieda dēlu spēlēt klavieres. Trīs gadus Raimonds apguva klavierspēli mūzikas skolā, līdztekus apgūstot arī vispārizglītojošās skolas zinības. Raimonds jau sāka izcelties vienaudžu vidū - ar prasmi spēlēt, variēt un aizraut publiku. Kāda nu tā katrreiz bija: skolēni, skolotāji, jā, arī ballīšu apmeklētāji, jo Raimis jau no četrpadsmit gadu vecuma sāka spēlēt restorānos un klubu ballītēs. To laiku var nosaukt par labu treniņperiodu, jo viņš spēlēja kopā ar vijoles un saksofona virtuozu Gunāru Kušķi. Taču ballītes bija nogurdinošas: no rītiem uz skolu Raimonds nāca jau noguris.

1949. gadā, beidzis pamatskolu, Raimonds pilnībā pārnāca uz mūzikas skolu. Starpbrīžos viņš no klases ārā negāja: spēlēja klavieres. Daudzi nāca klausīties: Raimonds spēlēja fantastiski labi. Un spēlēja lielākoties džeza variācijas. Džezs arvien vairāk sāk aizraut Raimondu. Skolā to nemācīja, bet viņš urbās cauri nezin kur dabūtiem sliktas kvalitātes ierakstiem, mēģināja skaņas un ritmus atdarināt uz klavierēm.

Bet interese par džezu sākās, šķiet, ar trofejfilmu „Saules ielejas serenādes”: Raimonds klausījās, atdarināja dzirdēto un vairs nevarēja rimties. Viņš sāka klausīties „Džezu no Amerikas”, ierakstīja to uz sērīgas kvalitātes magnetofoniņa. Viņa interešu lokā parādījās Armstrongs, Jangs, Elingtons, Brubeks...

Gunārs Kušķis viņu reizēm paslavēja par klavierspēli: Raimonda klusajam triumfam nebija ne gala, ne malas. Bet viņš nekad par to skaļi nerunāja: viņš dzīvoja sevī iekšā, tāds vienpatis ar fanātiski degošām acīm. Jau vēlāk Raimonds Pauls teiks: „Džezs ir pastāvīga manas daiļrades daļa. Es izaugu džezā un paliku tam uzticīgs.”

Mākslā žēlastības nav

„Aizvien biežāk redzu sevi maziņu... Tādu, četrgadīgu puiku, pie klavierēm. Tēva un mammas jau sen nav, bet es atceros, kā sēdēju un spēlēju. Šīs atmiņas manī rada kaut kādu īpatnu laimes izjūtu. Varbūt tāpēc, ka man piederēja šī pilnība - atrasties un augt godīgu un labestīgu vecāku paspārnē, savukārt daudziem bērniem tādas nebija, viņi nevarēja nešaubīgi paļauties uz savu tēvu, māti, un tā man ļoti žēl. Bet mainīt tur neko nevaru... Viņu abu - Voldemāra un Almas Matildes - dzīves piemērs man bija kā vadzvaigzne, lai kur es ietu un lai ko es darītu. Jā, bija visādi klupieni, bet tad, kad mēģināju celties kājās, tas man izdevās, jo zināju, kā manā vietā būtu darījis tēvs, kā būtu rīkojusies māte... Vārdu sakot, es nezaudēju savus labos orientierus. Un tagad zinu droši: cilvēka audzināšanas pamatā ir nevis skola, bet gan ģimene. Mēs visapkārt redzam milzum lielu netīrību, bet tā nav bīstama tiem cilvēkiem, kuru dvēselē vecāki ielikuši gaišumu un labestību,” domā Raimonds Pauls.

Elita Veidemane, Jānis Buķelis un Raimonds Pauls grāmatas „Dzelzsgriezējs un dūja” atvēršanas koncertā / F64

Raimonds neslēpj, ka viņam ir patīkami dzirdēt, ja saka: „Mēs izaugām kopā ar jūsu dziesmām.” Pauls: „Jebkuram komponistam tā ir lielākā uzslava. Es negribu lietot banālo frāzi: „Es strādāju tautai!” Es strādāju tiem, kas mani klausās. Mani dēvē par leģendāru? Nu, tas ir žurnālistu izgudrojums! Kas tad ir leģendārs? Varbūt grupa „The Beatles” ir leģendāra, tas gan. Pie mums šo vārdu bieži vien lieto nevietā, tāpēc es no tā baidos. Varbūt... lai mūsu pēcteči paskatās pēc kādiem piecdesmit gadiem: kā cilvēki reaģēs uz vārdu Raimonds Pauls. Es gribētu tikai to, lai cilvēki izturas pret mani tā, kā esmu izturējies pret viņiem. Varbūt es kādreiz ne visu esmu izdarījis tā, kā tas bija vajadzīgs, bet nekad neesmu gribējis kādam nodarīt ļaunu, vienīgi - man bija savi mērķi, kurus esmu sasniedzis, iespējams, kādu aizskarot. Esmu šķīries no cilvēkiem, ar kuriem kopā kaut ko darīju, bet tāda nu ir mana profesija... Mākslā žēlastības nav. Radošais process neizbēgami izraisa strīdus, un šos strīdus bieži vien provocē sīkumi. Bet par sevi ko lai saka?... Varbūt es runāju niekus, bet man šķiet, ka man ir izdevies sevi saglabāt tādu, kāds es biju visu mūžu. Es pat nepratu izmantot tās milzīgās priekšrocības, ko man deva popularitāte, un, ja es tās izmantoju, tad varbūt tikai kādus desmit procentus...”

... Maestro paliek viens milzīgajā Dziesmu svētku estrādes laukumā. Tie ir pēdējie kadri Henrietas Verhoustinskas un Andreja Verhoustinska sirsnīgajā, cieņas un mīlestības pilnajā filmā „Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls”. Mūsu melodiju ģēnijs. Mūsu latviskuma izteicējs un sargs. Tik vientuļš un tik... cilvēku ieskauts. Blakus Raimondam Paulam - viņa sargeņģelis Lana, meita un mazmeitas, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie draugi, kuriem viņš „var piezvanīt naktī”. Viņa melodiju simti. Viņa spēks un trauslums vienlaikus.

Daudz spēka jums, Maestro. Daudz laimes. Mēs jūs mīlam. Un mīlēsim vienmēr.