Stambulas konvencijas slepkavnieciskais saturs

Tagad Latvija ir tuvu ne vien Stambulas konvencijas ratificēšanai, bet arī izpildei, kas ar nāves draudiem atstās šejienes iedzīvotāju heteroseksuālajam vairākumam divas izvēles: vai nu tēlot homoseksuālas attiecības bez attiecībām, vai mukt no šejienes projām.
OFICIĀLI UN UZSKATĀMI parādīta Stambulas konvencijas jēga izveidot starp cilvēkiem bērnu radīšanai principā neiespējamas attiecības. Ar šādu attēlu Eiropas Padome noformējusi Stambulas konvencijas izdevuma vāku ©Publicitātes foto

Vēsturiski apstākļi ir iekļāvuši Latviju Rietumeiropā vai vienkārši Eiropā, kuras vadītāji vienojušies padarīt homoseksuālās attiecības par vienīgajām iespējamām (atļautām) 90-95% šo valstu iedzīvotāju. Šāds lēmums nav ne plānprātība, ne ļaunprātība, bet mēģinājums bez kara samazināt pasaules iedzīvotāju skaitu no nepilniem astoņiem līdz nepilnam vienam miljardam cilvēku, pēc iespējas saglabājot vai pat attīstot to dzīves līmeni un veidu, līdz kādam ticis tagad par zelta miljardu dēvētais cilvēku kopums. Tajā jau esošajiem tiek solītas priekšrocības, bet ne garantijas viņu un viņu pēcnācēju izdzīvošanai apstākļos, kad uz katru dzimušo jābūt desmit mirušajiem. Lai cik tas skanētu baisi, labāk tomēr tā, nekā pieļaut ekoloģisko, ekonomisko un militāro katastrofu virkni līdz dažiem tūkstošiem tādu radījumu uz visas zemeslodes, kuri būs saglabājuši tagadējiem cilvēkiem līdzīgus ķermeņus, bet vairs ne tagadējās cilvēku uzvedības bāzes līmeni.

Ar labiem nodomiem ceļā uz elli

Labi pamatojams ir gan mērķis, gan tā sasniegšanas veids, balstoties uz homoseksualitāti kā dzīvnieku evolūcijas gaitā izstrādātu paņēmienu viņu skaita pašregulācijai. Tādā veidā sugas ierobežo pārmērīgu savairošanos un neaiziet bojā, jo neiznīcina sev nepieciešamo biocenozi. Izklausās ticami arī tas, ka iedzīvotāju skaita pieauguma bīstamību no savu personisko interešu viedokļa izpratīs arī to valstu vadītāji, kuri līdz šim ir veicinājuši dzimstību, lai ar iedzīvotāju skaita pieaugumu palielinātu savu valstu un tātad arī savu personisko varenību. Tiklīdz viņi saskatīs cilvēku kopskaita pieauguma rezultātā neizbēgamo karu kā draudu viņu varai un dzīvībām, tā viņiem būtu jāpievienojas Stambulas konvencijai par vienmērīgu cilvēku skaita samazināšanu kā tagadējā varas sadalījuma iekonservēšanas paņēmienu. Kamēr vairums no viņiem to nav izdarījis, Latvijas iedzīvotājiem paliek iespējas izlasīt Stambulas konvenciju un izlemt, vai pakļauties tās prasībām, vai mukt no šejienes projām. Šis raksts nav projām mukšanas reklāma. Iespējams, ka citās vietās cilvēkus gaida vēl lielākas neērtības nekā pienākums publiski bučoties ar sava dzimuma pārstāvi un aizliegums radīt bērnu.

KARALISKA LIECĪBA. Par zvēru karaļiem sauktās lauvas piekopj homoseksuālas attiecības gan starp tēviņiem, gan starp mātītēm. Tā dara visas dzīvnieku sugas, bet krēpju esamība vai neesamība kā lauvu dzimumu pazīme padara viņu attiecības nepārprotamas attēlos, neprasot ne dziļas zināšanas par dzīvnieku anatomiju, ne viņu novērošanu klātienē / Foto kolāža

Stambulas konvencijas pilnais un oficiālais nosaukums ir gara un it kā juceklīga vārdu virkne, ka tā ir Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Ir vērts šādu nosaukumu pārlasīt, pārdomāt un pārjautāt, ko tas nozīmē. Pirmkārt, vai konvencija aizsargā tikai sievietes ģimenēs un pēc noklusējuma atļauj lietot pret viņām vardarbību visur citur? Otrkārt, vai konvencija vērsta tikai pret tādu vardarbību ģimenē, kurā sieviete ir upuris? Pie tā paša gribētos uzzināt, ko konvencija saka par vardarbību starp vairākām sievietēm un vairākiem vīriešiem ģimenē, ja tādas kombinācijas iespējamas ģimenē atbilstoši konvencijas izpratnei par ģimeni.

Atbildes jāsāk ar konvencijas 3. pantā sniegto definīciju, ka “vardarbība pret sievietēm” “apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas”. Ekonomiskā kaitējuma piesaukšana signalizē, ka runa nav par pabeigtu vai nepabeigtu izvarošanu, kur kaut kas tika darīts ar sievišķīgajiem dzimumorgāniem. “Ar dzimumu saistīti vardarbības akti” ir tādi vardarbības akti, ko paveicis vīrietis, jo daba nav radījusi vēl citus kandidātus, kas būtu varējuši to izdarīt. Ja sieviete situsi vai spērusi otrai sievietei, tad viņu domstarpībām un rīcībai ir citi iemesli, nevis viņu dzimums. Ja vīrietis sitis vai spēris sievietei, tad tam pēc definīcijas, t.i., pēc konvencijas nedrīkst būt nekādu citu iemeslu, kā tikai tas, ka viņš ir vīrietis un viņa - sieviete.

Latvijas kriminālziņu sadaļā tik tiešām netrūkst gadījumu, kuros vīrietis nodarījis sievietei nāvējošu vai gandrīz nāvējošu kaitējumu. Gandrīz par 100% var paredzēt, ka tas ir stāsts par savstarpēji pazīstamām personām, jo citādi taču nemaz nav zināms, kas nodarījis miesas bojājumus, ja ar tādiem tiek atrasts sievietes līķis. Lai cik bēdīga būtu regularitāte, ar kādu šādi notikumi atkārtojas, nekur nav teikts, kā Stambulas konvencija mazinās to skaitu. Lai nu ko var pārmest Latvijas policistiem, bet tikai ne to, ka viņi neizmeklē noziegumus, kuru personāži nemaz nav jāmeklē, jo tie ir kopš paša sākuma zināmi. Tālāk nāk prokurori un tiesneši piespriest reālus cietumsodus - jo nāves sods Latvijā atcelts un Stambulas konvencija to atpakaļ neatliks - varmākām, par kuriem var domāt, ka viņiem papildus sodam par saviem grēkiem jānosēž arī tie gadiņi, no kuriem šie paši prokurori un tiesneši izpestījuši blēžus un zagļus. Ja tik labi ieeļļoti ritentiņi jau griežas Latvijas un praktiski jebkuras valsts varas aparātā, tad kāpēc vieni tik ļoti uzstāj, lai konvencija būtu, bet otri - lai nebūtu?

Cilvēkiem jākļūst par kukaiņiem

Atbilde ir atrodama tajā kriminālhronikas “ar dzimumu saistītu vardarbības aktu” sadaļā, kur sievietes situša, dūrušas, šāvušas vai indējušas vīriešus. Cik lieki ir deklarēt, ka sievietes noslepkavošana ir slepkavība, tik nepieciešami ir dabūt vismaz visu 48 Eiropas Padomes dalībvalstu parakstus zem deklarācijas, ka vīrieša noslepkavošana nav slepkavība. Tieši tāpēc Latvijai tiek adresēti nepacietīgi un uzstājīgi uzbrēcieni novest pievienošanos konvencijai līdz galam. Starp konvencijas autoriem un bīdītājiem noteikti ir arī tādi, kuri saprot, no kā viņiem jākaunas un kāpēc jābaidās, ka konvencijas sekas var uzgāzties viņiem pašiem. Tomēr process ir palaists neatgriezeniski. Nākas mazināt savu vainas un trauksmes izjūtu, apķēpājot ar konvenciju iespējami daudzus citus.

Derīgi atcerēties, ka tagadējā Krievija sevi saķēpāt nav ļāvusi un neļaus, lai gan skaitās Eiropas Padomes dalībvalsts. Latvijas un Krievijas kā kaimiņvalstu novietojums dod Latvijas iedzīvotājiem iespējas samērā viegli pārcelties uz valsti, kur heteroseksuāliem cilvēkiem neliks tēlot homoseksuālistus. Šī paša novietojuma un krievu valodas zināšanu dēļ ir arī viela pārdomām, ka pēc citām pazīmēm tomēr labāk Latvijā nekā Krievijā, kuras iedzīvotāji izmirst tikpat ātri kā Latvijā.

Skaidrs formulējums, ka vīrieša noslepkavošana nav slepkavība, ir izlasāms konvencijas 18. panta 3. sadaļā, ka “konvencijas dalībvalstis garantē to, ka normatīvajiem aktiem un veiktajiem pasākumiem” “pamatā ir izpratne atkarībā no dzimuma par to, kas ir vardarbība” (based on a gendered understanding of violence). Jā, tā rakstīts melns uz balta, ka viena un tā pati rīcība ir vai nav vardarbība atkarībā no tā, kāda dzimuma persona veic šo darbību pret cita dzimuma personu. Ja darbības veicējs un objekts ir no viena dzimuma, tad konvencija uz šo darbību neattiecas. Atliek tikai divi varianti, uz kuriem konvencija attiecas. Ja vīrietis noslepkavo sievieti, tad tā ir slepkavība, bet ja sieviete noslepkavo vīrieti, tad tā ir liecība par vīrieša vardarbību pret sievieti, kurai tāda gadījumā pienākas palīdzība un atlīdzība par viņas lielajām ciešanām.

SIEVIŠĶĪBAS ATRIBŪTI. Ieskats aģentūras LETA arhīvā. Daudzi līdzīgi notikumi šeit nav minēti, ja netika pieteikti policijai, ja ziņas par tiem neaizgāja tālāk līdz žurnālistiem un ja praktiski tādu pašu notikumu aprakstīšanai žurnālisti lietoja citus vārdu salikumus nekā “sieviete ar cirvi” un “sieviete ar nazi”, pēc kuriem automātiski atlasīta šeit redzamā ziņu kopa / Neatkarīgā

Stambulas konvencija ieved cilvēci tajā dzīvnieku evolūcijas atzarā, kurā dažu kukaiņu sugu mātītes pēc dzimumakta apēd tēviņus. Šāda atgriešanās dzīvnieku pasaulē godina dzīvnieku spējas neizpostīt savu dzīves vidi.

Konvencijas autoru izpratni par savu ražojumu apliecina rūpība, ar kādu viņi konvencijas 3. pantā cenšas ierobežot sieviešu tiesības slepkavot tikai un vienīgi “ģimenē vai mājsaimniecībā, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri”. Tādos un tikai tādos gadījumos sieviete vienmēr ir upuris pēc definīcijas un vīrietis tieši tāpat ir varmāka neatkarīgi no tā, ko kurš no viņiem reāli darījis un izdarījis līdz pat otra cilvēka nogalināšanai. Ja sieviete nevarēs pierādīt, ka viņas noslepkavotais kaimiņš vai kolēģis ir bijis arī viņas “partneris” Stambulas konvencijas izpratnē, tad gan viņai var gadīties lielas nepatikšanas.

Eiropas Padomē novērotājvalsts statusā esošās, Latvijas valsts rīcību ne mazāk par Eiropas Savienības iestādēm diktējošās ASV ir Stambulas konvencijas faktiskajā izpildē tikušas tālāk, nekā caurmērā Eiropa. Tajā Atlantija okeāna krastā desmitiem tūkstošu sieviešu izgāja demonstrācijās ar lozungu “Me Too” publiski apliecināt, ka katru no viņām esot izvarojuši visi... nē, tikai gandrīz visi amerikāņu vīrieši. Šāda lozunga praktiskā jēga ir nodrošināšanās gadījumiem, ja varbūt pēc desmit gadiem gadīsies kādu vīreli nožmiegt un taisnoties, ka gan jau arī tas vīrelis bijis starp viņas neskaitāmi daudzajiem izvarotājiem jeb “partneriem” Stambulas konvencijas terminoloģijā. Tādā stilā viss turpinājās līdz pagājušajai vasarai. Tad savu seksuālo fantāziju pārņemtās Holivudas aktrisītes, kuras gāja šādu demonstrāciju pirmajās rindās, atradās par mata tiesu no rūgtas nožēlas par iesaistīšanos afērā, kā tas varēja gadīties vai varbūt drīz vien gadīsies pēc reālas “partnerības” jau ar pirmajiem desmit nēģeriem “Black Lives Matter” stilā.

Latvijai uzdos “notiesāšanas gadījumu skaitu”

Stambulas konvencija ir sacerēta ar domu padarīt vīrieša un sievietes reālo, neatkarīgi no laulības reģistrācijas vai nereģistrācijas notikušo kopdzīvi par neiespējamu ar daudz maigākiem draudiem nekā sievietes tiesības vīrieti noslepkavot. Šeit no cita aspekta jāpārlasa konvencijas 3. pants, ka “vardarbība pret sievietēm” “apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas”.

Neviens skaidrā prātā esošs cilvēks nevar uzņemties saistības uzvesties tā, lai nevienās attiecībās neatkarīgi no to satura, veida un ilguma, no partneru dzimuma un vecuma u.tml. pazīmēm nenonāktu ar viņiem nekādos konfliktos vai neizraisītu nekādas viņiem nepatīkamas izjūtas. Nav vispār pasaulē tādas darbības (kaut cik nopietnu lēmumu un rīcības), ieskaitot atturēšanos no jebkādas darbības kā vienu no darbības paveidiem, par ko cilvēks absolūti skaidri zinātu, ar ko tā, pirmkārt, reāli beigsies un, otrkārt, kā viņš pats un visas pārējās šajā darbībā iesaistītās personas notikušo vērtēs pēc gada vai pēc desmit gadiem. Vienīgais veids visu šo risku novēršanai ir attiecību neuzturēšana, ko Stambulas konvencija skaidri norāda visiem, kuri to izlasījuši vai izlasīs. Kuri lasīto nesapratīs, tie tiks mācīti ar piemēriem no kaimiņu un viņu pašu dzīves, kad valsts rīkosies “izmantojot sodus” (4. pants), lai “sodītu par šiem vardarbības aktiem” (5. pants) utt.

Konvencijas 33. pants liek atzīt “par krimināli sodāmu” “psiholoģisko vardarbību”, kas “nopietni kaitē personas psiholoģiskajai integritātei”. Labi, ka šajā gadījumā ir dots vismaz kaut kāds kritērijs tam, ir vai nav notikusi vardarbība. Ja “psiholoģiskā vardarbība” nav notikusi, tad sievietei būtu jāpaliek “psiholoģiski integrētai”. Bet kā “integrētā” sieviete tiks pie izziņas par savu “integritāti”, lai drīkstētu uzturēt attiecības ar vīrieti? Kur un cik dārgi izziņas būs nopērkamas? Vai varbūt izziņas izsniegs tikpat neizprotamā veidā, kā tagad valsts amatpersonas iegūst un arī zaudē pielaides valsts noslēpumiem? Nevienā gadījumā izziņas iegūšana nebūs atkarīga no sievietes gribas, bet no konvencijas izpildi nodrošinošām iestādēm. Konvencija uzdod Latvijai pienākumu atskaitīties par “notiesāšanas gadījumu skaitu” (11. pants). Ja šis skaits tiks atzīts par nepietiekamu, izziņu sievietei neizsniegs un vīrieti sodīs.

Konvencijas autoriem nav ilūziju, ka sievietes piegādās pietiekami lielu skaitu sūdzību par vīriešiem, tāpēc konvencijas 55. pants nosaka, ka “kriminālvajāšana nav atkarīga vienīgi no vardarbības upura iesniegtā pieteikuma vai sūdzības”.

Stambulas konvencija atstāj vīriešiem vienu vienīgu iespēju, kā pierādīt, ka viņi nav veikuši un neveic nekādus “ar dzimumu saistītus vardarbības aktus” . Tā ir iespēja parādīt attiecības ar citu vīrieti vai vīriešiem. Vismaigākajā gadījumā varētu pietikt, ja novērošanas kameras apliecinās viņu piedalīšanos praidu gājienos tieši tāpat, kā padomju laikā bija jāpiedalās Oktobra un Maija svētku gājienos, ko toreiz videokameru vietā uzmanīja jaudīgs novērotāju un ziņotāju tīkls. Tomēr labāk jeb drošāk vīriešiem būs parūpēties, lai novērošanas kamerās regulāri parādītos viņu bučošanās ar citiem vīriešiem.

Deklarācijas izpildes praktiskās sekas iecerētas kā homoseksuālas jeb vienkārši normālas attiecības vīriešiem, kuru normalitāte nozīmē to, ka nevienam no šādu pāru locekļiem automātiski nepienāktos ne upura, ne varmākas loma. Sieviešu priekšrocība būs dzīvot vienatnē, nedemonstrējot homoseksualitāti, bet tikai ar nosacījumu, ka viņām nepiedzims bērns. Arī viņām būs drošāk atrasties homoseksuālos pāros vai plašākās, protams, homoseksuālās grupās. Gan vīrieši, gan sievietes varēs sapņot par kaut dažiem heteroseksuāliem dzimumaktiem mūžā, kas nopelnāmi ar pašaizliedzīgu kalpošanu valstij. Ir pasaulē tāda valsts, kur Stambulas konvencija praktiski jau izpildīta bez tās pasludināšanas. Sekos stāsts par šo valsti kā vienu no variantiem, kas Latvijā varētu realizēties tuvāko 10 gadu laikā.