Ingas Utenas-Loginas mīlestības vēstule laikabiedriem

Inga Utena-Logina, kuru daudzi joprojām atceras kā Vislatvijas «Spieta» krustmāti, šā gada sākumā ir pielikusi punktu savam piecu gadu radošajam darbam – e-grāmatai «Katram sava grāmata galvā». Tās ir četras grāmatas vienā, 870 lapas, pilnas ar dzīvi – tik apjomīgs ir viņas pētījums par laiku, kurā dzīvojam, par vēsturi, kas veidojas šodien. Ikvienu, kurš jau sācis šo e-grāmatu lasīt, tā pārsteidz ar ideju, formu un saturu. Jo ir absolūti neparedzama un dzirkstoša kā šampanietis.
14.02.2021. Santa Raita
 
PAŠAI SAVA GRĀMATA VISOS «GADŽETOS». «Tāpat kā filmas skatāmies datorā, arī grāmatas varam tā lasīt. Vismaz manējo, kam nebūs cita formāta,» saka Inga Utena-Logina, uzsverot, ka vajadzīgas vien 15 sekundes, lai pie tās tiktu. «Mums vēl tā nav iegājies, bet arī filmas kādreiz neskatījāmies datorā…» ©no Ingas Utenas-Loginas personiskā arhīva

Par ko stāsta «Katram sava grāmata galvā»?

Par to, cik daudz apzināmies, kā notikumi, kurus pieredzam kopīgi, veido mūs katru pašu. Cik daudz pamanām, kā veidojas mūsu domas un tātad - dzīve. Cik daudz atceramies no dzīves. Kā cilvēki, kuri mums katram parādās varbūt pat tikai prātā, mūs veido. Gan bijušie cilvēki, gan esošie, jo katrs atstāj savu mantojumu. Pilnīgi katrs. Kā rodas atziņas, no kurām pašam mainās apziņa. Faktiski grāmata ir par to, kā mēs topam ik dienu.

Simboliski esmu paņēmusi vienu konkrētu pusgadu 21. gadsimtā, kurā skrupulozi sekoju visam, kas notiek. It kā nekas īpašs nenotika, bet patiesībā notika tik daudz.

VISIEM. «Katram sava grāmata galvā» ir domāta visiem, kuri domā par sevi. Katrs ieraudzīs to, kas tieši viņam svarīgs. Varbūt pat neapjausts

Tieši atskatoties ir redzams, kā notikumi un cilvēki, kas varbūt nemaz tieši neattiecās uz katru no mums, veido šodienu, rītdienu un - mūs visus. Jo ļoti konkrēti ietekmē apziņu un personību. Ir taču tā, ka, piemēram, viens ministrs pēc savas gaumes un saprašanas līmeņa kaut ko nolemj, un tam seko tauriņa efekts, kas attiecas uz mums visiem šai valstī. Sekojot konkrētiem notikumiem šai konkrētajā pusgadā, es ieraudzīju to, kam citos pusgados paskrēju garām. Es ieraudzīju, cik «briesmīgi vienkārši» viss veidojas - kāds vienkārši kaut ko nolemj un izlemj par mums visiem. Un ne vienmēr tie ir gudrākie prāti, ko, protams, redzam arī šobrīd. Patiesībā, šī grāmata ir psiholoģiska un analītiska. Viena no tēmām, piemēram, ir par vīriešu pašvērtību - kā to «cīņas» veido dzīvi un politiku. Krustu šķērsu esmu pētījusi visu, kas notiek mūsu dzīvē. Tāpēc man ir ārkārtīgi interesanti, ka katrs, kurš to jau lasa, tajā ierauga ko pilnīgi citu. Kardināli citu rakursu. Un to tur ir daudz. Un tā jau ir - katram sava grāmata galvā…

Man ļoti patika, kā žurnāla «Una» galvenā redaktore Džina Briška stāstīja, ka no rīta gribējusi tikai ieskatīties šai grāmatā, bet aizlasījusies. Tā ievilkusi sevī. Man jau daudzi teikuši, ka grāmata uzrakstīta viegli lasāmā valodā, ir bagāta, sulīga. Jā, tā ir pilnum pilna ar to, kas var pabaro cilvēku, jo īpaši šodien, kad daudzi dzīvo jau no pēdējām rezervēm. Tādā ziņā grāmata palīdz. Es tur esmu ielikusi piecus gadus no savas dzīves. Tāpēc ir tik niansēti, plaši, traki un visādi.

Pieci gadi - tas ir daudz.

no Ingas Utenas-Loginas personiskā arhīva

Kad pusgadu esi piefiksējis visu, kas notiek, un tad sāc pētīt pa teikumam, tu jau nezini, kā domas raisīsies, kurp aizvedīs. Domām ir savs ritms, nevar ātrāk nekā var. Esmu veikusi ap 30 pētījumus. Protams, es to varēju uztaisīt mazāk bagātīgu, bet - nē, es tā nevarēju, tāpēc man sanāca pieci gadi. Man šo grāmatu vajadzēja tādu, lai pati sev varu atzīt, ka labāk es nevaru. Un tik bagātīgu, cik vien varu. Nu jau skatos uz to no malas un apzinos, ka tā ar laiku kļūs arvien vērtīgāka. Laiks iedos tai vērtību. Jo tā ir cilvēciska dokumentālā proza. Jo pētnieciska, psiholoģiska, analītiska. Tik tiešām - par tēmām, kas tuvas katram.

Kurš pusgads tika ņemts par pamatu šai izpētei?

2016. gada pirmais pusgads. Bet grāmata nemaz nav tikai par šo pusgadu, tas ir tikai stumbrs, no kura tālāk izauguši zari, lapas, ziedi. Jo viss mums katram notiek slāņu slāņiem. Un paralēli. Un vienlaikus. Un visapkārt citi cilvēki. Grāmata aptver visas jomas, par ko domājam, un visas taciņas, pa kurām ejam. Tāpēc tie pieci gadi bija vajadzīgi. Un galvenais, ka grāmata ir silta, arī par smagajām lietām ir rakstīts viegli, tomēr tā ir arī asa. Esmu tieša aizvien. Bet galvenais, ka tā ir tieši šim laikam - uzjundoša. Tā ļauj ieraudzīt, ka principā viss ir labi - tu pats esi pilns ar visu. Jau no «Spieta» laikiem mani interesēja, kā cilvēkā var redzēt procesu. Kāpēc «Spiets» bija tik vajadzīgs - gan tiem, kuri tajā piedalījās, gan tiem, kas to vēroja pie TV ekrāniem? Tāpēc, ka cilvēki šajā procesā varēja izjust sevi. [Dziedošo un muzicējošo ģimeņu «Spiets» kļuva par tādu kopābūšanu, kurā ģimenes atguva pašvērtības apziņu, kas iepriekšējā laikmetā tika apzināti lauzta. No 1988. gada piecu gadu garumā ik nedēļas nogali muzicējošas ģimenes pulcējās «Spietos» dažādās Latvijas malās.] Un šajā grāmatā ir tas pats, tikai es esmu trīsdesmit gadus tālāk un trīsdesmit gadus gudrāka.

Savā «Facebook» profilā, stāstot par grāmatu, esi «ietagojusi» daudzus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, atklājot, ka arī viņi ir iekļuvuši tavā e-grāmatā…

Esmu saskaitījusi, ka pusgada laikā manai galvai cauri izgājuši vismaz pieci simti cilvēku.

Un viņi visi tur parādās? Un tiek saukti savos īstajos vārdos?

Jā. Un ir tikai divarpus patiešām negatīvi varoņi, kuri darījuši sliktas lietas, un arī viņi ir nosaukti vārdos. Ja par esošajiem cilvēkiem runājam. Bet es ļauju lasītājam pašam izspriest, cik ir negatīvo personāžu. Es vienkārši parādu, viņi paši vainīgi, ka sadarījuši to, ko sadarījuši.

Cik daudz šajā grāmatā lasītājs uzzinās par tevi pašu?

Stāstot par visiem, mēs stāstām par sevi, un stāstot par sevi, mēs stāstām par visiem. Es neslēpjos. Tās ir konkrētas un nekonkrētas lietas, jo - tā ir mana mīlestības vēstule laikabiedriem. Un tur bez sevis es nevaru iztikt. Kā es mīlu, tā es mīlu. Bet šī mīlestības vēstule nepavisam nav «salda». Tā ir mīloša.

Līdz šim lielāko komplimentu par savu grāmatu esi saņēmusi no sava dēla.

Manam lielākajam bērnam grāmatas tapšanas laikā gadi mainījās no septiņpadsmit līdz divdesmit diviem. Kā zinām, tas ir vissarežģītākais periods cilvēka dzīvē, kad pēkšņi viss ir jāzina - ko mācīties, kurā augstskolā stāties, ko dzīvē darīt. Es gribēju paskatīties, kā viņam jeb šai paaudzei grāmata lasās. Un katru reizi, kad viņam iedevu izlasīt trīs, piecas lapas, es kā mazs susuriņš sēdēju uz trepēm un baidījos. Mazākais, ko viņš man pateica: «Izcili!» Tas man bija nenormāli būtiski - lai šī paaudze to varētu izlasīt arī pēc desmit gadiem un viņiem tā būtu saprotama. Tur ir arī kultūrvēsturiskā līnija, un mana mīļā tēma ir par priekšstatiem un īstenību.

Man pašai kā autorei ir laimējies, ka esmu no tās paaudzes, kas uzaugusi vienā formācijā un pārlēkusi uzreiz citā, pilnīgi neiedomājamā. Rakstot šo grāmatu, es ļoti labi apzinājos, ka mēs esam robežpaaudze ļoti daudzās jomās, patiesībā - pilnīgi visās, sākot no bērnu audzināšanas un beidzot ar ētiku. Un mūsu klusā misija ir arī neturpināt, pārtraukt slikto mantojumu, ko ieguvām no cilvēkiem, kuri bija padomju laika nospiesti. Arī par to es rakstu. Par ko vien cilvēks domā, par to es rakstu. Un, kā izrādās, cilvēks domā par tik daudz ko. Kā saka mans bērns, grāmatas «krutums» ir tajā, ka lasītājs nespēj uzminēt, kas sekos nākamajā rindkopā. Jo tēmas mainās, es braukāju pa desmitgadēm, runāju no sīkām lietiņām, par ko bieži pat neaizdomājamies, līdz lielām lietām. Un tam visam pa vidu ir cilvēks. Visas dzīves jomas tiek skatītas tikai caur cilvēcisko aspektu. Un es ļoti labi apzinos, ka tāda grāmata vēl nav bijusi. To neatverot un nesākot lasīt, pat nevar iedomāties, kāda tā ir. Jo nekas tāds vēl nav bijis. Bet arī «Spiets» nebija bijis, arī psiholoģiska grāmata par dzīvu cilvēku [«Cilvēks Godmanis», 1997] tolaik vēl nebija bijusi, tāpat kā daudz kas cits, ko esmu darījusi. Es nekad nedaru to, kas bijis, jo - es tā nemāku. Man jāizdomā kaut kas pilnīgi jauns, tikai tā es varu.

Grāmata ir gatava. Ko tālāk?

Tagad ir tā sauktais pēcdzemdību periods, bet es nekad neesmu bijusi stāvoklī piecus gadus… Kamēr rakstīju, biju maksimāli samazinājusi to cilvēku loku, ar ko kontaktējos. Praktiski nekontaktējos. Biju nost no dzīves, jo dzīvoju ar savu grāmatu galvā 24/7. Sākumā nezināju, ka būs tā. Bet tagad es esmu iznākusi gaismā un domāju, ko darīt tālāk.

*Ingas Utenas-Loginas e-grāmatu var iegādāties Jāņa Rozes grāmatnīcas internetveikalā (24/7, no jebkuras vietas pasaulē). Var pirkt kopā (vienas teātra biļetes cenā) vai pa daļām - 4/4. To var sinhronizēt ar visiem «gadžetiem», līdzīgi kā ar citiem datiem. Tas ir vienkārši.

*Instrukciju soli pa solim autore apraksta savā «Facebook» profilā.

*****

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.