Māris Bezmers. Ne tikai Robertiņš, arī režisors
Pirmdien, 1. martā, kanālā TV3 ar 9. sezonu atgriežas skatītāju mīlētais seriāls «Viņas melo labāk». Šī sezona solās būt īpaši varena, jo seriālam pievienojusies vesela plejāde iemīļotu aktieru - Kristīne Nevarauska (Jana, apburoša, bet histēriska blondīne), Aija Dzērve (Annija, Robertiņa un viņa mammas jaunā valšķīgā kaimiņiene), Jānis Vimba (Renārs, Latvijā pieprasīts plastikas ķirurgs, Janas vīrs), Uldis Anže (Edijs, privātdetektīvs, latviešu Džeimss Bonds, Janas brālis), Varis Vētra (Valentīns, finanšu afērists), Vita Baļčunaite (Laima, Ilonas labākā draudzene), Lienīte Osipova (Ilona, Martas krustmeita, «vēsā dūda»), Elīna Avotiņa (Alvīne, miljonāra meita), kā arī Māris Skrodis (Ingars, jauns puisis no laukiem, paviegls mīlnieks) un Sandija Dovgāne (Tīna, Olgas mirušās māsas meita). Notikumi jau no pirmajiem kadriem samudžināsies īpaši aizraujošā murskulī.
Māris Bezmers jau no pirmās sezonas seriālā spēlē skatītāju iemīļoto personāžu - absolūti naivo, bet sirsnīgo un labestīgo Robertiņu, un šajā sezonā viņam uzticēta arī seriāla režisora pienākumi.
Kā nokļuvi seriāla «Viņas melo labāk» režisora krēslā?
Tā bija dažādu apstākļu sakritība, mērķtiecīga un kodēta veiksme. Es spēlēju šajā seriālā jau no pirmās dienas, visas astoņas sezonas, un pa šo laiku es paralēli esmu izmācījies arī kino režiju un ieguvis maģistra diplomu. Kopā ar leišu režisoru Sigitu Rački, kurš filmēja visas līdzšinējās seriāla sezonas, daudz runājām un spriedām par kino un režiju, es rādīju viņam savus diplomdarbus, un mums bija diezgan līdzīgs redzējums par kino. Kad pagājušās sezonas beigās režisora un producenta ceļi šķīrās, režisora vieta kļuva vakanta. Un, cik man zināms «no neoficiāliem avotiem», viņš pats bija teicis, ka Bezmers varētu viņu aizvietot. Iespējams, tāpēc citas kandidatūras pat netika izskatītas, un šis darbs tika piedāvāts man.
Vai jaunā sezona jau safilmēta?
Lielākā daļa ir safilmēta, vēl palikušas septiņas astoņas filmēšanas dienas. Protams, sākumā bija uztraukums, domāju, ka būs grūtāk, bet - liels pluss bija tas, ka gan pats «produkts», gan kolektīvs ir man labi zināms. Bet vispār šis ir mans pirmais lielais ilgtermiņa darbs, jo līdz šim biju režisējis tikai mazus triecientempa darbiņus - savas īsfilmiņas un mūzikas klipus. Ja mana diplomdarba filma [«Debesu ciemiņš», 2018] bija 29 minūtes gara, tad tagad ir 80 sērijas, katra 24 minūtes gara.
Kādi bija lielākie izaicinājumi?
Seriāla specifikā lielākais izaicinājums ir paturēt prātā katra tēla sižeta līniju, no sākuma līdz galam. Jo filmējam mēs, protams, ļoti saraustīti - vienā dienā var filmēt trešo, trīsdesmito un piecdesmito sēriju, un režisoram ir precīzi jāzina, kas noticis pirms tam un kas notiks pēc tam, lai, seriālu montējot, viss būtu loģiski.
Otrs lielākais izaicinājums bija režisēt pašam sevi - Robertiņu. Sākumā domāju, ka būs grūti to apvienot, ka man vajadzētu prasīt otru režisoru, kurš varētu strādāt tajās dienās, kad spēlēju kā aktieris, bet producenti mani mierināja, sakot, ka gan ieskriešos, sapratīšu, kas un kā, un nebūs tik traki. Bet atkal - Robertiņu esmu spēlējis jau astoņas sezonas, man nebija jāizdomā jauns velosipēds, tikai jāiet un jādara. Šī loma man ir jau diezgan dziļi kaulā, tikai teksti un situācijas pamainās. Protams, šī darbu apvienošana prasīja un joprojām prasa daudz fiziskā un emocionālā spēka, slodze ir milzīga, tāpēc šobrīd nogurums ir jau diezgan liels. Bet šis nogurums ir savā ziņā patīkams - mani apmierina tas, ko es redzu. Protams, redzu arī savas kļūdas, ko varētu darīt labāk un savādāk, bet tas ir pieredzes un laika jautājums. Ar kaut ko ir jāsāk, un kāpēc ne ar astoņdesmit sēriju seriālu?
Kā Māris sadzīvo ar Robertiņa publisko atpazīstamību?
Pēdējā gada laikā jau nesanāk satikt daudz cilvēku. Ja arī kādu satieku, visiem ir maskas, viens otru baigi neatpazīst. Tādā ziņā nav problēmu. Pirms tam, protams, šo pastiprināto uzmanību jutu. Bet man tādā ziņā nav jābaidās, ka kāds varētu mest ar akmeņiem mugurā, jo Robertiņš jau ir labais, pozitīvais tēls, nevienam neko sliktu nedara, nelaupa, nenogalina. Bet, jā, ir bijis, ka braucu tramvajā, un jaunieši mani atpazīst. Jo lielāka kompānija, jo vairāk drosmes - sākumā visi izsmejas, tad nosarkuši nāk pēc autogrāfiem un selfijiem. Es jau neatsaku, tik lepns neesmu. Bet lieki neuzprasos.
Seriāla devītās sezonas filmēšana tūlīt tiks pabeigta. Ko tālāk?
Es, protams, esmu priecīgs, ka šai grūtajā laikā man ir darbs un stabili ienākumi. Esmu pateicīgs Dievam un situācijai, ka tā ir sanācis, bet - viss pārējais ir simtprocentīgi apstājies. Augustā, septembrī un oktobrī, kad vēl varēja spēlēt teātri, es strādāju 24/7 - kad seriālā bija brīvdienas, spēlēju izrādes. Oktobrī man no pārpūles jau sāka krist ciet širmis un, kad teātri aizvērās, man beidzot parādījās brīvdienas, un es varēju uzelpot. Tāpēc šobrīd mana pirmā doma ir kādu laiku kārtīgi nedarīt neko. Atpūsties. Gan morāli, gan fiziski. Bet, pēc neoficiālas informācijas», šobrīd notiek pārrunas jau par nākamo sezonu, kas, visticamāk, būs, un es, visticamāk, palieku kā režisors. Bet tā tiešām ir neoficiāla informācija, jo šobrīd vēl nekas nav zināms.
Atgādini, lūdzu, uz kuru teātru skatuvēm tevi varēja/varēs redzēt?
Situāciju komēdijā par četriem jauniem cilvēkiem ap četrdesmit, kuri alkst pēc mīlestības, tuvības un attiecībām - «Meklēju īsto» teātra klubā restorānā «Austrumu robeža». Es pats esmu arī šīs izrādes režisors. Savulaik intervijās esmu teicis, ka tikai muļķi paši sevi režisē, un nu mani liktenis par to iepļaukāja - tagad man ir jau divi projekti, kuros spēlēju un kurus pats režisēju. Jābūt uzmanīgam, sakot, ka es jau nekad… Otra izrāde ir ceļojums Ojāra Vācieša dzejas pasaulē - «Kas par traku, tas par traku» Ditas Balčus režijā, ko spēlējām «3 māsās» un braukājām pa skolām. Vasarā bija arī Rūdolfa Blaumaņa latviskā joku luga «No saldenās pudeles» Jura Rijnieka režijā, kur spēlēju Taukšķi. Bija vēl trīs projekti, no kuriem savas aizņemtības dēļ nācās atteikties, jo sapratu, ka fiziski nespēšu pavilkt. Bija jāizvērtē prioritātes, un - seriāls ņēma virsroku. Ja man jāizvēlas starp teātri un kino, tad šobrīd es izvēlos kino, jo tas man pašam ir kas jauns, un es gribu to attīstīt. Kā būs nākotnē, to neviens nezina, to rādīs tikai laiks. Ja nebūs, ko režisēt, spēlēšu teātri. Neatteikšos arī no kino lomām - es arī kā aktieris joprojām esmu atvērts piedāvājumiem. Un es spēju būt arī savādāks nekā komiskais Robertiņš.
Kad 2016. gadā aizgāji no Valmieras teātra, ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Rīgā un uzsāki kino režijas studijas, tas bija ļoti kardināls lēmums.
Jā, aiziet no teātra bija diezgan smags un grūts lēmums, bet - es to pieņēmu pareizajā laikā. Man bija 35 gadi, un es sapratu: kad vēl, ja ne tagad? Un savādāk jau nevar - ja tu gribi dzīvē kardināli ko mainīt, ir uz galvas jālec ūdenī un jāmēģina izpeldēt. Darbu teātrī nebūtu iespējams apvienot ar studijām, tāpēc pašam priekš sevis bija jāpieņem nepopulārs lēmums. Tikpat nepopulārs lēmums man bija jāpieņem rudenī, atsakot spēlēt teātra izrādēs. Bet es savādāk nevarēju. Var visādi runāt par televīzijas seriāliem un saukt tos par ziepenēm, bet man kā jaunam režisoram tā ir ļoti laba vieta, kur sevi pārbaudīt un trenēties. Un seriāla specifika ir savā ziņā pateicīga: ja kādu sēriju nopūdelē, tev ir vēl 80 sērijas, kurās to izlabot.
Tik intensīvi strādājot un dzīvojot seriāla notikumos, tev, iespējams, bijusi priekšrocība mazāk domāt par to, kas notiek pandēmijas skartajā pasaulē. Kāds ir tavs šā brīža emocionālais noskaņojums?
Protams, viss, kas notiek un nenotiek, aizliegumi un ierobežojumi apgrūtina arī seriāla filmēšanas darbu - viss notiek mazliet lēnāk. Bet, protams, kā jau teicu, es varu būt tikai laimīgs, ka man ir darbs, jo daudziem maniem kolēģiem darba nav. Arī seriālā spēlē vairāki aktieri, kuriem šis ir vienīgais ienākumu avots, un viņi par to ir laimīgi. Protams, visiem māksliniekiem šajā laikā ir grūti, bet man ir paveicies, es absolūti nevaru sūdzēties, ka man nebūtu ko ēst. Man nav jālūdz pabalsts no valsts, man pietiek. Bet par situāciju kopumā, manuprāt, ir lieki kliegt, jo mēs to nespējam ietekmēt. Tā ir globāla problēma, tā nav politiķu un piecu ārstu sazvērestība. Vīruss ir reāls. Protams, visi esam emocionāli noguruši, arī es esmu noguris, ka nekur nedrīkst iet, nevienu satikt. Nerunājot jau par draugiem, pat radiniekus nedrīkst satikt. Tas emocionāli nogurdina. Bet tajā pašā laikā es saprotu, ka nevaru riskēt ar savu vecāku veselību un uzlikt mīksto: gan jau būs labi. Bet, ja nebūs labi?... Ja tieši es to vīrusu aiznesu? Un tas ir tas stulbākais, ka mēs neviens nezinām, kurš būs nākamais, kurš būs vainīgais… Bet - cik ilgi var izturēt šādā režīmā?... Vienīgā cerība ir uz ātru un siltu pavasari un garu vasaru, kas vismaz emocionāli varētu iedot spēku, jo baidos, ka šis vīruss nemaz tik āti nepazudīs. Un tā jau nav tikai mūsu problēma - visā pasaulē cilvēki jūk prātā, un valdības jūk prātā, mēģinot sabiedrībai izdabāt. Es neapskaužu valstu vadītājus, jo, lai ko viņi tagad darītu, viss ir slikti.
Es, protams, nesaku, ka visi lēmumi man ir saprotami, bet - es arī negribētu būt viņu vietā. Jo situācija prasa pieņemt tikai nepopulārus lēmumus. Tas, ka bērniem tika piešķirts vienreizējs pabalsts, ir tikai maza konfekte, lai sabiedrība nomierinās. Tas jau neko neatrisina, bankrotē uzņēmumi un bankrotē arī privātpersonas. Krīze ir un būs ļoti smaga daudziem - gan emocionāli, gan finansiāli. Bet nu, kā būs, tā būs. Es tomēr uzskatu, ka karš ir daudz briesmīgāks. Mēs tomēr dzīvojam miera laikā, mums nav jābaidās, ka kritīs bumbas, ka varam tikt nošauti. Dzīvē jau vienmēr ir dažādas situācijas, kad jārisina kāds uzdevums vai jātiek galā ar kādu problēmu, un šodien pandēmija ir papildu problēma, ar kuru ir jārēķinās un jāmēģina sadzīvot. Nav jēgas čīkstēt un mest ar akmeņiem uz citiem, katram pašam jādomā, kā izkruķīties no šīs situācijas. Ja nevaram no tās iziet sausām kājām, tad vismaz mēģinām nenoslīkt.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
