Interesantas un maz zināmas vietas Saldus novadā

Saldus ir rosīga un moderna pilsēta, taču tā ir spējusi saglabāt savu šarmu arī mūsdienu industrializācijas laikmetā. Saldū un pilsētas apkārtnē ir ne mazums interesantu apskates objektu un to vidū arī pagaidām tūristiem maz zināmu vietu, piemēram, baznīca, zem kuras bijusi pazemes eja uz klosteri, vai kalpu māja, kas ievērojamāka par pašu pili.
18.03.2021. Ilze Šteinfelde
 
©F64

Vēstures avotos Saldus pirmo reizi minēts 1253. gadā tā sauktajā Kuršu līgumā, pēc kura viss novads (“Terra inter Schrunden et Semigalliam” - Zeme starp Skrundu un Zemgali) tika nodots Livonijas ordeņa pārvaldījumā. Šajā līgumā minēts arī “Salden” vārds. 14. gadsimtā Livonijas ordenis uzcēla Saldus pili, ko novēlēja ordeņa patronesei Svētajai Mārai un nosauca par “Mūsu mīļās kundzes pili” jeb Frauenburgu. Tā kā šī pils pirmo reizi ordeņa piļu sarakstā pieminēta 1411. gadā, tad, visticamāk, tā celta agrāk. Pils celšanas laiks nav precīzi noteikts - dažādos avotos tiek minēts 1341. gads, taču precīzi tas zināms nav.

Apdzīvotā vieta, kas izveidojās ap Frauenburgas pili, piedzīvoja uzplaukumu Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642-1682). To sekmēja izdevīgais novietojums vietā, kur no Jelgavas—Klaipēdas pasta ceļa atzarojās ceļš uz otro hercogistes galvaspilsētu - Kuldīgu. Lielajā Ziemeļu karā Saldus pils un miests tika nopostīti. Saimnieciska dzīve atjaunojās tikai pēc 1856. gada, kad no Saldus muižas zemes tika atmērītas 18,86 desetīnas zemes, kuru sadalīja 42 gruntsgabalos. Pilsētiņa uzplauka pēc Jelgavas-Liepājas dzelzceļa izbūves 1871. gadā. Pilsētas tiesības Saldus ieguva 1917. gadā Pirmā pasaules kara laikā, kad atradās Vācijas okupācijā. Latvijas Brīvības cīņu laikā Saldus bija pirmā pilsēta, kuru 1919. gada 10. martā no lieliniekiem atbrīvoja 1. latviešu atsevišķais bataljons. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Saldus saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vērojams uzplaukums. To veicināja arī jaunā dzelzceļa izbūve 1929. gadā, kad garām Saldum sāka kursēt Rīgas-Liepājas vilciens. 1941. gada 29. jūnijā Saldū ienāca vācu karaspēks un palika šajā vietā līdz kara beigām. Rajona teritorijā karam arī tika pielikts punkts: 1945. gada 8. maijā Ezerē tika parakstīts Kurzemē ielenktā vācu karaspēka bezierunu kapitulācijas akts.

Saldus senākā celtne - Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca

F64

Saldus Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca atrodas pašā Saldus centrā, Kuldīgas ielā 2. Saldus draudze pieminēta jau 1420. gadā, bet Saldus baznīca rakstos parādās 1461. gadā. 1530. gadā tika uzcelta jauna koka baznīca, kuras mūžs gan nebija ilgs. 1614. gadā par hercoga Vilhelma līdzekļiem tika celta pirmā mūra baznīca, kura tika pabeigta 1615. gadā. Pēc 100 gadiem baznīca bija tik sliktā stāvoklī, ka tā tika nojaukta. Un 1737. gadā tika uzbūvēta jauna mūra baznīca. Tā bija balta, vienkārša, romānikas stilā celta viena joma mūra celtne. 19. gs. beigās tā pārbūvēta pēc Rīgas Doma arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta. Lielus bojājumus baznīcai nodarīja Otrais pasaules karš. 1944. gada rudenī saspridzināja baznīcas torni. Līdz ar torni tika bojāts arī zvans. Torni pilnībā atjaunoja tikai 1982. gadā.

Baznīcā atrodas unikāli mākslas pieminekļi - Liepājas meistara K. A. Hermaņa būvētās ērģeles, manierisma stila kancele, 19. gs. 2. pusē būvētais altāris ar meistara J. Dēringa altārgleznu u.c. vērtības. Baznīcu vienā no saviem zināmākajiem darbiem - diplomdarbā “Pēc dievkalpojuma” - attēlojis ievērojamais gleznotājs Janis Rozentāls.

 
Turpinājumu lasi nākamajā lapā