Aktrise Rasma Garne: Neko labu neparedzu

«Nekad mūžā nevienam režisoram nevienu lomu neesmu prasījusi. Drīzāk konfliktos gājusi un tādēļ sev daudz ko atņēmusi. Bet to, ka man kādreiz kādu lomu ļoti ir gribējies nospēlēt un ir nosāpējis, ka tā aizgājusi garām, es nevaru noliegt. Bet – lai es ietu un lūgtos, nemūžam! Arī tagad, savos gados, to nedomāju darīt,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne. Viņa tikko pārkāpusi savas dzīves 80 gadu slieksnim.
28.03.2021. Santa Raita
 
VISS MŪŽS. «Es līdz sāpēm sirdī mīlu šo teātri, kas daudz slavēts un pelts taisnīgi un arī netaisnīgi. Te pagājis viss mans mūžs, un mani dara laimīgu un ļoti sāpina viss, kas ar šo teātri notiek,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Sarunā ar «Neatkarīgo» jubilāre atklāj, kāpēc savā dzimšanas dienā būtu gribējusi aizbēgt no visiem, atsauc atmiņā sev visnozīmīgākos skatuves darbus, saka paldies Edmundam Freibergam, ar mīlestību runā par saviem bērniem un mazbērniem un skarbus vārdus velta mūsu valdībai.

Kā parasti svinat savas jubilejas?

Es vispār īpaši neatzīstu tādas svinēšanas. Kad vēl regulāri biju teātrī, tad jau bija pieņemts ne tikai apaļās jubilejas pasvinēt - savu iespēju robežās uzklāt galdu un kolēģus iepriecināt. Bet tas parasti bija tikai ģērbtuves mērogā, kas gan dažkārt izvērtās arī plašāk. Kolektīvo balli esmu uztaisījusi tikai uz saviem piecdesmit gadiem, bet skatītājiem par to, protams, ne vārda. Septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā biju aizbēgusi uz Lietuvu, arī tagad būtu gribējusi kaut kur aizbraukt. Jo - nu, kāpēc jāsvin astoņdesmit gadi?! Astoņdesmit! Kā aktrise Elvīra Baldiņa [kura, starp citu, pērnvasar nosvinēja jau 101. dzimšanas dienu] savulaik teica, ka vecums ir viena cūciska padarīšana. Nu tā taču ir. Protams, ja tu pats tiec ar sevi galā un neesi par apgrūtinājumu citiem, tad jau labi. No tā visvairāk baidos. Jo es savā dzīvē to esmu piedzīvojusi - pusotra gada laikā nomira trīs mani tuvākie cilvēki, un es paliku ģimenē vecākā. Es patiešām negribētu savus tuvākos apgrūtināt. Jā, es gribu lietot šo vārdu, nezinu, varbūt cits vārds jālieto. Bet, ja es vēl turētos, tad jau var vēl dzīvot.

Aktrises profesija bija bērnības sapņu piepildījums?

Es savā būtībā laikam esmu absolūta lauciniece, lai gan - jau kurā paaudzē rīdziniece. Man vienmēr ir paticis ņemties pa dārzu, mani velk pie dabas, un man vajag pavasarī rokas zemē iebāzt - tad es uzreiz atdzīvojos. Un tas arī bija mans sapnis - kļūt par daiļdārznieci. Gribēju mācīties Bulduru dārzkopības vidusskolā, bet - es mācījos Rīgas 3. vidusskolā, un tur visi gribēja uz aktieriem… Paralēlklasē bija Vazdiku Uldis, manā - Anda Zaice, viņas mamma tolaik strādāja Jaunatnes teātrī. Mēs no skolas regulāri gājām uz Nacionālo (toreiz - Drāmas) teātri, no rītiem pat stundas tika atceltas, sēdējām otrajā balkonā un skatījāmies visas izrādes. Ar to jau saindējas. Skolā sāku spēlēt pašdarbības pulciņā, ko vadīja Miervaldis Ozoliņš. Anda sāka iet uz pantomīmu būvstrādnieku klubā pie Roberta Ligera. Tur gāja arī Vazdiku Ilze un Uldis, un es ar’ aizgāju. Sabiju tur divus gadus, sekmes sāka krist uz leju, jo domas jau bija citur. Un, kad beidzu vidusskolu, Latvijas Valsts konservatorijā bija aktieru uzņemšana. Nevarētu teikt, ka es ļoti gribēju tur iestāties, aizgāju vairāk inerces vadīta, jo visi uz turieni gāja. Pirmās kārtas izturēju, bet pēdējā bija jārāda fragments no «Zvejnieku dēla». Mani salika ar partneri, kurš bija salauzis kāju, tāpēc mēs neko nebijām ne izmēģinājuši, ne sarunājuši. Dabiski, ka neko arī nevarējām parādīt un mūs neuzņēma. Bet, aizgājusi mājās, aizdomājos, ka vairākas kārtas taču biju izturējusi, tikai beigās neko neparādīju - nē, nevar tā! Kur man toreiz bija tāda drosme, bet es aizgāju pie Veras Baļunas, izstāstīju situāciju, un viņa man atļāva nākošajā dienā startēt vēlreiz. Man toreiz ļoti palīdzēja Ilze Vazdika - viņa sarunāja savu mammu Vilmu Lasmani, kura man vienas dienas laikā palīdzēja sagatavot fragmentu no «Pazudušā dēla». Es to parādīju un mani paņēma. Iespējams, biju jau pirms tam acīs iekritusi, jo vai nu man būtu ļāvuši nākt vēlreiz…

«ĀTRI GAN tie gadi pagājuši. Liekas, ka tieši pēdējā desmitgade ir aizšāvusies kā raķete,» saka aktrise Rasma Garne. Savas 80. jubilejas priekšvakarā viņa atminas: «Kad ienācām teātrī, mums bija astoņpadsmit, deviņpadsmit gadi, un mums likās, ka trīsdesmitgadīgās aktrises jau ir vecas… Vai tad tagad jaunie domā savādāk? Mūs vispār pat nepazīst un nav jau ar’ vajadzības zināt visas Nacionālā teātra «vecās mēbeles»…» / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Un kopš tā laika ir pagājuši…

Sešdesmit divi gadi. Iet sešdesmit trešais. Oficiāli teātrī esmu no 1963. gada, bet mēs jau sākām nākt no pirmā kursa, no 1959. gada.

Ātri tie gadi pagājuši?

Ātri gan. Liekas, ka tieši pēdējā desmitgade ir aizšāvusies kā raķete. Kad mēs ienācām teātrī, mums bija astoņpadsmit, deviņpadsmit gadi, un mums likās, ka trīsdesmitgadīgās aktrises jau ir vecas… Vai tad tagad jaunie domā savādāk? Mūs vispār pat nepazīst un nav jau ar’ vajadzības zināt visas Nacionālā teātra «vecās mēbeles».

Bet man jāsaka paldies režisoram Edmundam Freibergam, kurš man vēl 2018. gadā uzticēja lomu Harija Gulbja lugā «Cīrulīši». Savā laikā to iestudēja režisors Jūlijs Bebrišs, un tad es spēlēju Ingrīdu. Satiekoties ar šo materiālu otrreiz, es spēlēju kaimiņieni Olgu. Tas bija drīz pēc tam, kad man bija nopietnas veselības problēmas. Es pēc operācijas biju ne šāda, ne tāda, uz mani nevarēja paļauties, jo man varēja negaidīti uznākt vājums. Bet, tā kā izrāde tika veidota divos sastāvos, es piekritu [Rasma Garne Olgas lomā dublējās ar aktrisi Līgu Liepiņu]. Freibergs bija ļoti pretimnākošs - ja man vajadzēja zāles iedzert vai mazliet atpūsties, visu varēja sarunāt. Un, patiesībā, es tā riktīgi nebiju spēlējusi kādus desmit gadus.

Kāpēc bija tik liela pauze?

Teātrī bija izveidojusies jocīga situācija - kad pēc lielā remonta atgriezāmies savās telpās, tika izveidota jauna literārā daļa, kas nez kāpēc dalīja lomas. Jaunie režisori nezināja visus aktierus, viņiem varēja ieteikt tos, ko gribēja. Man nepaveicās - mani neieteica, tāpēc man nebija darba ne pie viena jaunā režisora. Tikai pie vecajiem. Vārdu sakot, kad Edmunds Freibergs man iedeva Olgas lomu, man grūti gāja. Ļoti, ļoti. Ko aktierim nozīmē ilgāku laiku nebūt nopietnā darbā? To, ka tu sevi netrenē, vairs neesi elastīgs. Bet es sev situ uz pleca par to, ka mēģināju tikt pāri savai nedrošībai. Tas bija grūti. Vairākas reizes teicu režisoram, ka es to negribu, jo - ko tas prasīs manai veselībai… Bet mēs tomēr izdarījām darbu līdz galam, un laikam jau rezultāts arī nebija slikts. Tas man tāds pēdējais darbs, un Olgas lomu es uzskatu par pietiekoši skaistu, ar ko noslēgt skatuves darbu.

Nu jau šī izrāde ir noņemta no repertuāra. Kāda ir sajūta - varbūt vēl kādu lomu gribētu nospēlēt?

Es nevaru viennozīmīgi pateikt. It kā gribētu, bet tai pašā laikā sev saku: nu, beidz taču! Ir jāprotas aiziet, nevar palikt uzbāzīgs. Ka galīgi negribētos, tā es nevarētu teikt. Kas zina, varbūt kādreiz uz skatuves vajadzēs arī kādu «grabažu»…? Bet man ir slikti ar atmiņu, problēmas ar asinsvadiem. Jau pirms pieciem gadiem pēc Teātra dienas koncerta, kad Ojārs Rubenis mani uzsauca uz skatuves, lai ar lielu rožu pušķi apsveiktu dzimšanas dienā, es pēkšņi vairs nesapratu, kur atrodos… Man bija kaut kas jāsaka, bet es nevarēju pateikt neko! No tādiem brīžiem, Dievs, atpestī. Tad proties un ej prom. Bet, ja Dieviņš būs lēmis man nospēlēt kaut ko saviem gadiem atbilstošu, tad būs. Ja nebūs, tad nebūs. Es nekad nevienam režisoram nevienu lomu neesmu prasījusi. Drīzāk konfliktos gājusi un tādēļ sev daudz ko atņēmusi. Un arī tagad, savos gados, to nedomāju darīt. Bet to, ka man kādreiz kādu lomu ļoti ir gribējies nospēlēt un ir nosāpējis, ka tā aizgājusi garām, es nevaru noliegt. Tā ir bijis, bez šaubām. Bet, lai es ietu un lūgtos, nemūžam! Ja režisors mani savā darbā neredz, tad nekā. Nekad neesmu varējusi ko lūgt, citi kolēģi uz to vien dzīvoja.

Kuras ir tās lomas, kas visdziļāk sirdī iekritušas?

Domāju, ka viena no manām labākajām lomām bija Pamela Luidži Pirandello lugā «Seši tēli meklē autoru» [1970, režisors Jūlijs Bebrišs]. Par šo lomu gan no kritiķiem, gan Veras Baļunas esmu saņēmusi vislielākos komplimentus. Baļunu uzskatu par savu vislielāko skolotāju - mums bija ļoti labs kontakts ne tikai studiju laikā, bet arī teātrī.

Otra loma, kas man pašai tīri labi pie sirds gāja, lai gan bija ļoti grūta, jo partnerībā ar Alfredu Jaunušanu, bija Ernesta Tompsona lugā «Pie zelta ezera» [1995, režisors Mihails Kublinskis].

Vēl viena loma, kas man palikusi atmiņā, bet ko nez kāpēc nekur nepiemin, bija lietuviešu autora Kaža Sajas izrādē «Tātad dzīvoju» [1972, režisors Mihails Kublinskis].

Un daudz komplimentu savulaik saņēmu arī par Lienu «Mērnieku laikos» [1980, režisors Alfreds Jaunušans]. Kritiķi gan to vispār nekad nav pieminējuši. Iespējams, tāpēc, ka es vēlāk sāku spēlēt - Astrīda [Kairiša] aizgāja dekrētā, un man bija jāturpina. Man vienmēr bija bail no Jaunušana, pie viņa strādāt vienmēr bija ļoti stresaini, bet šis darbs pagāja dieva mierā. Uz skatuves bija ļoti liels ansamblis, viņš visus dresēja, bet mani lika mierā. Iespējams, priekš manis nepalika laika.

Bet jums, strādājot teātrī, palika laiks arī ģimenei. Pastāstiet, cik bagāta esat ar bērniem, mazbērniem.

Man ir viena pašas meita - Terēza - un divas māsas meitas - Aija un Evija. Māsa slimības dēļ pāragri aizgāja mūžībā, viņai bija tikai 49 gadi. Un vēl man ir trīs mazbērni - Artis (27) ir ieguvis jurista izglītību un strādā Singapūrā, mana tiešā mazmeita Estere (23) mācās Latvijas Kultūras akadēmijā, bet Katrīna (16) mācās 10. klasē.

Estere studē Latvijas Kultūras akadēmijā? Būs aktrise?

Nē! Dievs, atpestī! Es esmu gandarīta, ka - nē. Šī ir ļoti nežēlīga profesija. Ļoti atkarīga. Nezinu, kādam talantam jābūt, lai tu pats savu dzīvi varētu veidot.

Ne velti mūsu grimētavas meitenes ir tik gudras, ka paralēli vēl kaut ko mācās - gan Marija Bērziņa, gan Ināra Slucka, gan Dace Bonāte, gan Zane Jančevska, gan Anna Klēvere. Viņas sāka jau pirms pandēmijas, bet tagad jau citas izejas nav - kaut kas taču ir jāstrādā.

Kā šodien paiet jūsu dienas?

Cik vien ir iespēja, cenšos noskatīties, ko dara kolēģi. Mūs jau laiž teātrī. Pārējā laikā esmu mājās. Tā ir vecmāmiņas māja Purvciemā, ko esmu atguvusi. Māja ir veca, pagalms jākopj. Bija laiks, kad pati ar visu galā, bet, paldies Dievam, ka tagad ir kas palīdz. Jo man vairs nav tik daudz spēka. Ļoti lēnām kustos. Kādreiz jau biju fiksā meitene, man visu vajadzēja ātri, ātri. Es tiešām visus darbus varēju pagūt izdarīt, bet tagad esmu kā lēnais divplāksnis. Savulaik, ja darba dēļ nebija laika māju sakārtot, varēju to darīt pa naktīm, bet tagad domāju: nu un tad?... Fiziski daudz ko vairs nevaru. Mazliet pakustos, vajag atlaisties. Tad atkal kaut ko padaru, un atkal vajag atlaisties. Un, kad tā atlaižos un atlaižos, griba arī pāriet… Televizoru paskatos. Daudz lasu. Vispār esmu mazkustīga palikusi, un tas mani kreņķē.

Ko jums šai jubilejas reizē novēlēt?

Tikai veselību. Un lai maniem tuvajiem cilvēkiem ir laba veselība, lai viņiem veicas. Jo, ja viņiem ir labi, tad arī man ir labi.

Kā globālā pandēmija ietekmē jūsu ikdienu, emocionālo noskaņojumu?

Lai vai kāda, bet man ir pensija, arī veselība kaut cik turas, taču es uzskatu, ka man ir absolūta depresija. Ar visu to, ka protu novērtēt dzīves labos un skaistos brīžus, es esmu pesimiste. Es nekad negaidu, ka nu tik būs! Man vienmēr zemapziņā ir kāds neticības moments. Nezinu, kāpēc tā, bet tā vienmēr ir bijis. Un, vērojot to, kas notiek Latvijā, es neko labu neparedzu. Cik daudz cilvēku ir palikuši bez darba?! Cik ir tādu, kuri ir palikuši bez iztikas līdzekļiem?! Cik darbavietu ir izputināts?! Viss tiek likvidēts… Mēs jau šito visu vēl nespējam apjēgt, kas patiesībā notiek. Manuprāt, tā ir tāda apzināta vešana uz galu. Es ar šausmām skatos uz visiem valdības noteiktajiem aizliegumiem. Ar prātu jau saprotu, ka kaut ko vajag darīt, lai slimībai neļautu izplatīties, bet prātu un loģiku vajag pieslēgt! Visu aizliedzam, bet hokeja čempionātu mēs rīkojam! Pie mums nāks iekšā tūkstošiem - žurnālisti, komentētāji, spēlētāji. Nu, protams, tā ir nauda, tie ir miljoni, un kādam tie tiks. Es to nevaru savai valdībai piedot. Nē! Manā prātā tas nekādi nesavienojas. Skumji. Vai tiešām trūkst loģiskas saprātīgas domāšanas?! Vai varbūt tā ir apzināta ļaunprātība? Es pat tiktāl aizdomājos. Labi, es savu mūžu esmu nodzīvojusi, un, ja būs vēl Dieviņš devis, tad būs, ja nebūs - nebūs. Bet aiz manis paliek bērni, mazbērni, mūsu tautas jaunā paaudze… Uz ko tas viss iet? Mūsu tauta iznīkst katastrofālā tempā. Nezinu pat, ko domāt. Redziet, es esmu pesimiste.

Rasma GARNE

- Latvijas Nacionālā teātra aktrise (no 1963. gada, izrādēs piedalījusies jau studiju laikā)

- Dzimusi 1941. gada 26. martā Rīgā

- Izglītība: Rīgas 3. vidusskola (1959), Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāte (1963)

- Repertuāra izrāde: «Skroderdienas Silmačos» (Vanagu un Dzelzkāju saimes/rež. Indra Roga, 2010)

- Kino lomas: «Mēs esam četri» (1972), «Ja nebūtu šī skuķa» (rež. R. Pīks, 1980), veikala pārdevēja Irisa filmā «Lietus blūzs» (rež. O. Dunkers, 1982), «Zītaru dzimta» (rež. A. Brenčs, 1989), «Depresija» (rež. A. Brenčs, 1991)

- Trīs meitas: pašas meita Terēza un māsas (kura pāragri aizgājusi mūžībā) meitas Aija un Evija. Trīs mazbērni: Artis (27), Katrīna (23) un Estere (16)

- Apbalvojumi, nominācijas: Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmija (par Margas Saliņas tēla atveidojumu H. Gulbja «Vēverīšos»), «Spēlmaņu nakts» balvas laureāte kā labākā otrā plāna aktrise par Ponsijas lomu izrādē «Bernardas Albas māja»

- 2018. gada 17. novembrī saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni

Meita Terēza Garne par mammu:

«Mamma vienmēr ir bijusi stipra sieviete un stāvējusi visam pāri, lepna un spītīga. Savas bēdas un rūpes viņa citiem nav uzkrāvusi, pat mani no tām vienmēr sargājusi. Redzu, ka sirds viņai pilna un acis tik skumjas un izmisušas, bet lūpas klusē. Ar visu dzīvē viņa tikusi galā pati. Mamma spējusi saņemties un dzīvot tālāk arī tad, kad viņas pasaule sabrukusi. /../ Nezinu otru tik enerģisku sievieti kā viņa. Kalnus spēj gāzt! Sevišķi citu labā. Pat visbezcerīgākajā situācijā mamma metīsies otram palīgā. Mīl taisnību un patiesību. Nevienu neaprunā aiz muguras, pasaka visu acīs. Bet pati atzīst, ka savas mēles dēļ ir daudz cietusi. Taču caur puķēm viņa neprot runāt. Pieglaimoties un liekuļot - ne tik! Arī tad ne, ja kāda cilvēka labvēlība viņas dzīvi spētu būtiski iespaidot un mainīt. Par savu labumu mamma nekad nav pratusi cīnīties. Iespējams, viņas gods un lepnums liedzis to darīt. Lūgties un zemoties viņa nespēj.»

/žurnāls «Sieviete», 1994/