Mēs zinām, kurš dusmojās šajā nedēļā
Pagaidām gan izskatījās, ka sākt rīkoties ir piemirsis pats Pavļuts - vakcinācijas tempi joprojām atpalika no vēlamajiem par pāris apļiem un gaismas gadiem, savukārt lielpotnīcās sēdošie mediķi sūdzējās, ka viņus no mazkustīguma sāk ēst nost pamodušās pavasara mušas un vēl nepamodušies odi.
“Daņik, ibim, nu, kas tā par štelli? Man negribas pat dusmoties, man gribas tev vienkārši kraut pa pauri, lūk, ar to tur karafi, ar kāju iespert pa ziemeļpolu un padzīt no Ministru kabineta trīs viņķelēm rakstāmā virzienā! Ja smukā Eva netiek galā, tad staigā taču kaut vai pats ar to štrunta šprici un dur plecā vai dibenā ikvienam, kas ir gatavs durties un špricēties, bet lai visi būtu novakcinēti!” gribēja teikt Kariņpaps, taču nepateica, vien uzmeta Pavļutam nīgru skatienu: “Es nebiju domājis sadusmoties, bet es esmu sadusmojies, un, kad es esmu sadusmojies, tad es esmu dusmīgs.”
Kariņpapa dusmošanās akcijas rezultātā dzima atziņa, ka gadījumā, ja Veselības ministrija netiek galā ar vakcinācijas procesu, tad tas būtu jāpārņem Ministru kabinetam. “VM atbildība nav izdabūt ārā vakcīnas no centrālās noliktavas un gādāt, lai tās nesagrauž žurkas, bet jādara tā, lai pote ir plecā. Iesaku mazāk pievērst uzmanību formalitātēm, un, šķīst vai plīst, rūc vai kož, kliedz vai brēc, jāgādā vakcīnas tur, kur ir gatavi potēt. Es otro un trešo nedēļu dzirdu, ka tūlīt būs, bet nav. Tas ir kā nevis otro vai trešo, bet vismaz piekto vai piektdesmitpiekto?! Tev, Ramona, neko neviens neprasīja! Un tu tur, mazo veikaliņu fans, vispār paklusē! Daniel, ir jābūt risinājumam, bet tev, Daniel, rezultāts šobrīd iztrūkst! Ja VM netiek galā, tad šo darbu pārņems Ministru kabinets un uzticēs to darīt VM! Ā, viņi jau to dara, pareizi…” atģidās premjers.
Straujos tempos tika izstrādāti dažādi varianti vakcinācijas pret kovidu tempu iekustināšanai. Viens no tiem paredzēja ieviest Francijas pieredzi un pagarināt laika posmu starp pirmās un otrās potes saņemšanu, kas būtu glītāk no statistiskas viedokļa. Otrs variants bija ieviest Tadžikistānas un Tanzānijas pieredzi un pasludināt, ka nekāda kovida pie mums nav. Vēl vienu variantu piedāvāja bijušais VVF Zatlers, kurš “Rīta Pornorāmā” Abumeri Lindai bikli ieminējās, ka varbūt vienkārši atmest ar roku visām prioritārajām grupām un izveidot tikai divas grupas - tie, kuri grib potēties, un tie, kuri to negrib. Šis variants gan tika atmests kā nederīgs, jo tad vēl varētu izrādīties, ka visa lielā gatavošanās, specbrigāžu un biroju veidošana, lielpotnīcu atvēršana un reklāmas kampaņas “2 miljoni iemeslu, kāpēc viņus visus nepasūtīt uz poda” izrādītos veltas, jo cilvēki tāpat gatavi doties vakcinēties.
Vēl vienu variantu bija plānots eksperimentālā kārtā izmēģināt Daugavpilī, proti, ļaut iedzīvotājiem izvēlēties vakcīnu - “AstraZeneku”, “Modernu” vai “Pifpafpferder”. Tiesa, lielākā daļa daugavpiliešu gribēja “Sputņiku V”, un, lai slāpētu pilsētnieku kāri tieši pēc šīs vakcīnas, tika piesolīts, ka pirms minētajām trīs vakcīnām vakcinējamā vieta tiks dezinficēta ar šķīdumiem “Arsenič”, “Primakov”, “Pšeņičnaja” vai “Zeļonaja Marka”, kuras flakoniņa vai ampulas neizlietotais saturs pēc vakcinējamās vietas dezinfekcijas tiks vakcinējamajam. Izskatījās, ka nu gan statistikai ir cerības uzlaboties.
Un vēl valdība izdomāja pieteikties uz dāņu izbrāķētajām vakcīnām, zviedru apēsto ibumetīnu, somu apkaltušajiem sinepju plāksteriem un britu izlietotā tualetes papīra ruļļiem, lai to visu laistu apgrozībā Latvijā. “Mūsu bāleliņi ir ar stiprām iekšām, tie visu izturēs!” lepojās valdība. Tāds, lūk, lepnumu raisošs stāsts.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
