Oļegs Šapošņikovs. Vienu pakāpienu augstāk

«Teātrim ar valsts atbalstu šai laikā ir ļoti paveicies. Protams, mums nav prieka eksistēt bez skatītājiem, bet, pateicoties Kultūras ministrijas sniegtajam finansiālajam atbalstam, kultūras dzīve nemirst, un tā ir milzīga laime,» saka režisors Oļegs Šapošņikovs, Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs un mākslinieciskais vadītājs.
09.05.2021. Santa Raita
 
KATRS SAVĀ CITĀ KVALITĀTĒ. «Man ir sajūta, ka tad, kad satiksimies ar saviem skatītājiem, mēs būsim jau drusciņ cits teātris, nekā bijām līdz šim. Mūsu moto paliek iepriekšējais: Daugavpils teātris ir teātris skatītājiem. Tas nemainīsies, bet – būs cita kvalitāte. Augstāka. Un tā arī es gribētu teikt, ka mēs paši satiksimies katrs savā citā kvalitātē un sāksim dzīvi no jauna,» saka Daugavpils teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs ©Foto no Oļega ŠAPOŠŅIKOVA personiskā arhīva

Kas šodien notiek Daugavpils teātrī?

Tas, ka skatītājiem nav iespējas apmeklēt teātri, nenozīmē, ka mēs esam aizgājuši pagrīdē. Visos valsts teātros, tostarp Daugavpils teātrī, top daudz jaunu izrāžu. Un, ja vēl pirms gada tas izklausījās mazliet banāli, tagad es pavisam noteikti varu pateikt, ka pasaule no šīs pandēmijas izies mainījusies. Jo, neskatoties uz visām grūtībām, šis laiks bija iespēja apstāties un padomāt. Un radošie cilvēki ir daudz ko pārvērtējuši - ko esam darījuši līdz šim un ko vajadzētu darīt turpmāk. Es zinu, ka arī mani kolēģi citos teātros ir izrevidējuši savu repertuāru un ļoti nopietni domā, kā vārdā turpmāk strādāsim. Iespējams, šī pandēmija visai mūsu planētai ir zīme no kosmosa, ka vajag apstāties, paskatīties pa labi, pa kreisi un mēģināt saprast, kurp mēs visu laiku esam skrējuši. Un teātrim tas ir ļoti svarīgi. Protams, arī manam teātrim - es atvainojos, ka Daugavpils teātri, ko vadu jau desmit gadu, saucu par savu teātri, - sākotnēji bija šoks. Bet, no tā attapušies, mēs šo laiku izmantojām ļoti lietderīgi, lai mierīgi apdomātu, kur un kāpēc mēs ejam. Kā krieviski saka «Нет худа без добра» («Nav ļaunuma bez labuma») - šis ir ļoti labs šī laika raksturojums.

Sezonas sākumā, mirkli pirms pandēmijas otrā viļņa, strādājāt pie divām «Kaijām», bet parādīt skatītājiem tā arī nepaguvāt.

REŽISORS Oļegs Šapošņikovs uz Daugavpili pārcēlās pirms desmit gadiem - 2011. gada martā viņš noslēdza savu pirmo līgumu ar Daugavpils teātri, un augusta beigās būs 10 gadi, kopš viņš šo teātri vada / Foto no Oļega ŠAPOŠŅIKOVA personiskā arhīva

Jā, novembrī es jau atkārtoti savā karjerā iestudēju «Kaiju» - Antona Čehova darbu papildinot ar slavenā Krievijas detektīvrakstnieka Borisa Akuņina «Kaiju», ko viņš rakstījis kā turpinājumu Čehova «Kaijai». Es mēģināju apvienot šos divus materiālus un uztaisīt diptihu, vienu «Kaiju» sadalot divos vakaros. Biļetes jau bija izpārdotas, bet, nospēlējot pirmās izrādes ģenerālmēģinājumu, iestājās lokdauns, un neviens skatītājs šo izrādi diemžēl nav redzējis. Bet, ņemot vērā, ka darbu pie šīs izrādes sākām jau pirmā lokdauna laikā, tas man pašam deva iespēju bez steigas un daudz ko pārdomāt un, ja es drīkstu tā cerēt, arī pakāpties savā radošajā attīstībā vienu pakāpienu augstāk. Pašam šķiet, ka man tas izdevās, bet - diemžēl nav cita objektīva vērtējuma. Tāpēc, protams, es ar lielu nepacietību gaidu, kā šo darbu uztvers skatītāji un teātra profesionāļi.

Vai ir kādas cerīgas prognozes, kad Daugavpils teātris varētu tikties ar saviem skatītājiem?

Izskatās, ka mēs savus skatītājus satiksim tikai šajā rudenī, jo ir jau klāt maijs, un neizskatās, ka jūnijā kaut kas ļoti mainīsies. Bet vasarā, pat ja būs atļauts, mūsu teātris diemžēl nevarēs strādāt, jo mums plānoti lieli remontdarbi. Daugavpils pilsētas pašvaldība mums piešķīrusi diezgan lielas finanses aizkulišu daļas modernizācijai, un to plānots pabeigt tikai septembrī. Tāpēc jau tagad varu prognozēt, ka agrāk par septembri mēs savus skatītājus neredzēsim.

Vai jau varat atklāt, ar ko pārsteigsiet savus skatītājus rudenī?

Man ir sajūta, ka tad, kad satiksimies ar saviem skatītājiem, mēs būsim jau drusciņ cits teātris, nekā bijām līdz šim. Mūsu moto paliek iepriekšējais: Daugavpils teātris ir teātris skatītājiem. Tas nemainīsies, bet - būs cita kvalitāte. Augstāka. Un tā arī es gribētu teikt, ka mēs paši satiksimies katrs savā citā kvalitātē un sāksim dzīvi no jauna. Līdzīgi kā dzimšanas dienā, kas mums katram ir zināms atskaites punkts un reizē iespēja daudz ko sākt no jauna. Bet, runājot par jauniestudējumiem, rudenī teātri vērsim ar piecām pavisam jaunām izrādēm. Tas būs jau pieminētais Antona Čehova un Borisa Akuņina lugu diptihs «Kaija. Izmeklēšana», kas sastāvēs no divām dažādos vakaros skatāmām izrādēm: «Kaija 1» un «Kaija 2». [Abas izrādes notiks krievu valodā.]

Otra mana iestudētā izrāde «Pa Laimes lāča pēdām» ir muzikāla pasaka pieaugušajiem, kur senatne iet blakus tagadnei, un teiksmu brīnumi draudzējas ar šodienu. Šī iestudējuma dramatizējumu pēc Andreja Upīša stāsta «Sūnu ciema zēni» motīviem veidoja Monika Zīle. [Izrāde notiek latviešu un latgaliešu valodā.]

Būs izrāde pusaudžiem, ko pēc Anetes Mīrsvas garstāsta motīviem «Samsona ceļojums» iestudējusi jaunā režisore Endīne Bērziņa, un tā vēsta par tēmām, kas bieži paliek līdz galam neizrunātas un neizprastas: par attiecībām ģimenē, draudzību un zaudējuma sāpēm. Izrādes varoņi mēģinās par to parunāt ar piedzīvojumiem, trikiem un zinātniskiem eksperimentiem piesātināta ceļojuma palīdzību. Šis iestudējums būs Latvijas Kultūras akadēmijas absolventes Endīnes Bērziņas debija uz Daugavpils teātra skatuves. [Izrāde latviešu un latgaliešu valodā.]

Viņa pie mums iestudējusi arī savu diplomdarbu - krievu dramaturga Aleksandra Vampilova lugas «Provinces anekdotes» daļu, kurā atspoguļoti līdz absurdam smieklīgi, taču ļoti reālistiski notikumi kādā provinces viesnīcā. [Izrāde latviešu valodā.]

Rudenī debiju Daugavpils teātrī piedzīvos arī režisors Dmitrijs Petrenko, kas iestudēs Ingas Ābeles 2001. gadā uzrakstīto lugu «Tumšie brieži», kas ir autores panākumiem bagāta debija dramaturģijā, kas izpelnījās profesionāļu ievērību gan Latvijā, gan ārzemēs un piedzīvojusi vairākas skatuviskās versijas. [Izrāde latviešu valodā.]

Aizvien biežāk sabiedrībā izskan jautājums, vai Džordža Orvela antiutopiskajā romānā rotaļīgi iekodētās tēmas par brīvību, varas manipulāciju, sabiedrības vienlīdzības paradoksu un cilvēka vēlmi būt laimīgam nesaaužas arī ar pēdējā laika notikumiem pasaulē. Savu redzējumu skatītājiem dāvās režisors Viesturs Roziņš - izrādē «Dzīvnieku ferma», kurā dzīvnieciskais mīsies ar cilvēcisko groteskā spēlē par laimīgu dzīvošanu. Iestudējuma muzikālo noformējumu veidojis komponists Jēkabs Nīmanis. [Romāna dramatizējumu krievu valodā rakstījis Oļegs Šapošņikovs.]

Jūsu ikdiena paiet pamatā Daugavpilī un Daugavpils teātrī?

Protams, jo īpaši šajā ierobežojumu laikā. Saprotamu iemeslu dēļ pat nevaru apciemot savus vecākus, kuri dzīvo Rīgā. Traki laiki. Bet - es esmu ļoti priecīgs, ka man ir iespēja piedalīties vēl kādā ļoti interesantā radošā projektā, un tā ir Daugavpils kultūras attīstības programmas 2021-2027 izstrāde, jo, kā zināms, arī mūsu pilsēta ir iesaistījusies sacensībā par «Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027» titulu. Es aktīvi piedalos šai projektā, kas, manuprāt, visiem Daugavpils radošajiem prātiem iedeva fantastisku impulsu paskatīties no malas uz to, ko mēs te darām un kurp visi kopā ejam. Tas ir ļoti svarīgs moments, jo nav jau nekāds noslēpums - un to mēs paškritiski atzīstam -, ka līdz šim mums drusciņ pietrūka kopējas vīzijas un tālejoša mērķa. Bet galvenais, ka mēs apzināmies - tas ir labojams, mums vēl ir kur augt.

Šim projektam ir kāda saistība arī ar Daugavpils teātri?

Jā. Šīs programmas izstrāde daudz devusi ne tikai man pašam, bet arī teātrim. Ja līdz šim Daugavpils teātris kā valsts institūcija diemžēl praktiski nesadarbojās ar pašvaldības Kultūras pārvaldi, tad šīs programmas ietvaros mums izveidojusies kopīga vīzija par to, ko mēs nākotnē kopā varētu darīt. Es piedāvāju attīstīt projektu, ko esmu nosaucis par «mākslas reinkarnāciju», un tas nozīmē, ka mēs gribētu no jauna iemiesot vai atdzīvināt tādas kultūras vērtības, kas šai pilsētā ir bijušas, bet diemžēl ar laiku pazaudētas.

Piemēram?

Kā vienu no mākslas reinkarnācijas piemēriem varu minēt Daugavpils Marka Rotko mākslas centru, kas ir daudzfunkcionāls laikmetīgās mākslas un kultūras centrs Daugavpils cietoksnī, unikāla un iedvesmojoša vieta daudzveidīgām radošām izpausmēm. Un, lai arī Marks Rotko [1903-1970] vairāk asociējas ar Ameriku, viņa dzimtā pilsēta ir Dvinska, Krievijas impērija, tagadējā Daugavpils. Starptautiskā mērogā tas ir maz apspriests, taču, šeit to akcentējot, mēs dodam iespēju viņa estētikai būt dzīvai un pieejamai.

Bet ar šo piemēru es nedomāju, ka vajag celt jaunus centrus, jo nav runa tikai par kādu konkrētu iestādi. Es domāju vairāk par nemateriālām idejām, un viena no tādām ir atjaunot Daugavpilī izsmalcinātas nakts dzīves kultūru, proti, izveidot profesionālu kabarē programmu. Protams, tas nav repertuāra teātra uzdevums, bet tas ir iespējams, sadarbojoties ar pilsētu un ņemot vērā teātra kapacitāti un iespēju vasaras periodā pārtraukt dramatiskā teātra darbību. Protams, pieaicinot arī viesmāksliniekus. Jo, ja runājam par nakts dzīvi, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai tā neasociētos ar dzeršanu un apšaubāmas reputācijas klubiņiem. Un šī kabarē kultūra būtu saistīta ar vēl vienu Daugavpilī dzimušu izcilu personību - komponistu Oskaru Stroku [1893-1975], kurš bija muzicējis izsmalcinātā kabarē.

Vai pēc mūzikla «Džeina Eira» savulaik spožajiem panākumiem neesat plānojis iestudēt Daugavpils teātrī vēl kādu mūziklu?

Vienīgais, ko pagaidām varu atklāt, ka esam vienojušies ar Maestro Raimondu Paulu par jaunu muzikālu izrādi Daugavpilī, kurai ceru būt režisors. Šobrīd tas ir izstrādes stadijā. Pats darbs būs ļoti oriģināls, bet tas nebūs tas, ko saprotam, domājot par Maestro mūziku teātra izrādēm. Nē. Bet, kas tas būs, lai paliek intriga.