Arnis Miltiņš: Lai mums labi iet!
Sestdien, 15. maijā, Starptautiskajā ģimenes dienā, pulksten 14 tiešsaistē Rīgas kultūras un atpūtas centra «Imanta» «Facebook» lapā un «Youtube» kanālā būs skatāms Miltiņu ģimenes koncerts «Lai mums labi iet!».
Programmā: Arņa Miltiņa dziesmas ar Ineses Zanderes, Viktora Kalniņa, Andra Akmentiņa, Maijas Kalniņas, Imanta Ziedoņa, Ulda Ozola un Jēkaba Kacena vārdiem, kā arī Imanta Kalniņa un Ulda Ozola kompozīcijas.
Miltiņu ģimene koncertā dziedās, spēlēs ģitāru, klavieres, vijoli un perkusijas, bet koncerta noformējumā tiks izmantoti Arņa Miltiņa dzīvesbiedres, grafiķes un grāmatu ilustratores Ināras Garklāvas zīmējumi. Koncerta viesis - ģitārists Dmitrijs Tarasovs.
Kā veidojusies jūsu ģimenes kopā dziedāšanas tradīcija?
Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, ka cilvēki dzied. Es dziedu jau no bērna kājas, un man šī tradīcija veidojās jau bērnībā. Manai mammai ļoti patika dziedāt, un visos ģimenes godos mēs vienmēr kopā dziedājām. Un, tā kā es mācījos mūzikas skolā, es mēģināju harmoniski piedziedāt jau uzreiz otro balsi. Arī Ināra, savulaik studējot Mākslas akadēmijā, dziedāja korī «Skaņais kalns», viņai arī dziedāšana ir tuva. Toreiz, pirmsākumos, mums bija sarkans žigulītis un nereti, īsinot braukšanas laiku un mēģinot noturēt bērnu uzmanību, lai viņi nečīkstētu, mēs abi kopā dziedājām. Tā pamazām aizsākās arī mūsu ģimenes noturīgā tradīcija - kopā dziedāšana.
Kādas dziesmas tolaik dziedājāt?
Tajā laikā tās bija tautasdziesmas. Ļoti «senos laikos» esmu dziedājis arī «Skandiniekos», un tautasdziesmas mājās ir ļoti daudz dziedātas. Arī ar Ināru esam daudz kopā dziedājuši un skaļi izdziedājušies, «izsaucot dažādas balsis». Vēlāk dziedājām Imanta Kalniņa dziesmas, un nāca Austras Pumpures laiks, kas man bija ļoti nozīmīgs. Braucām uz «Austrasbērnu» salidojumiem - dziedāt un mācīties jaunas dziesmas, un šī atmosfēra, ko Austra ap sevi spēja radīt, ļāva sajust un izbaudīt dziesmas īsto garšu. Iespējams, arī tāpēc visi trīs mūsu bērni mīl muzicēt un dziedāt.
Kad pirmoreiz visa ģimene uzkāpāt uz skatuves, lai uzstātos plašākai publikai?
Tas bija 2015. gada vasarā Starptautiskajā folkloras festivālā «Baltica 2015». Protams, mēs pirms tam daudz bijām dziedājuši kopā - gan mājās dažādos savos svētkos, gan radu saietos. Un, tā kā 2015. gadā bērni jau bija izauguši un, ejot katrs savu ceļu, kļuvuši ļoti aizņemti, tā mums visiem bija brīnišķīga iespēja atkal sapulcēties un kādu laiku pavadīt kopā. Gatavojoties šim festivālam, mums bija vairāki kopīgi mēģinājumi, un gan šī kopā būšana, gan, protams, pati uzstāšanās mums pašiem sagādāja lielu prieku.
Kur jūsu ģimeni dziedam varēja redzēt un dzirdēt iepriekšējo reizi?
Četratā kopā ar bērniem mums bijuši dažādi koncerti, bet Ināra mums uz skatuves ir ekskluzīvs viesis - viņa ne pārāk mīl uzstāties publiski. Un iepriekšējā tāda reize visiem kopā bija Doles salā - Muzeju naktī. Tas bija fantastisks vakars un vieta, kur visos krūmos skanēja lakstīgalu dziesmas. Jā, tas bija ļoti īpaši - sacensties ar lakstīgalām...
Ar ko īpašs būs Ģimenes dienas koncerts?
Mums visiem šis bija klusais gads. Kad sākās pandēmija, mēs nodziedājām trīs «Live» koncertus «Facebook» platformā, šis mums būs ceturtais tiešsaistes koncerts. Šajā koncertā skanēs trīs no pandēmijas laikā sarakstītajām dziesmām, kuras man pašam likās svarīgas. Tas būs nosacīti zaļāks materiāls, bet - līdzās mūsu jau zināmajam repertuāram man gribas iezīmēt arī šo laiku, jo tas ir ne vien savāds, bet daudzējādā ziņā arī ļoti nozīmīgs.
Pirmā dziesma tapa pirms gada. Mirkli pirms 12. martā sākās pandēmija un valstī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, Liepājā no 5. līdz 8. martam notika ikgadējais latviešu dziesminieku festivāls «Austrasdienas», un mana iekšējā sajūta bija, ka man noteikti uz turieni ir jābrauc. Pavadīju Liepājā visas četras dienas un, godīgi sakot, izbaudīju fantastisku kopā būšanas prieku. Un sapratu, ka caur Austru Pumpuri un lielo «Austrasbērnu» ģimeni man Liepāja ir ļoti būtiska vieta. Un, kad sākās pandēmija, es uzrakstīju dziesmu ar Maijas Kalniņas vārdiem, kas tā arī saucas - «Liepājai». Es nezināju, ka šis dzejolis jau ir dziesma. Tagad ir vēl viena.
Otra zīmīgā dziesma, ko uzrakstīju, bija ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Līdz šim nebiju rakstījis dziesmas ar šī izcilā dzejnieka vārdiem. Ne tāpēc, ka viņš mani nebija uzrunājis, bet kaut kā negadījās. Parasti dzejoļi pie manis kaut kā atnāk paši. Bet pandēmijas laikā es paņēmu palasīt Imanta Ziedoņa dzejas izlasi «Zvaigžņu zaglis», un dzejolis «Tā lapa» man kaut kā ļoti iekrita sirdī. Godīgi sakot, noskaņu ziņā tas ir ļoti atbilstošs pandēmijas sākumam - eksistenciāls un ļoti filozofisks.
Un trešā jaunā dziesma, ko izpildīsim šajā koncertā, tapusi pandēmijas pēdējā posmā. Tā ir «VEF pietura». Varbūt pamanījāt, ka pavasarī, kad kultūras process tupināja būt «gaidīšanas režīmā», VEF Kultūras pils uz savu kāpņu platformas bija izveidojis scenogrāfisku objektu, kam tika dots simbolisks nosaukums - «Kultūras gaidīšanas pietura», un ikviens mūziķis tika aicināts tur padziedāt. Es šo izaicinājumu pieņēmu - nodziedāju tur vienu savu dziesmu ar Jēkaba Kacena vārdiem, ievietoju to «Facebook», un liepājnieks Uldis Ozols no «Austrasbērniem» to iekomentēja un par šo manu epizodi kultūras pieturā uzrakstīja dzejoli. To izlasot, sapratu, ka šie vārdi manī rezonē un atbildēju Uldim, uzrakstot dziesmu. Protams, nav tapušas tikai trīs dziesmas šai laikā, bet šīs man īpaši gribējās nodziedāt.
Tas nozīmē, ka dīkstāves laiks tika izmantots, turpinot radoši strādāt?
Jā. Laiks apstājās, un man parādījās iespēja uztaisīt arī savu dziesmu «inventarizāciju». Un, pateicoties gan manas ģimenes atbalstam, gan izdevniecībai «Musica Baltica», kas uzrakstīja projektu Valsts kultūrkapitāla fondam, par ko izdevniecībai gribu teikt milzīgu paldies, tapšanas procesā ir bērnu dziesmu grāmata. Tā sauksies tāpat kā šis koncerts - «Lai mums labi iet!». Tajā būs 20 manas dziesmas ar Ineses Zanderes vārdiem, un Ināriņa būs šīs grāmatas ilustratore. Grāmatā vienā pusē būs dzejolis, otrā pusē - šis dzejolis jau kā dziesma, ar notīm. Un tā nebūs tikai dziesmu grāmatiņa, tajā būs arī dažādi uzdevumi bērniem, kuri mācās lasīt. Vienlaikus viņi varēs mācīties arī dziedāt. Plānojam, ka šī grāmata varētu iznākt augustā.
Man bieži ir jautāts par bērnu dziesmu apkopošanu grāmatā, bet līdz pandēmijai dzīve bija tādā skrējienā, ka tam nekad neatlika laika. Man jāsaka paldies arī manam dēlam Jānim, kurš kā mūzikas profesionālis palīdzēja sakārtot notis. Te atkal saprotam, cik ļoti būtiska ir ģimene - tā ir gan iespēja par kādu nesavtīgi rūpēties, gan vajadzības gadījumā plecs, pret kuru atbalstīties. Tā mums visiem ir drošības sajūta, un tā ir ļoti svarīga. Tāpēc mēs ar prieku atsaucāmies idejai un pievienojāmies dziedošajām ģimenēm, kuras Ģimenes dienā sniegs koncertus Rīgā, jo tā atkal bija iespēja tikties gan mēģinājumos, gan fotosesijā, par kuru īpašu paldies sakām Laimas draudzenei no bērnudārza laikiem, lieliskajai fotogrāfei Elīzai Dumpei. Bet pēc tam es turpināšu darbu pie jau iesākta projekta, kas būs muzikāla izrāde. Pats rakstu libretu un mūziku. Ir jāizmanto laiks, kas mums tagad ir uzdāvināts.
Vai šis laiks, kas apstājies, ir ko pamainījis arī ikdienas ieradumos?\
Patiesībā, daudz ko ir pamainījis. Piemēram, lai izvairītos no braukšanas sabiedriskajā transportā, es jau pagājušā gada aprīļa sākumā iegādājos riteni. Ja agrāk par to tikai domāju, tad tagad es to jau esmu novērtējis kā ļoti svarīgu lietu, kas man palīdz turēties ne vien fiziskā, bet arī emocionāli stabilā formā. Un es braucu ar riteni ne tikai uz darbu, bet arī vienkārši izmetu kādu loku. Es dzīvoju Pārdaugavā pie Dienvidu tilta, kur, pārbraucot pāri, ir Ķengaraga promenāde - fantastiski skaista vieta, kur var brīnišķīgi izbraukāties. Savukārt ziemā es peldēju. Ne ļoti regulāri, bet ik pa laikam aizbraucu uz Lucavsalu, kur savas ziemas peldes rīkoja «Lucavsalas leduslāči», un arī metos aukstajā ūdenī, lai sapurinātu savu imūnsistēmu. Es esmu nonācis pie atziņas, ka sevi ir jāmīl - gan gars, gan ķermenis. Tiem kopā ir godam jātiek līdz galam, un par to ir jādomā. Patiesībā, mums visiem vajadzētu pievērst lielāku uzmanību savai veselībai, uzturam, dzīvesveidam, fiziskām aktivitātēm. Kaut vai sākumā par to vienkārši aizdomāties. To saprot tikai ar gadiem. Es pats vēl pirms diviem trim gadiem neticētu tam, ja kāds man teiktu, ka es celšos no rīta agrāk, lai varētu iziet pusstundu pasoļot, vienalga - vai lietus vai sniegs. Jo - kāpēc sevi tā mocīt. Tagad es tā daru tiešām katru dienu, jo tagad es saprotu, ka tā ir sevis mīlēšana. Un tas patiešām ir svarīgi. Lai visiem veselība, prieks un vienkārši - lai mums labi iet!
*Miltiņu ģimenes koncerts «Lai mums labi iet!» būs skatāms bez maksas Rīgas kultūras un atpūtas centra «Imanta» «Facebook» lapā un «Youtube» kanālā. Koncerta ieraksts būs pieejams līdz 17. maijam.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
