Dace Eversa: Man diena ir par īsu

«Es esmu tik pašpietiekama, man ar sevi ir tik interesanti, ka pat pandēmijas apstākļos, kad ir vairāk brīva laika, man diena ir par īsu, lai pagūtu izdarīt visu, kas mani interesē. Protams, man ļoti patīk mans darbs, bet nav tā, ka teātris ir visa mana dzīve, tā nekad nav bijis,» atzīst Valmieras teātra skatītāju mīlētā aktrise Dace Eversa.
12.06.2021. Santa Raita
 
MEŽA MEITA. «Es esmu pašpietiekama, man arī pašai ar sevi ir interesanti. Es tāda esmu bijusi vienmēr. Man nevajag apkārt daudz cilvēku – es esmu vairāk vientuļniece,» atzīst Valmieras teātra aktrise Dace Eversa. Viņa savu brīvo laiku pavada laukos, mežā ©Mārtiņš MEIERS

Sestdien, 12. jūnijā, Valmieras teātris, piedaloties Kultūras ministrijas pilotprojektā*, pateicībā par pandēmijas laika rūpēm rīko labdarības izrādi vakcinētajiem medicīnas darbiniekiem, īpaši uzrunājot tuvākos - Vidzemes slimnīcas personālu un Valmieras ģimenes ārstus. Nozarē strādājošajiem pulksten 13 tiks spēlēts teātra jaunākais lielās zāles iestudējums - Treisija Letsa «Osedžas zeme», kas iekšējo pirmizrādi Dž. Dž. Džilindžera režijā piedzīvoja 14. maijā, un šī būs pirmā satikšanās ar skatītājiem.

Amerikāņu dramaturgs, kinoscenārists un aktieris Treisijs Letss (1965) «Augusts: Osedžas zeme» («August: Osage County», 2007) saņēma Pulicera prēmiju un visas pasaules teātra un kino skatītāju mīlestību. Tas ir dziļi aizkustinošs, reizē skumjš un uzjautrinošs, melnā humora piepildīts stāsts par Vestonu ģimeni, kad bēres sasien visus kopā bērnības mājā Oklahomā - bumbā ar laika degli, kur uzsprāgst viss līdz galam neizrunātais, pagātnes aizvainojumi un pāridarījumi, atsienot ne tikai vienu konfliktu pēc otra, bet radot arī jaunas atklāsmes.

Lomās: Dace Eversa, Rihards Rudāks, Ieva Puķe, Krišjānis Salmiņš, Klinta Reinholde, Māra Mennika, Elīna Vāne, Inese Ramute, Januss Johansons, Rihards Jakovels, Anna Nele Āboliņa, Mārtiņš Liepa un Aigars Apinis.

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa, horeogrāfe un režisora asistente - Linda Kalniņa, gaismu mākslinieks - Mārtiņš Feldmanis. Lugu tulkojusi - Ieva Struka.

Neatkarīgā uz sarunu aicinājusi aktrisi Daci Eversu, kurai izrādē «Osedžas zeme» režisors Dž. Dž. Džilindžers uzticējis galveno - Violetas Vestones - lomu.

«UN VISPĀR, MĪĻIE, vai mums to nevajadzētu atstāt kā normu - mazgāt rokas un ievērot distanci?» jautā aktrise Dace Eversa / Mārtiņš MEIERS

Kādas ir sajūtas, pēc vairāku mēnešu pauzes gatavojoties atkal satikties ar saviem skatītājiem? Vai gaisā jau virmo patīkams satraukums?

Patiesībā, pirms kāpt uz skatuves, satraukums man ir vienmēr. Arī tad, ja skatītāju zālē ir tikai režisors vai kolēģi. Protams, ar skatītājiem zālē satraukums kļūst «daudzgalvaināks». Kādreiz domāju, ka ar gadiem tas pāries, bet - nepāriet. Nekas nemainās. Pirms katras izrādes sirds no uztraukuma burtiski ļurinās, un tad es domāju: kāpēc man to vajag? Kāpēc es vispār ar to nodarbojos?! Bet, tiklīdz uzeju uz skatuves un sāku kaut ko darīt, uztraukums pāriet, un - viss notiek!

Ar ko atmiņā paliks šī pavasara darbs izrādē «Osedžas zeme»?

Vispirms jau ar to, ka es pirmoreiz strādāju ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru un pirmoreiz - arī ar horeogrāfi Lindu Kalniņu. Man šī sadarbība bija ļoti patīkama. Džilindžers ir ļoti delikāts. Viņš daudz nerunā, bet, ja saka, tad ļoti konkrēti. Un galvenais, kas man pie viņa patīk, ka viņš no aktiera prasa visu tekstu zināt uzreiz, liek to mācīties jau no pirmās dienas. Tas ļoti atviegloja darbu, tā strādāt bija brīnišķīgi. Man tas bija neierasti, jo biju radusi diezgan ilgi staigāt ar eksemplāru padusē.

Vai esat redzējusi režisora Valtera Sīļa 2012. gada veiksmīgo «Osedžas zemes» iestudējumu uz Nacionālā teātra skatuves, kas bija viņa pirmais darbs uz lielās skatuves?

Tas, ko tagad teikšu, iespējams, man godu nedarīs, bet es šo slaveno darbu neesmu redzējusi ne režisora Džona Velsa filmā ar Merilu Strīpu galvenajā lomā [«August: Osage County», ASV, 2013], ne izrādē Nacionālajā teātrī, kas ar Lolitu Cauku Violetas Vestones lomā esot bijusi ļoti laba. Kad Džilindžers man šo lomu iedalīja, man par to nebija ne viedokļa, ne priekšstata, un es nolēmu, ka arī neskatīšos šo filmu, jo negribu no tās iespaidoties. Kas nāca no manis pašas, tas nāca, un šī loma ir mans un Džilindžera kopdarbs. Pat tagad, kad izrāde jau ir gatava, es negribu šo filmu skatīties. Neskatīšos, kamēr pati šo lomu spēlēšu.

Ar ko interesanta vai sarežģīta ir Violetas loma?

Šajā izrādē visas lomas ir interesantas, neviena nav viennozīmīga - visiem aktieriem ir ko darīt. Violeta ir ārkārtīgi spēcīgs un traģisks tēls. Ļoti sarežģīta loma. Viņa lieto spēcīgas zāles, ir uz sajukuma un trakuma robežas. Viņa ir narkomāne, viņai ir «lomkas», un aktieriski tas nav vienkārši - tas ir ļoti smalks uzdevums, kas man jāspēlē.

Kā jūs pašu emocionāli ietekmēja tas, ka darbs teātrī šosezon notika pandēmijas ierobežojumu apstākļos?

Man šajā sezonā darbs bija nepārtraukti - tie bija trīs jauniestudējumi, un man visas lomas bija interesanti veidot. Rudenī iestudējām «Donu Kihotu» [«bruņoto spēli ar opi» pēc Migela de Servantesa romāna motīviem iestudēja režisors Viesturs Roziņš, pirmizrāde bija 12. novembrī], tai sekoja Dženijas loma izrādē «Labie cilvēki» [amerikāņu autora Deivida Lindsija-Ebēra drāmu iestudēja režisore Inese Mičule, pirmizrāde bija 21. februārī], un 14. maijā izlaidām drāmu «Osedžas zeme». Patiesībā, manā ikdienas dzīvē nekas būtiski nemainījās, izņemot to, ka mēģinājumi notika sejas maskās, ievērojot divu metru distanci, un nenotika izrādes. Līdz ar to noslogojums nebija tik liels, bija vairāk brīva laika. Un es šo laiku izmantoju, esot laukos kopā ar saviem mīļajiem un pašiem tuvākajiem - ar brāli Ediju, kurš ir mūziķis brīvmākslinieks, un dēlu, kurš arī strādā Valmieras teātrī - Jancis ir skaņu operators. Un es biju laimīga, ka varu daudz būt kopā ar saviem visdārgākajiem, ar kuriem agrāk tik bieži netikāmies, jo visi bijām ļoti aizņemti. Kad vēl es ar brāli varēju tik daudz būt kopā? Tikai bērnībā. Tādā ziņā man viss bija labi, bet tas, protams, nenozīmē, ka es nedomāju un neuztraucos par milzīgo nelaimi, kas ir skārusi visu pasauli.

DZĪVE NEAPSTĀJAS. «Tā nav traģēdija, ka ir slēgti veikali, restorāni, teātris. Ja nav iespējas nekur aiziet, paliec mājās un sakārto savā galvā kaut ko. Vai tad, nesatiekoties ar citiem cilvēkiem, dzīve apstājas? Tā taču nav,» uzskata aktrise Dace Eversa / Mārtiņš MEIERS

Ko darījāt laukos?

Mēs paveicām tādus darbus, kam agrāk neatlika laika - salabojām vecajai kūtij pakšus, nomainījām jumtu pirtiņai un «ezera mājai». Tā ir milzīga nauda, ko ietaupījām. Es tā lepojos ar to, ka puiši - arī brāļa vecākais dēls Markuss palīdzēja - visu izdarīja paši savām rokām! Bet tas nebūtu izdarīts, ja, es atvainojos, nebūtu šīs pandēmijas izraisītās dīkstāves. Jo tad būtu jādara katram savs darbs. Tie, kuriem rokas ir īstajā vietā, šo laiku izmantoja lietderīgi. Mums, Latvijā, taču nebija kā Itālijā un Spānijā, kur cilvēki kādu laiku bija ieslodzīti telpās. Mums bija aizvērti tikai daži veikali, restorāni, bet es to nekādi neizjutu - man neko nevajadzēja. Tā noteikti man nebija traģēdija. Traģēdija ir, ka pasaulē tādas šausmas ir notikušas, ka tik daudzi cilvēki ir miruši. Bet mums palaimējās - manu ģimeni, man ļoti tuvos cilvēkus šis vīruss nekāra, mēs visi esam veseli. Arī teātra kolēģu ģimenēs nekas traģisks nav noticis.

Skaidrs, ka mēs neviens no šī vīrusa nebijām pasargāti, bet Evita [Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena] situāciju rūpīgi kontrolēja - mums reizi nedēļā tika veikti kovida testi, izrāžu ansambļi savā starpā nesatikās, katrs strādāja savā burbulī. Un tas man patika, jo tas radīja zināmu drošības sajūtu un nebija liekas panikas. Pagājušā gada pavasarī, protams, visi bijām panikā, jo neviens neko nezinājām, nesapratām, kas notiek. Tagad saprotam, ka nav jāceļ panika, bet jārespektē citam cits un vienkārši jāievēro epidemioloģiskās prasības. Tā ir elementāra cieņa vienam pret otru, kas jāievēro. Un tas, ka kāds atļaujas šos noteikumus neievērot, manuprāt, ir noziegums. Nomazgāt rokas, uzlikt sejas masku un ievērot divu metru distanci - nu, johaidī, vai tad to nevar izpildīt?! Tas ir neiedomājami, ka kāds vēl apšauba šī vīrusa esamību. Un vispār, mīļie, vai mums to nevajadzētu atstāt kā normu - mazgāt rokas un ievērot distanci? Nevis, stāvot veikalā rindā, elpot otram pakausī. Tāpēc jau rinda ātrāk uz priekšu neiet.

Kādi jums plāni vasarai?

Teātra sezonu slēdzam 6. jūlijā, un es dodos atpakaļ uz saviem laukiem. Man ļoti patīk arī ceļot, bet šogad neviens ceļojums nav ieplānots.

No jūsu teātra kolēģiem savulaik nācies dzirdēt, ka viņi savā vasaras atvaļinājumā plāno doties uz laukiem pie Daces Eversas…

Man ir ezera māja, kur daži kolēģi iecienījuši braukt atpūsties katru vasaru. Inese Pudža ar ģimeni, piemēram, brauc jau daudzus gadus. Bet, tā kā ezera māja ir tikai viena, jāpiesakās savlaicīgi, un citi savu vasaru sāk plānot jau decembrī, janvārī.

Jūsu kolēģis Mārtiņš Meiers pērn intervijā «Vakara Zņām» stāstīja, ka viņš arī brauc pie jums uz laukiem… jaukt bebru dambjus. Tas esot nenormāls kaifs - atraut visu vaļā un redzēt, kā gāžas ūdens.

Jā, Mārtiņš ir cita lieta - viņš ir mans bebru vecis. Viņam nav sev jārezervē ezera māja, viņš guļ klētsaugšā, ar visu suni.

*Pilotprojekta uzdevums ir pārbaudīt praksē Covid-19 sertifikātu izmantošanu vakcinētām/vīrusu izslimojušām personām, lai izzinātu, kā epidemioloģiski droši rīkot kultūras pasākumus arī vēl nevakcinētiem iedzīvotājiem pirms 15. jūnijā, kad paredzēts atsākt kultūras pasākumu klātienes apmeklējumus. Pilotprojekta izrādes var apmeklēt tie skatītāji, kuri var uzrādīt derīgu vakcinācijas, izslimošanas vai testēšanas sertifikātu. Testēšanas sertifikātam jāatbilst vismaz vienai no šādām prasībām:

  • pēdējo 48 stundu laikā ir veikts Covid-19 tests, nosakot SARS-CoV-2 vīrusa RNS, un tas ir negatīvs;
  • pēdējo 6 stundu laikā pirms pasākuma norises veikts SARS-CoV-2 antigēna tests un tas ir negatīvs;
  • testu būs iespējams veikt arī uz vietas, iepriekš to piesakot un savlaicīgi ierodoties. Testu var pieteikt, zvanot uz teātra kases tālr. 64207335.