1941. gada karš arī starp latviešiem

Vācijas 1941. gada 22. jūnija uzbrukums Padomju Savienībai deva iespēju Latvijas iedzīvotājiem ne tikai tikt pie ieročiem, bet daudzos gadījumos arī pašiem izvēlēties, uz ko šaut (kam durt, ko sist) un ko pasaudzēt.
20.06.2021. Arnis Kluinis
 
VIŅI GRIBĒJA IEROČUS. Par Strādnieku gvardi sauktu cilvēku grupa 1941. gada vasarā Rīgā ©Arhīvs

Pirmās vācu armijas daļas Latvijas teritorijā ienāca 1941. gada 22. jūnijā, bet pēdējās Sarkanās armijas daļas Latviju no Latvijas atkāpās 8. jūlijā, lai atgrieztos 1944. gada jūlija vidū (16. jūlijā tika šķērsota Latvijas un Krievijas vecā, bet 18. jūlijā - tagadējā robeža) un svinētu uzvaru 1945. gada 9. maijā. Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā neatceļ vēlākais Padomju Savienības sabrukums. Tas deva iespēju arī atjaunot Latvijas Republiku, ko Padomju Savienība bija okupējusi 1940. gadā. Padomju Savienības tiešajai mantiniecei Krievijai ir izdevies atņemt Latvijai tikai dažus pierobežas apvidus, kuri pienācās Latvijai pēc 1920. gada miera līguma starp Latviju un Padomju Savienību.

Ieročus grūti saņemt un grūti nolikt

Notikumiem tieši Latvijas teritorijā nebija tik lielas nozīmes, lai tie izšķirtu Otrā pasaules kara gaitu un tādējādi arī Latvijas likteni. No otras puses, vispār nekur nav ne vienas vietas, ne viena notikuma, ne viena vai dažu cilvēku, kuri būtu spējuši nodiktēt Otrā pasaules kara rezultātus. Tiklīdz Latvija karā šajā tika ierauta, tā kara rezultātu jau nepastarpināti ietekmēja ari tie daudzie tūkstoši cilvēku Latvijā vai no Latvijas, kuri bija ar mieru apzināti likt uz spēles un arī zaudēt savas dzīvības cīņā par to, ko viņi uzskatīja par Latvijai un viņiem pašiem vajadzīgo kara rezultātu. Latvijas nonākšanai vācu okupācijā laikā starp 22. jūniju un 8. jūliju bija arī pilsoņu kara komponente. Tā bija formējusies jau kopš laikiem, kad 1941. gada cīnītāji vēl nebija piedzimuši un turpinājās pēc tam, kad daudzi no šiem cīnītājiem bija krituši. Viņu vietā stājās nākamie un atkal nākamie, kas bruņotu cīņu turpināja līdz 1949. gadam vai pat vēl mazliet ilgāk. Pēc tam Otrā pasaules kara uzvarētājiem un zaudētājiem nācās apgūt sadzīvošanas formulas un turēties pie tām līdz šai baltai dienai arī pēc tam, kad Padomju Savienības sabrukums apmainīja uzvarētājus un zaudētājus vietām. Latvijā tas notika gandrīz pilnīgi bez bruņotām cīņām un tātad bez cilvēku nogalināšanas virs minimuma, kāds obligāti nepieciešams tad, ja valsts vara tik tiešām mainās.

Tagad Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem ir tikusi aiztaupīta iespēja pārliecināties, uz ko viņi būtu spējīgi, ja visiem gribētājiem iedotu ieročus šaušanai uz citiem cilvēkiem vispirms pēc pavēles un pēc tam atbilstoši viņu pašu izvēlēm, uz ko šaut (kam durt, ko sist...) un uz ko nešaut. Šādam pārbaudījumu liktenis bija sagatavojis tiem, kuri Latvijā fiziski spēja lietot ieročus 1941. gada vasarā.

Padomju valdībai pietika ar pāris dienām pēc 1941. gada 22. jūnija, lai nonāktu pie secinājuma, ka tai nepietiks ar regulāro armiju vāciešu uzbrukuma atvairīšanai. 1941. g. 24. jūnijā PSRS Tautas Komisāru Padome pieņēma lēmumu “Par uzņēmumu un iestāžu aizsardzību un iznīcinātāju bataljonu izveidošanu”. Oficiāli skaitījās tā, ka šie “iznīcinātāji” (istrebiteļi) iznīcināšot diversantus - vācu izpletņu lēcējus, kas lielā skaitā tiekot nometi padomju karaspēka aizmugurē. Praksē, protams, apbruņotie cilvēki iznīcināja daudzus citus cilvēkus, kas nebūt nebija nolaidušies no debesīm ar izpletņiem. Galvenais, ka arī nesen okupētās Latvijas teritorijā šādus bataljonus tik tiešam izdevās izveidot. Lokālais savdabība Latvijā bijusi tāda, ka šeit tos nosaukuši nevis par iznīcinātāju, bet par Strādnieku gvardes bataljoniem. Tādi tikusī formēti tūlīt pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā ar mērķi izdekorēt tautas sacelšanās apspiešanu, ja tāda notiktu. Sacelšanās nenotika un padomju vara bataljonus izformēja, lai lieki nekārdinātu cilvēkus ar ieročiem. Toties 1941. gada vasarā iepriekšējā gada iestrādes lieti noderējušas.

KAUJAS LĪDZ PĒDĒJAM cilvēkam un ķieģelim: sagrautais Liepājas centrs 1941. gada jūlijā / Arhīvs

Strādnieki un komunistu sasaiste

1966. gadā Rīgā izdotā grāmata “Latviešu tautas cīņa Lielajā tēvijas karā” spēj pastāstīt par Strādnieki bataljonu izveidošanu dažu dienu laikā no 24. līdz 26. jūnijam Rīgā, Jelgavā, Tukumā, Abrenē, Jēkabpilī, Rēzeknē un Daugavpilī tik detalizēti, ka ziņas par bataljoniem nevarētu būt cēlušas no fiktīvām 1941. gada atskaitēm ar vēlākiem izpušķojumiem.

Kā paraugpiemērs grāmatā izvēlēts stāsts par Jelgavas bataljonu, kurā kā derīgi kara dienestam ieskaitīti 274 cilvēki. Apgalvots, ka visi tie atlasīti no brīvprātīgajiem, kam jānotic tāpēc, ka tālāk grāmatā aprakstīts šī bataljona (drīz vien bataljona atlūzu) atkāpšanās ceļš līdz Krievijai, kur dzīvi palikušie jelgavnieki tika iekļauti dažādās Padomju armijas daļās. Atkāpšanās laikā noteikti jebkuram radās izdevības no bataljona aizšmaukt. No padomju laikā izdotas grāmatas nevarēja prasīt atbildes, vai un cik daudzi šādas iespējas izmantojuši. Tepat jāliek arī apsvērumi par neiespējamību atšķirt, kurā brīdī cilvēki cīnījās par padomju varu, bet kurā - tikai par savu dzīvību, baidoties no vāciešiem, kuriem pamats neuzskatīt par kara gūstekņiem civiliedzīvotājus ar ieročiem.

Atsevišķu stāstu pelna Liepāja, kur pirmajā piegājienā karošanai savākti visi aptuveni 300 komunisti, pēc tam komjaunieši un pēc tam strādnieki. No vismaz toreiz labi zināmiem uzņēmumiem 450 cilvēkus devusi “Tosmare”, 250 - “Sarkanais metalurgs” u.tml. Šo cilvēku reālo piedalīšanos kaujās apliecina ne tikai fakts, ka vāciešiem vajadzēja nedēļu pilsētas ieņemšanai. Protams, ka lielāko lomu šajās kaujās spēlēja Liepājā izvietotais Sarkanās armijas garnizons, kura rīcībā bija ļoti jaudīgas, nocietinātas artilērijas baterijas. Tās jau ilgi tika veidotas un attīstītas ar domu sargāt pilsētu no ienaidnieku kuģiem, taču tās bija pavēršamas arī uz sauszemes pusi. Pēc tam vācieši publiski izskaidroja savu nespēju ieņemt Liepāju vienā rāvienā galvenokārt ar šīm baterijām, bet arī ar to, ka pret viņiem cīnījies ne tikai regulārais karaspēks. Civiliedzīvotāju iesaistīšanos kaujās vāciešiem nācās uzsvērt tāpēc, lai izskaidrotu un attaisnotu lielos postījumus, kas bija jānodara pilsētai, kur uz vāciešiem šāva ne tikai no militāriem objektiem.

DIVĒJĀDI LASĀMA ir 1966. gadā izdotā grāmata “Latviešu tautas cīņa Lielajā tēvijas karā” / Arhīvs

Tautas sacelšanās visā Latvijā

1966. gada grāmata atzīst, ka “ar Strādnieku gvardes bataljonu radīšanu vien nepietika. Latvijā, sākoties karam, kā jau iepriekš bija minēts, stipri saasinājās šķiru cīņa. Radās nepieciešamība organizēt uz laukiem īpašas bruņotas vienības, jo skaitliski mazie Iekšlietu un Valsts drošības tautas komisariātu orgāni nespēja tikt galā ar visiem kontrrevolucionāro elementu izlēcieniem. Tāpēc apriņķos un pagastos... radās partijas un padomju aktīva bruņotās vienības. Skaitliski spēcīgas un operatīvi darbojošās grupas tika izveidotas Slokā, Saldū, Skrundā, Bēnē, Blīdenē, Līvbērzē, Remtē, Talsos, Džūkstē, Aucē, Bērzmuižā, Bauskā, Mazsalacā, Jaunsvirlaukā, Trikātā, Rozenē, Staicelē, Salgalē, Augšpilī, Rūjienā un citās pilsētās un pagastos. (...) Katras nodaļas sastāvā bija vairāki desmiti apbruņotu vīru, kas cīnījās pret hitleriešu līdzskrējēju bandām.” Šādi fakti jeb atzinumi iekļaujas arī tagadējā Latvijas vēstures versijā. Tātad - pat padomju propaganda atzīst tautas sacelšanos pret padomju okupantiem, kas sākusies ar to pašu brīdi, kad ārēju spēku parādīšanās padarīja sacelšanos iespējamu.

Lielākā pretējo spēku koncentrācija Latvijā iespējama Rīgā, kur, kā atzīst padomju propagandisti, “sāka rosīties dažādi kontrrevolucionāri elementi, kas ar hitleriešiem bija saistīti jau buržuāziskās Latvijas gados. Šie nodevēji izplatīja provokatoriskas baumas, sēja paniku un mēģināja organizēt diversijas. Strādnieku gvardes vienības iznīcināja... vairākus kontrrevolucionāru perēkļus pašā pilsētā.” “Jau pirms hitleriešu uzbrukuma Rīgai sarkanarmiešiem un strādnieku gvardiem bija jācīnās ar diversantiem un dažādiem kontrrevolucionāriem elementiem, kas bija ielavījušies tiltu tuvumā esošajos namos un 27. jūnija vakarā sāka apšaudīt pilsētas aizstāvju kaujas ierindas. Viņi cerēja sēt paniku starp strādnieku gvardiem un tādējādi atvieglināt hitleriešu armijai Rīgas ieņemšanu. Sīvas cīņas izvērtās Centrāltirgus paviljonos, kur bija aizbarikadējusies bijušo aizsargu grupa. Viena to daļa ar spēcīgu uguni tika iznīcināta, bet pārējie sagūstīti. Tai pašā laikā sadursmes sākās arī citās pilsētas vietās, kur buržuāziski nacionālistiskie bandīti apšaudīja 8. armijas karaspēku, kas atkāpās uz ziemeļiem.”

Tā pati grāmata apliecina simetrisku rīcību no padomju spēku puses. Grāmatā citēts trofeju materiāls - 29. jūnija ieraksts vācu armiju grupas “Ziemeļi” kaujas darbības žurnālā, ka “lieli pretinieka spēki uzbruka pa Slokas ielu un izlauzās līdz tiltam. Līdz ar to sākās sīvas ielu kaujas un radās milzīgi zaudējumi, jo kaujās piedalījās apbruņotas civilpersonas, šaujot no pagrabiem un jumtiem”.

Šādas cīņas piesedza Padomju Latvijas komunistu un valdības vadītāju mukšanu pirmajā piegājienā līdz Valkai. “Vienību atkāpšanās noritēja, vietām cīnoties pret buržuāzisko nacionālistu bandām. Sīva apšaudīšanās notika Raunas rajonā, kur bijušie aizsargi mēģināja traucēt Sarkanas armijas daļu atiešanu. Strādnieku gvardi sagrāva aizsargus un pārņēma Raunu savā kontrolē,” padomju propagandas vārdiem apliecināts fakts, ka padomju vara daudzviet Latvijā tika satriekta jau pirms vāciešu ierašanās; šur tur vara bija paguvusi mainīties dažu dienu vai stundu laikā vairākas reizes, līdz vācieši atnāca ar savu kārtību gan tikai uz pāris gadiem. No šādām varas maiņu vietām atzīmēti Limbaži, kur “spēcīgu triecienu nacionālistu bandai Limbažos deva latviešu robežsargu vienība majora Krastiņa vadībā; 3. jūlijā tā no Valmieras izbrauca uz Limbažiem un pilnīgi iznīcināja bandu”.

Lai apliecinātu sacelšanos visā Latvijas teritorijā, jāatgriežas Kurzemē pie Skrundas, uz kurieni 25. jūnijā no Rīgas bija atbraukuši karaskolas kursanti ar uzdevumu palīdzēt Liepājas aizstāvjiem. No uzdevuma izpildes kursantiem gan nekas nesanāca, bet viņi vismaz “25. jūnija pievakarē sagrāva latviešu buržuāzisko nacionālistu un vācu izpletņu lēcēju grupu”. Gan latviešu cīņa pret padomju okupantiem, gan padomju spēku spēja pretoties vāciešiem tikai atsevišķos punktos apliecināta ar vārdiem, ka “ieņēmuši Liepāju, hitlerieši 1. jūlijā iegāja Ventspilī, kur pēc tam, kad to bija atstājuši padomju karavīri, dažas dienas bija plosījušies buržuāziskie nacionālisti.”

Atsevišķu stāsts būtu veltāms par 24. teritoriālo strēlnieku korpusu pārformatizētajām Latvijas Republikas armijas paliekām. 1966. gadā par to tika rakstīts tā, ka “atlaižot no 24. korpusa daļu komandieru un kareivju, bieži vien tika pieļauti pārspīlējumi un kļūdas. Staļina personības kulta apstākļos radusies neuzticība izpaudās attieksmē pret daudziem komandieriem un kareivjiem, kas vēlējās palikt un cīnīties Sarkanās Armijas rindās.” Šo 1966. gada padomju eifēmismu tulkojums mūsdienu uzziņu valodā ir tāds, ka vasaras nometnēs Litenē izvietotos latviešu karavīrus “14. jūnija rītā aplenca Iekšlietu tautas komisariāta karaspēks. Bet jau pirms šī datuma no tām sāka pazust atsevišķi virsnieki un karavīri. Pēc sarakstiem virsnieki tika izsaukti pulcēties, lai it kā dotos uz mācībām. Atbruņošana notika pa grupām. Visus, kuri acumirklī nepakļāvās pavēlei vai nepaspēja pacelt rokas, nošāva. Šajā dienā apcietināja ne mazāk par 560 virsniekiem, karavīriem un instruktoriem, bet nošāva ap 10 karavīru. Apcietinātos iesēdināja automašīnās, nogādāja Gulbenes stacijā un iepriekš sagatavotajos lopu vagonos izveda uz Krieviju. No vairāk nekā 560 Litenes deportētajiem pēc reabilitācijas atgriezās tikai 70, pārējie nošauti Maskavas un Astrahaņas cietumos vai gājuši bojā necilvēcīgajos apstākļos spaidu darbos Noriļskas nometnēs.”

1941. gada 14. jūnijā padomju okupanti apcietināja aizvešanai uz Krieviju kopā ap 14 tūkstošiem cilvēku ar pamatojumu, ka šajās ģimenēs vismaz kāds gribot nodarīt okupantiem kaitējumu. Visticamāk, ka šādā veidā padomju okupanti vairāk nekā 14 tūkstošos citu cilvēku izraidīja vēlēšanos atriebties par jebkādu cenu, ko viņi samaksāja gan ar savām, gan ar citu cilvēku dzīvībām. No otras puses, represijās arī piesaistīja padomju varai šajās represijās kaut blakus gadījušos cilvēkus, kuriem vairs neatlika nekas cits, kā 1941, gada jūlijā mēģināt aizbēgt uz Padomju Savienības neokupēto daļu un tur darīt visu, lai varētu atgriezties Latvijā kā uzvarētāji.

MŪSDIENU SKATĪJUMS uz Otro pasaules karu materializēts 2001. gada 14. jūnijā Litenes kapos atklātajā memoriālā noslepkavotajiem Latvijas armijas karavīriem